„Esmu dzirdējis. Bet tu joprojām esi ar mums.”
„Kā jau teicu. Es daru to, ko vēlos. Atšķirībā no Antonijas, mani vai manus kontus māte nekontrolē.” Viņa pasmīn, ieslīpi vērodama mani. „Man patīk, kad esi šāds.”
„Sāds?” Nenoturos neiesmējies. „Kā tu to domā?”
„Es nezinu. Tu liecies mierīgs. Nesaspringts. Par spīti tam, kas notika.”
„Un tu liecies īpaši laipna,” saku.
„Laipna? Dīvaini maldi. Mēs abi zinām, ka ne tuvu neesmu laipna.” Ejam klusēdami, līdz sasniedzam manas kajītes durvis. Pametu skatu pār plecu un ieraugu Ragnāru sekojam mums gaitenī. Ja nebūtu daudzo pārsēju, es viņu vispār nebūtu ievērojis. Ar žestu lieku viņam doties prom.
Pie durvīm pētoši veros Viktras augstprātīgajās acīs. „Tu būtu varējusi atsūtīt kādu zem Krāsu pateikt man par kajīti.”
„Bet tad es nebūtu tevi satikusi.”
„Vai tas ir vienīgais iemesls?” vaicāju.
Viņa nebēdnīgi pasmaida. „Es domāju, ka paturēšu savus noslēpumus pie sevis.” Pēc brīža viņa paceļ acis. „Tomēr es par tevi uztraucos.” „Par mani?” Nogrozu acis. „Kas tev aiz ādas, Viktra?”
„Nekas,” viņa aizvainoti saka. „Tu esi tāds liekulis, Derov!”
„Es?”
„Atceries to reizi, kad Takts atbrīvojās no tavas vijoles, jo viņam bija aizdomas, ka no viņa kaut ko gribi? Tagad tu tāpat izturies pret mani. Tāpat kā toreiz, kad atnācu pie tevis uz Lunas dārziem. Vai ir tik grūti noticēt, ka esmu tavs draugs un raizējos par tevi?” Viņa sarauc degunu. „Tu padari mani emocionālu, un man tas derdzas.”
„Piedod,” saku. „Tu vienkārši esi…” Mēģinu atrast pareizos vārdus, ar kādiem raksturot šo slaido sievieti. Tādu nav. Tādēļ paraustu plecus un saku: „Ir grūti, zinot, ka esi Antonijas māsa. Tas arī viss.”
„Bet es neesmu viņa.”
„Es to sapro—”
„Vai tā ir?” Viņa pasniedzas un pieskaras manai sejai. Meklējoši paveras viņas lūpas. Atceros, kā bija just tās piespiestas manējām, pirms izšāvos no spļāvējCaurules. Tobrīd ļāvu viņai mani noskūpstīt. Pat tad, ja Viktrai ir salta sirds, kaut kur tajā ir vieta man. Citāda nekā Ēo. Citāda nekā Mustanga. Saudzīgi atkāpjos un pakratu galvu.
„Tu esi savāds vīrietis,” viņa saka ar klusu nopūtu, visa viņas ievainojamība nu pagaisusi. Plēsējas nagi atkal izlaisti. Viņa atspiež muguru pret pretējo sienu, saliec kāju, atbalsta zābaku pret sienu, un acīs dzirkst smiekli par mani. Lūk, Viktra, kuru pazīstu.
„Tev patīk sievietes, tomēr tu mūs neizbaudi.” Viņas lūpas viegli paveras, un mutes kaktiņos iesēžas smaida līnijas. Pašam negribot, mans skatiens slīd gar viņas kakla slaidajām līnijām, spēcīgajiem, smalkajiem pleciem un krūšu kontūrām. Viņas skatiens svilina. „Ko baudīt ir daudz. Vai tu maz zini, cik maiga ir mana āda?”
Es nokrekšķinu smieklus. „Tu mani izzobo.”
„Kā vienmēr.”
Viktra ir aprēķinātāja. Tā viņa radusi. Tomēr uz mirkli viņa bija ievainojama. Un redzot to… redzot to, manas domas mainījās. Noslāpēju seksuālo spriedzi, cik labi vien protu.
„Arlabunakti, māsiņ,” saku un noskūpstu viņu uz pieres.
„Māsiņ? Māsiņ?” viņa neticēdama smejas, kad dodos prom. Paiet kāds mirklis, tomēr viņa mani pasauc.
„Vai tas tāpēc, ka, tavuprāt, esmu ļauna?”
Pagriežos pret viņu. „Ļauna?”
„Vai tāpēc nekad neesi mani gribējis?” Viņa pieklust, rūpīgi izvēlēdamās vārdus. „Tāpēc, ka skaties uz mani no augšas?"
„Kāpēc tu tā domā?” maigi vaicāju.
Viktra parausta plecus un, savādi vilcinādamās, palūkojas visapkārt. „Es ne…” Viņa pakrata galvu, mēģinādama atrast pareizos vārdus. Viņa norāda uz sevi. „Es tā izdzīvoju, vai saproti? Tā mani mācīja māte. Vienīgi tas strādā.”
