„Kur ir Kvinna?” asi noprasa Sevro. „Vai viņu jau aizveda uz medPunktu?”
Mustanga neatbild. Tā vietā viņa palūkojas uz stārķa rampu, no kuras, nesdams Kvinnu uz rokām, nokāpj Roks. Viņa ir bāla. Gara. Un bez dzīvības. Sevro nekustas. Nerunā. Viņa nāsis ieplešas, kad krūtīs aizķeras elpa — žēls šņuksts, cieši ieslēgts zēnā, kurš nekad neraud. Viņš kļūst nejutīgs. Kā rēgs. Es pasniedzos pēc drauga, bet Sevro atraujas nevis dusmās, bet gan apjukumā, it kā reiz kāds būtu izstāstījis viņam nākotni, bet šī īstenība nav tas, kas viņam solīts. Viņš kāpjas atpakaļ, prom no Kvinnas auguma, palūkojas visapkārt un pagriezies izskrien no angāra.
Roks paiet man garām ar Kvinnu uz rokām. Drauga seja ir sašļukusi un nogurusi. Viņš grib teikt kaut ko skarbu, tomēr iekož mēlē un tikai nošūpo galvu manā virzienā. Roks joprojām nezina, kādēļ istabā viņam uzbruku. Un tagad šis. Es nekad neesmu redzējis savu draugu tik salauztu.
„Paskaties uz viņu,” Roks man saka. „Derov, paskaties uz savu draugu.”
Es palūkojos uz Kvinnu un jūtu, kā viss apklust. Te nu viņa ir — mierīga nāvē. Kāpēc mēs nevaram iedvest viņā atpakaļ dzīvību? Kāpēc vienkārši nevaram sākt šo dienu no jauna? Izdarīt visu tā, kā nākas. Izglābt tos, ko mīlam.
Roks ar Kvinnu dodas uz angāra caurspīdīgo pulsa lauku, kas paver izeju uz atklātu izplatījumu. Viņš, salīcis un sagrauts, iet pretī zvaigznēm, lai izgrūstu savu zaudēto meiteni laukā pie tām.
Sagrābju Šakāli, kad ieraugu viņu izkāpjam no stārķa, un prasu, kas notika. Viņš saka, ka viņa nomirusi. Vienkārši tā. Šakālis ir noguris tāpat
kā mēs pārējie. Viņš norota piedurknes. „Es nelūgšu piedošanu. Darīju visu, ko varēju.”
„Protams,” sapurinājies saku. „Protams.”
Viņš jautā, kur mana ķiveres kamera. Skatos uz viņu ar tukšām acīm. „Ieraksts,” viņš paskaidro. „Vai tu maz apjēdz, ko tikko paveici?” Viņš norāda visapkārt. „Divi vīri ieņēma vienu no varenākajiem gaisa kuģiem, kādi jebkad uzbūvēti. Zelti pulcēsies zem mūsu karogiem. Viss, kas vajadzīgs, ir mani plašsaziņas līdzekļi un tavs stāsts.”
Izklaidīgi izstāstu viņam, gandrīz aizmirsdams datuRakstītāju, ko Arēja dēli ievietoja manā zobā, lai ierakstītu bumbas sprādzienu. To varēju iedarbināt, sakožot dzerokļus. Sakodu tos, kolīdz apsēdos pretī Valdniecei viņas kabinetā. Iebāžu mutē pirkstus un uzmanīgi nolobu to no smaganām. Tas ir smalkāks par matu. Šakāļa skatiens atdzīvojas.
„Kur tu to dabūji?” viņš jautā.
„Melnajā tirgū,” saku. „Valdniece ir parakstījusi sev spriedumu. Izmanto šo ierakstu! Padari šo karu par godīgu cīņu!”
Pametu Šakāli un grasos atstāt uzkopšanu citu ziņā, kad ievēroju, kā oranžie un citas zemKrāsas manī raugās. Es nevaru vadīt tikai ar vardarbību. Tādēļ piebiedrojos Olim un Harpijai un sniedzu palīdzīgu roku ievainotajiem medPunktā. Palīdz arī pārējie gaudoņi. Arī Mustanga un galu galā Viktra.
Pēc tam, kad pēdējais no pelēkajiem ir uzcelts uz nestuvēm, stāvu tukšā angārā. Augusts ir devies uz komandtiltu. Šakālis izvairās no Telemaniem, kas viņu pavada, un tā vietā dodas uz sakaru centru. Palieku viens. Roks ir prom. Es nezinu, ko iesākt, kurp iet.
Grīdu klāj asinis un svilinātāju sprādzienu atstāti traipi. Palūkojos uz savām rokām. Lūk, manas rīcības sekas, un es jūtos tik vientuļš. Atspiežu pieri pret auksto metāla sienu.
Viņa pienāk no mugurpuses. Nedomāju, ka Mustanga saka manu vārdu. Neesmu drošs. Tikai jūtu viņas mitro matu smaržu, kad ap mani apvijas maigas rokas. Un cieši apskauj.
„Es zinu, ka tu esi noguris,” Mustanga klusi saka. „Bet tu esi vajadzīgs Sevro.”
