„Loms?” Viņa lūpas savelkas nicīgā smīnā. „Fičners?”
Sevro iespļauj man sejā, tieši zem acs. „Mini nepareizi vēlreiz, un es tevi pametīšu, lūk, tā.” Viņš uzsit knipi. „Es neatgriezīšos. Es tev nepalīdzēšu. Es neliešu asinis tevis dēļ. Neupurēšu savus draugus tāda vīra dēļ, kuram nerūpu kaut tik daudz, lai viņš vienu vienīgu reizi manis dēļ riskētu ar savu kaklu. Uzticība ir abpusēja padarīšana, Derov. Šoreiz jālec tev.” Viņš neblefo. Un es zinu, ko gribu teikt. Bet kā gan tas var būt? Sevro ir zelts. Nolāpīts zelts. Viņš dzirdēja, kā Apolonam saku „nolāpīts”. Viņš to piesedza. Vai ne? Vai varbūt tā bija kļūda. Vai viņš dzen mani lamatās? Nē. Nē, ja tās ir lamatas, spēle jau ir galā. Ēo sapnis nekad nepiepildīsies. Kurš man ir tuvāks par viņu? Kurš mani mīl vairāk par šo savādo, nejauko atkritēju? Neviens.
Tāpēc ieskatos viņa duļķaini zeltainajās acīs. „Tevi atsūtīja Arējs.” Starp mums ir klusums.
Šausminošas piecas sekundes. Sešas. Septiņas. Viņš pieceļas un aizslēdz durvis, tad izvelk no savu saburzīto bikšu kabatas mazu, melnu kristālu. „Tikai tavai elpai.”
„Čukst Akmens…”
Zinādams, cik daudz tas maksā, uzmanīgi to paņemu un uzpūšu tā virsmai. Mana elpa liek tam nodrebēt un sašķīst. Gaisā kā jāņtārpiņi no zāles vēlas vasaras novakarē paceļas sīki melnas gaismas puteklīši. Tie savienojas. Lidojumā izveido graudainu hologrammu, kas paliek gaisā starp Sevro un mani. Arēja zobainā ķivere.
„Mans dēls,” monotoni atskan viņa balss. „Piedod. Harmonija ir nodevusi mani un uzsākusi kampaņu, kas ir pretrunā mūsu principiem. Viņas nolūkus attiecībā uz tevi es atklāju pārāk vēlu. Tomēr tu biji gudrs. Tieši tāpēc es tevi izvēlējos. Tiek veikti pasākumi, kas ierobežos viņas centienus. Tev jāturpina savējie. Jānoskaņo Augusts pret Rellonām, lai viņi lauž Pax Solaris.”
Es mēģinu uzdot jautājumu, bet tas ir ieraksts.
„Es saprotu, ka tas ir smagi. Jau tāpat esmu no tevis prasījis pārāk daudz. Tomēr tev jāturpina. Nes haosu! Novājini viņus! Tev ir daudz iemeslu mani apšaubīt. Līdz šim ar tevi nesazinājāmies, jo tevi novēroja Plīnijs, Šakālis un Valdnieces spiegi. Nemiera cēlāji piesaista interesi. Tomēr arī es esmu tevi vērojis un lepojos ar tevi. Es zinu, ka Eo arī lepotos. Gadījumam, ja apšaubi šī ziņojuma patiesumu, ar tevi vēlas apsveicināties kāds draugs.”
Arēja ķivere pagaist, un man uzsmaida Dejotājs. „Derov, es gribu, lai zini, ka mēs esam kopā ar tevi. Tava ģimene ir sveika un vesela. Beigas ir tuvu, mans draugs. Drīz varēsi mums piebiedroties. Līdz tam brīdim uzticies cilvēkam, ko sūtīja Arējs; es pats viņu uzrunāju. Sarauj važas!"
Attēls izšķīst, melnā gaisma pazūd gaisā. Un es palieku raugāmies dušas telpas grīdā.
„Par spīti visām tām operācijām, tu izskaties labi,” saka Sevro. Viņa smaids ir ne mazāk nejauks kā parasti. „Arējs atsūtīja pie manis to kropli. To, kurš iekārtoja tevi Institūtā. Dejotāju.”
Neko vairāk viņš nepagūst pateikt, jo es raudādams viņu apskauju. Šņukstu un drebēdams turos pie Sevro, izbiedēdams viņu. Viņš nepakustas, tikai paplikšķina man pa galvu. No maniem pleciem noveļas viss svars. Kāds zina! Viņš zina un ir šeit! Viņš zina un ieradās man palīdzēt. Palīdzēt man. Es nespēju beigt drebēt un pateikties. Eo bija taisnība. Man bija taisnība. „Tu esi mans draugs,” izstostu kā bērns. Redzēdams mani šādu, ari Sevro gandrīz apraudas.
Patiess draugs.
„Protams,” viņš saka tonī, kas liek manīt, ka man jārimstas. „Bet tikai tad, ja tu beigsi pinkšķēt, cilvēk. Mēs joprojām esam zelti.”
Nokaunējies atraujos no viņa un slauku seju piedurknē. Šķiet, ka nomurminu atvainošanās vārdus. Mans skatiens ir miglā tīts. Nošņaukājos. Viņš pasniedz man dvieli, kurā izšņaucu tekošo degunu. Sevro saviebjas.
