„Man tas diez ko labi nepadodas.”
„Tā bijis vienmēr. Izņemot to reizi, kad tev vēderā bija caurums. Tad tu gulēji kā zīdainis.”
Iesmejos. „Man liekas, ka komas neskaitās.”
Runājam par visu, izņemot tās lietas, par kurām tiešām vajadzētu runāt. Klusi un nevainīgi kā divi naktstauriņi, kas dejo ap vienu liesmu. „Apbrīnojami, cik te lielas gultas, par spīti tam, ka šis ir zvaigžņu kuģis,” Mustanga saka. „Manējā ir gigantiska.”
„Beidzot! Vēl kāds man piekrīt. Pusi laika es guļu uz grīdas.”
„Tu arī?” Viņa pakrata galvu. „Dažkārt es izdzirdu kādu troksni un guļu skapī, domādama, ka tur mani nemeklēs, ja kāds būs atnācis man uzbrukt.”
„Esmu tā darījis. Tiešām palīdz aizmigt.”
„Izņemot gadījumus, kad skapis ir tik liels, ka tajā varētu dzīvot obsidiānu ģimene. Tad ir tikpat ļauni.” Viņa pēkšņi sarauc pieri. „Es prātoju, vai obsidiāni guļ apskāvušies.”
„Nē.”
Viņas uzacis izliecas. „Vai esi to pētījis?”
Iemetu mutē sauju zemeņu un paraustu plecus, kad Mustanga rauc pieri par manu galda kultūru. „Obsidiāni tic triju veidu pieskārieniem. Pavasara pieskārienam. Vasaras pieskārienam. Ziemas pieskārienam. Pēc Tumšās sacelšanās, kad obsidiāni sadumpojās pret dzelzs senčiem, Kvalitātes kontroles padome apsprieda iespēju iznīcināt visu viņu krāsu. Tu jau zini, ka tie iedeva viņiem reliģiju un nozaga viņu tehnoloģijas. Tomēr vairāk par visu viņi vēlējās izskaust obsidiānu apbrīnojamo kopības izjūtu. Tāpēc viņi deva pavēles cilšu šamanim, pirka un uzpirka meļus, kas brīdināja par pieskārienu nesto ļaunumu, sakot, ka tas vājina garu. Tāpēc tagad obsidiāni pieskaras viens otram seksa laikā. Pieskaras, lai novērstu otra nāvi. Un pieskaras viens otram, lai nogalinātu. Nekādas apskaušanās guļot.” Ievēroju, kā viņa mani vēro ar mazu smīniņu uz lūpām. „Protams, ka tu to visu jau zināji.”
„Zināju,” Mustanga pasmaidījusi saka. „Tomēr dažkārt ir jauki atcerēties, cik daudz lietu notiek tavā galvā.”
„Ak tā.” Nez kādēļ nosarkstu.
„Biju aizmirsusi, ka tu vari nosarkt!” Viņa mirkli mani vēro. „To tu droši vien nezini, bet viena no manām disertācijām uz Lunas bija par kļūdām, kas tiek pieļautas socioloģiskās manipulācijas teorēmās, ko izmanto Kvalitātes kontroles padome.” Viņa uzmanīgi nogriež gabaliņu cīsiņa. „Es secināju, ka viņiem trūkst tālredzības. Piemēram, sārto šķiras ķīmiskā sterilizācija ir novedusi pie traģiski augsta pašnāvību skaita dārzos.”
Traģiski. Vairums būtu teikuši „neefektīvi”.
„Sabiedrības hierarhiju uzturošo likumu nelokāmība ir tik stingra, ka kādudien šī struktūra lūzīs. Pēc piecdesmit gadiem? Pēc simt gadiem? Kas to lai zina? Mēs pētījām vienu gadījumu, kad zelta sieviete iemīlējās obsidiānā. Viņi samaksāja melnā tirgus tēlniekam, lai tas izmaina viņu reproduktīvos orgānus tā, lai viņa sēkla varētu apaugļot viņas olšūnas. Viņi tika atklāti un sodīti ar nāvi tāpat kā viņu tēlnieki. Tomēr šādu gadījumu ir simtiem. Tūkstošiem. Tie tikai tiek izdzēsti no visiem sarakstiem.”
„Tas ir briesmīgi,” saku.
„Un skaisti.”
„Skaisti?” riebumā pārvaicāju.
„Neviens par šiem cilvēkiem nezina,” viņa turpina. „Neviens, izņemot saujiņu zeltu, kuriem ir pieeja šai informācijai. Cilvēka gars atkal un atkal mēģina izrauties brīvībā, bet ne ar naidu kā Tumšās sacelšanās laikā. Mīlestības vārdā. Viņi nevienu neatdarināja. Viņus neiedvesmo citi, kas bijuši pirms viņiem. Katrs ir gatavs riskēt, domādams, ka ir pirmais. Lūk, tā ir drosme. Un tas nozīmē, ka tā ir daļa mūsu cilvēciskās būtības.”