„Un kā ar Roku?” vaicāju, pagriezies pret viņu. Starp mums ir tik daudz kā neizrunāta. Tik daudz neatbildētu jautājumu. Tik daudz nepiedotu noziegumu. Tik daudz dusmu un varbūt ari vāra dzirkstelīte kā vairāk. Jūtu to, kad viņa uzliek plaukstu man uz skausta un ļauj savu pirkstu spēkam pāriet mani.
„Ne tagad,” viņa saka. Roks vaino mani. Un pareizi dara. Viņiem visiem vajadzētu vainot mani. Un kļūs vēl tikai ļaunāk.
23 . UZTICĪBA
Atrodu Sevro kopīgajā dušas telpā. Viņš ir nopelnījis vienu no kajītēm, uz kurām pārējie piesakās ceļam atpakaļ uz Marsu, bet viņa domu gājiens ir citāds. Viņš joprojām ir zēns, kurš slēpās zirgā. Lai gan šķiet, ka nē. Tomēr ne vairs zēns.
„Tu viņai biji dārgs, Sevro.”
Viņa rokas, vasarraibumainas un tievas, ir sakrustotas priekšā. Viens dvielis aptīts ap vidukli, bet otrs uzmests plecos. Zeltiem kailums ir vienaldzīgs, bet ar Sevro tā nekad nav bijis. Kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju, draugs ir ticis pie tetovējuma. Liela, pelēki melna vilka pār muguru. Gaudoņi viņam ir viss. Reiz viņi man bija tikai līdzeklis, ar ko sasniegt savus mērķus; tagad uzskatu viņus par ko vairāk. Tomēr kāda gan tam nozīme, ja tāpat viņus izmantoju? Viņš lūkojas uz ūdeni, kas aiztek dušas notekā. Tas virpuļo lejup, lejup.
„Galu galā esmu drošs, ka man patiks karš,” viņš saka. „Drusku jānorūda mugurkauls. Jāsastrādā rokas. Suņabērni stāsta mums, ka tur ir vienīgi rozes un triumfs.” Viņš paceļ galvu. „Pļāvēj, vai tad nejūti, kā smaržo pēc rozēm?”
Apsēžos viņam blakus uz sola. „Vai tu dzirdēji, ko es teicu?” „Skaidrs, ka nolādēti dzirdēju. Man trūkst acs, nevis auss.” Viņš uzsit ar kaulainu pirkstu pa biomehānisko aci. „Protams, es zinu, ka viņai rūpēju. Tikai ne tā, kā es būtu gribējis. Viņa bija pelnījusi dzīvot. Ja kāds
no mums, neglītajiem sūdbambuļiem, bija to pelnījis, tā bija Kvinna. Viņā nebija ne smakas no nežēlības. Nemaz. Bet tam nebija nozīmes. Nav nozīmes, vai esam ļauni vai labi. Viss paliek nejaušības ziņā.”
„Tā bija nejaušība, ka vispār viņu pazini,” saku. „Nejaušība, kas atveda viņu uz Marsa namu.”
„Nē. Tur bija vainīgs mans tēvs,” Sevro saka. „Viņš viņu iesauca, apmainījās ar Junonu, lai viņu dabūtu.” Sevro nošūpo galvu. „Tikai tāpēc, ka domāja — Kvinna mūs savaldīs, mazinās mūsu dusmas. Ja viņš nebūtu Kvinnu izvēlējies, mēs nebūtu viņu satikuši, un viņa joprojām būtu dzīva.”
„Varbūt,” atbildu, domādams par Eo. „Tomēr viņa izvēlējās te ierasties. Izvēlējās sekot man. Sekot tev.”
„Tāpat kā Pakss.”
Pieskāries savam Pegaza kulonam, pamāju.
„Tas viss ir mēsli. Vai ne?” Sevro vaicā. „Vienalga, cik smuki viņi to pasniedz. Mēs joprojām esam spēlē. Vienmēr būsim tajā sasodītajā spēlē. Nospļauties par viņu impēriju. Nospļauties par visiem tiem mēsliem. Es atnācu pie tevis, jo viņš man pateica, kas tu esi.”
Es lūkojos drauga sejā, nespēdams saprast.
„Kā tu to domā?” vaicāju, nervozi iesmējies.
„Ieslēdz to,” Sevro saka. „Es zinu, ka tev ir līdzi. Tu esi rūpīgs, Pļāvēj. Allaž esi bijis rūpīgs.”
„Kāpēc tu izturies tik—”
„Aizveries un ieslēdz to!”
Pamāju un aktivizēju kabatā ielikto ierīci. Ap mums izplešas slāpLauks. Es neesmu tik lepns kā Valdniece un neaizmirstu iespēju, ka mūs kāds varētu noklausīties. Sevro uz mani skatās, līdz neomulīgi sagrozos.
„Kas tad es esmu?” vaicāju.
„Pat šobrīd?” viņš prasa, kratīdams galvu. „Tu esi iedzīts stūrī. Pasaki, kurš mani atsūtīja!”
„Tevi atsūtīja Mustanga. Tu man teici, ka viņa atvedusi tevi no Novidus. Tāpat kā pārējos gaudoņus.”
„Tieši tā. Viņa mani ataicināja. Kamēr atkūlāmies no Plutona, pagāja seši mēneši. Tomēr uzmini, kas mani uzrunāja, kamēr uz Tritona gaidījām pārsēšanos. Aiziet, Pļāv’! Uzmini!”