„Kas ir?”
„Tas bija domāts tavām acīm.”
Kopā smejamies, bet tad sēžam neveiklā klusumā. Pēc kāda brīža vaicāju, cik ilgi viņš zinājis. Sevro atbild, ka aizdomas viņam bijušas kopš
Institūta, kad viņš izdzirdējis, kā saku Apolonam „nolāpīts”. Mana balss esot bijusi dziļa un skarba. Tad Dejotājs parādījis viņam manas grebšanas videoierakstus.
„Nezinu, kā viņi zināja, ka vari man uzticēties pat tad, ja tu to nedarīji, tukšpauri. Tā vienmēr ir bijis. Un vienmēr būs.”
„Tas tev… netraucē?” prasu viņam. „Tas, kas esmu?”
„Traucēt. Tas ir sīks, mazs vārdiņš lielai, nolādētai padarīšanai.” Viņš pakasa savu skūto galvu. „Mani traucē izsitumi kājstarpē. Mani traucē sabojājusies zivs uz mana šķīvja. Mani traucē iedomīgi suņabērni. Šis…” Viņš parausta plecus. „Piekāst to! Mana pieeja tev patīk labāk nekā jebkuram citam čurugalvam šajās pasaulēs. Iedomājos, ka varētu atdarīt ar to pašu pat tad, ja īstenībā esmu lielāks par tavu rūsgano pakaļu.”
Par to es smejos. Mans sarkanā augums blakus viņam būtu izskatījies pēc pundura. „Tu noteikti zini, ko esmu ieradies šeit darīt. Tā nav tikai iefiltrēšanās. Tā novedīs pie Sabiedrības gāšanas.”
„Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens.”
„Tas ir viss?” neticīgi pavaicāju. „Tu esi ar mums?”
Viņš nosprauslājas. „Lai tevi sasniegtu, es pavadīju sešus mēnešus dedzesKuģī. Trīs mēnešus no Tritona pēc tam, kad Dejotājs man atklāja patiesību. Vai biju apjucis? Sasodīts, jā. Tik un tā kāpu uz kuģa un varēju visu apdomāt trīs mēnešus. Tomēr esmu šeit. Tāpēc man šķiet, ka laiks, kad apšaubīju savu apņemšanos, ir pagājis. Lai nu kā, bet mani zelta „brāļi” ir mēģinājuši mani nobendēt, sākot ar dzimšanas brīdi.” Viņš palūkojas visapkārt, juzdamies neērti pat pēc visa, ko esam viens otram atklājuši, pat par spīti slāpLaukam. „Vienīgie cilvēki, kuri izturējušies pret mani ar cieņu, ir tie, kuriem nav bijis iemesla to darīt. ZemKrāsas. Tu. Es domāju, ka pienācis laiks atdarīt arī viņiem ar to pašu.”
„Un kā ar pārējiem?” dedzīgi jautāju. „Oli? Klaunu?”
„Ne mans noslēpums, lai ar to dalītos. Kvinna būtu sapratusi,” kaut ko apspiezdams, viņš klusi saka. „Pārējie varētu piebiedroties. Dadzis to nedarīs. Roks to nedarīs. Pat ne pēc miljons gadiem. Pārāk iemīlējušies paši savā sugā. Par garo, augstprātīgo nezinu.”
„Viktra. Un Mustanga?” es vaicāju.
„Es mīlas padomus nesniedzu, sūdbambuli.” Viņš pieceļas. „Klau, tas, ka esmu revolucionārs, taču nenozīmē, ka man jāatsakās no sārtās sniegtas masāžas, vai ne? Tas būtu galīgi draņķīgi.”
„Es nezinu,” iesmejos. „Godīgi sakot, pats joprojām mēģinu saprast.” „Pajāt. Es gribu masāžu. Mugura liekas nolāpīti salauzta.” Viņam iesmejoties, zib greizie zobi. „Laba sajūta. Tā es zinu, ka tas ir pareizi, Pļāv’. Par spīti visiem tiem mēsliem. Laba sajūta šeit.” Viņš uzsit pa šaurajām krūtīm. „Ir… kā bija jāsaka… nolāpīti laba sajūta.”
Pēc tam, kad esmu atvadījies no Sevro, mani uzmeklē Viktra. „Augusts lika pateikt, ka Pelnu valdnieka kajīte ir tava.”
„Augusts atdod man vislielāko dzīvokli?”
„Viņš teica, ka tas ir tavs kuģis un tava trofeja. Tu jau zini, cik ļoti viņam patīk ievērot kārtību.”
„Es ceru, ka tu zini, kā turp aiziet. Es jau esmu apmaldījies.”
Viņa pamāj, lai sekoju. Klusēdami ejam pa gaiteņiem. Esmu saguris, tomēr gana laimīgs tagad, kad zinu, ka, ja Sevro ir ar mani, Arējs joprojām paļaujas uz mani un Dejotājs ir dzīvs. Tas remdē sāpes par Kvinnas nāvi.
„Pieņemu, tu zini, ka mana ģimene ir nodevusi arhiGubernatoru,” viņa iesāk.