Drosme. Vai viņa tā runātu, ja zinātu, ka viens no šiem cilvēkiem sēž galda otrā pusē? Vai viņa dzīvo Teoriju pasaulē, par ko runāja Harmonija? Vai varbūt Mustanga tiešām saprastu…
„Tāpēc es prātoju, cik daudz laika paies,” viņa turpina, „līdz tāds grupējums kā Arēja dēli atradīs šo informāciju un izplatīs to. Viņi to izdarīja ar Persefoni. Meiteni, kas dziedāja. Tas ir tikai laika jautājums.” Viņa pieklust un uzmet man acis, kad, pats to negribēdams, reaģēju uz to, ka pieminēta Ēo. „Kas notika?”
Nedrīkstu viņai teikt, ko domāju, tāpēc meloju. „Disertācijas. Socioloģija. Mēs ar tevi esam speciālisti ļoti atšķirīgās lietās. Esmu vienmēr prātojis, kāda bija tava dzīve uz Lunas.”
Mustanga rotaļīgi mani uzlūko. „Ak tā? Vai domāji par mani?” „Varbūt.”
„Dienu un nakti? Kas Mustangai mugurā? Par ko viņa sapņo? Kuru zēnu skūps—”
Pateikusi pēdējos vārdus, viņa saraujas.
„Derov, es gribu kaut ko paskaidrot.”
„Tev nekas nav jāpaskaidro,” saku, atgaiņādamies ar roku.
„Ar Kasiju tas—”
„Mustanga, tu neesi man neko parādā. Tu nebiji mana. Tu neesi mana. Tu vari darīt visu, ko gribi, kad vien gribi un ar ko vien gribi.” Apklustu. „Lai gan viņš ir nolādēts mūjābelis.”
Viņa smiedamās nosprauslājas. Humors noplok tikpat ātri, kā nācis. Viņas acīs vīd sāpes. Viņas pavērtajā mutē. Nazis un dakšiņa tiek izklaidīgi turēti virs aizmirstā ēdiena šķīvja. Mustanga palūkojas lejup un pakrata galvu. „Es gribēju, lai tas ir citādi,” viņa saka.
„Mustanga…” Uzlieku plaukstu uz viņas rokas. Par spīti viņas spēkam, Mustangas plaukstas locītava ir trausla manās lielajās plaukstās. Trausla tāpat kā otrai meitenei, ko vedu aiz rokas dziļajās raktuvēs. Tai meitenei es nespēju palīdzēt. Un tagad man ir sajūta, ka nespēju palīdzēt šai sievietei. Es vēlos, lai manas rokas būtu veidotas radīšanai. Es zinātu, ko teikt. Ko darīt. Varbūt citā dzīvē es varētu būt tāds vīrs. Sajā dzīvē manas rokas ir neveiklas, tāpat kā mani vārdi. Tie visu tikai sagriež. Tikai salauž. „Es domāju, ka zinu, kā tu jūties—”
Mustanga atraujas no manis. „Kā es jūtos?”
„Es negribēju—” Apklustu, izdzirdējis troksni.
Mēs paceļam acis un redzam, ka pie galda ar vēl vienu paplāti rokās stāv pavārs. Viņš uz pirkstgaliem pienes to, noliek uz galda un pamet telpu, neveikli atkāpdamies.
„Derov! Aizveries un paklausies!” Viņa nikni raugās uz mani caur matu šķipsnām, kas noslīdējušas pār seju. „Vai gribi zināt, kā es jūtos?
Es tev to tūlīt izspļaušu. Visu savu mūžu esmu mācījusies turēt ģimeni augstākā godā par visu pārējo. Tas, kas Institūtā notika ar manu brāli… kad sniedzu viņu tev, es nostājos pret visu, kas man mācīts augot. Bet es domāju, ka tu…” Viņa ievelk dziļu elpu, kas beigās notrīs, „…esi cilvēks, kurš pelnījis manu uzticību. Un man likās, ka daudz svarīgāk būtu tobrīd to dot tev, nevis Adrijam, kurš manā labā nav pakustinājis ne pirkstu. Es zinu, ka tā bija pareizā izvēle, tomēr tādējādi noliedzu tēvu un visu, ko viņš man mācījis. Vai tu maz zini, ko tas nozīmē? Viņš ir salauzis ģimenes tikpat viegli, kā citi vīri pārlauž sausus zarus. Viņa rokās ir neiedomājama vara. Tomēr ir kas vairāk. Viņš man iemācīja jāt ar zirgiem un lasīt arī dzeju, nevis tikai vēsturisku kauju aprakstus. Viņš stāvēja man līdzās un ļāva piecelties pašas spēkiem, kad kritu. Kad nomira mana māte, viņš trīs gadus nespēja uz mani paskatīties. Lūk, kādu cilvēku es noliedzu tevis dēļ. Nē,” viņa sevi palabo, „ne tevis dēļ. Citas lielākas dzīves dēļ. Lielākas nekā tikai lepnums. Institūtā mēs kopā nolēmām pārkāpt noteikumus un šausmīgā vietā būt cilvēcīgi. Tāpēc vergu vietā savu armiju izveidojām no uzticamiem draugiem. Mēs izvēlējāmies būt labāki. Tad tu iespļāvi tam visam sejā un devies prom, lai kļūtu par vienu no mana tēva slepkavām.” Viņa paceļ pirkstu. „Nē! Nerunā! Nav tava kārta tikai tāpēc, ka es apklusu.”