„Ko tu teiktu, ja mēs pamēģinātu ko jaunu?” piedāvāju un eju atpakaļ pie viņas. Sniedzu sveicienam roku. „Derovs. Pretēji vispārzināmām baumām, es neēdu stiklu. Man patīk mūzika, dejošana un ļoti garšo svaigi augļi, īpaši zemenes.”
Viņa nosprauslājas. „Cik stulbi. Mēs iepazīstamies no jauna?” „Nekādu bruņu. Tikai divi cilvēki. Es gaidu!” rotaļīgi viņai saku. Nogrozījusi acis un pārbaudījusi, vai pa gaiteni neviens netuvojas, viņa sper soli uz priekšu. Apspiezdama bērnišķīgu smaidu, viņa saņem manu plaukstu. „Viktra. Man patīk, kā pirms lietus smaržo akmens.” Viņa piesarkušiem vaigiem novaikstās. „Un… nesmejies. Es patiesībā neieredzu zelta krāsu. Manai sejas ādai labāk piestāv zaļā.”
Nespēju aizmigt. To ļaužu līķi, kurus atstāju aiz muguras, nu peld tumsā man nopakaļ. Pamostos kādu duci reižu, manus sapņus plosa eksploziju uzliesmojumi un zobenu cirtieni. Esmu pelnījis šīs bezmiega naktis. Es zinu to, tieši tādēļ tās ir vēl smagākas.
Pieceļos un riņķoju pa savu jauno dzīvokli, klīstu pa tā plašumiem. Sešas istabas. Neliela treniņu zāle. Liela pirts. Kabinets. Tas viss piederējis vīram, kurš nodedzināja pavadoni. Fūriju tēvam. Kā lai aizmiegu šādā istabā? Izņemu no kabatas Pegaza piekariņu, gandrīz aizmirsis, ka tā ir rādija bumba.
Kā rēgs klīzdams pa kuģa gaiteņiem, raugos pār plecu un prātoju, vai man seko Ragnārs. Teicu viņam, lai dodas pie miera, tomēr neko nezinu par viņa noskaņām, to, kā viņš domā un ko dara naktīs. Vēl daudz jāmācās.
Caur krēslainajiem gaiteņiem eju garām oranžo tehniķiem un zilo sistēmoperatoriem, kas apklust un paklanās, kamēr pa metāla ejām dodos dziļāk kuģa iekšienē, kur zelti nekad nesper kāju. Griesti ir zemāki, tie paredzēti sarkano strādniekiem un brūno apkopējiem. Šis kuģis ir pilsēta, sala. Šeit ir visas krāsas. Atceros sarakstu. Tūkstošiem darba vietu. Miljoniem kustīgu detaļu. Pētu kādu tehniskās apkopes pulti. Ja nu šeit strādājošais oranžais pārslogotu pulti? Kas tad notiktu? Es nezinu. Pieņemu, ka to zinātu tikai nedaudzi zelti. Iegaumēju to.
Turpinu, un izsalkums ved mani uz ēdnīcas zāles pusi. Ēdienu viegli varētu piegādāt uz manām istabām, bet man vēl nav neviena sulaiņa. Lai nu kā, bet man nepatīk, ja kādam mani jāgaida. Ēdnīcā sastopu vēl kādu bezmiega māktu dvēseli, kura sēž pie gara metāla galda.
Mustanga.
24. BEKONS UN OLAS
Ieslīdu krēslā viņai pretī.
„Nevari aizmigt?” jautāju.
Viņa iespiež galvu dūrēs. „Ļautiņi grabinās.” Viņa pamet zodu uz virtuvi, no kuras skan pannu klaboņa. „Pavārs zaudējis galvu,” viņa saka. „Domā, ka man vajadzīgas dzīres. Pateicu viņam, ka gribu tikai bekonu un olas. Esmu diezgan droša, ka viņš neņēma vērā ne vārda, ko teicu. Gvelza kaut ko par fazānu. Runā tādā zemesdzimušo izloksnē. Grūti līdz galam saprast.”
Pēc kāda brīža pa virtuves durvīm klupdams izsteidzas brūno pavārs, kurš uz paplātes nes ne tikai bekonu un olas, bet arī ķirbju vafeles, kūpinātu cūkgaļu, sierus, cīsiņus, augļus un duci citu ēdienu. Fazāna gan nav. Ieraugot mani, viņa acis ieplešas tik lielas kā vafeles. Par kaut ko atvainojies, pavārs noliek paplāti un nozūd tikai tāpēc, lai pēc minūtes atgrieztos, nesdams vēl vairāk ēdiena.
„Kā tev šķiet, cik daudz mēs ēdam?” es viņam prasu.
Pavārs tikai blenž uz mani. „Paldies!” saka Mustanga. Viņš nomurmina kaut ko nesaprotamu un klanīdamies atmuguriski atkāpjas.
„Man šķiet, ka Pelnu valdnieks būs bijis nedaudz citādāks nekā mēs,” saku. Mustanga pastumj man augļu trauku. „Biju domājis, ka tev negaršo bekons,” saku.
Viņa parausta plecus. „Uz Lunas ēdu to katru rītu.” Viņa uzmanīgi uzziež uz vafelēm sviestu. „Tas atgādināja man par tevi.” Viņa izvairās no mana skatiena. „Kāpēc tu nevari aizmigt?”