Salikusi rokas uz galda, Mustanga lēni sakopo domas.
„Esmu droša, ka tu saproti, ka pēc visa tā jutos kā apmaldījusies. Pirmkārt, tāpēc, ka biju domājusi, ka atradu tevī īpašu cilvēku. Otrkārt, tāpēc, ka man likās — tu esi uzgriezis muguru idejai, kas ļāva mums iekarot Olimpu. Ņem vērā, ka biju ievainojama. Vientuļa. Un, iespējams, iekritu Kasija gultā tāpēc, ka biju sāpināta un gribēju sāpes remdēt. Vai vari to iztēloties? Tagad drīksti atbildēt.”
Sagrozos savā krēslā. „Droši vien.”
„Labi. Tagad vari iestumt to domu sev vienā vietā.” Viņas lūpas cieši sakniebtas. „Es neesmu kaut kāda cakota staigule. Es esmu ģēnijs. Un saku to tāpēc, ka tas ir fakts. Es esmu gudrāka par jebkuru cilvēku, ko esi sastapis, varbūt izņemot manu dvīni. Mana sirds neliek manam prātam darīt muļķības. Attiecības ar Kasiju es uzsāku tā paša iemesla dēļ, kādēļ ļāvu Valdniecei domāt, ka viņa pavērsusi mani pret tēvu, — lai aizsargātu savu ģimeni.”
Viņa palūkojas uz savu ēdienu.
„Vienmēr esmu pratusi manipulēt ar cilvēkiem. Vīriešiem, sievietēm, vienalga. Kasijs bija staigājoša brūce, Derov, jēla un asiņaina, par spīti tam, ka tu nogalināji Džulianu pirms diviem gadiem. Es uzreiz to viņā redzēju un zināju, ka varu likt viņam manī iemīlēties. Es sniedzu viņam kādu, kurš uzklausa, kādu, kurš aizpilda tukšumu.”
Stingrība viņas balsī atslābst. Mustanga palūkojas visapkārt, it kā vēlētos izbēgt no šīs sarunas, ko pati uzsāka. Es justos labāk, ja viņa neturpinātu.
„Es liku viņam domāt, ka bez manis viņš nevarēs dzīvot. Es zināju, ka vienīgi tā varēšu garantēt sava nama drošību. Es zināju, ka tas ir labākais ierocis, ko izmantot šajā spēlē. Tomēr. Es jutos tāda aprēķinātāja! Tik briesmīga. It kā es būtu ļauna ragana, kas notvērusi lamatās Odiseju, likusi viņam sevī iemīlēties un paturējusi viņu sev, lai īstenotu savus savtīgos mērķus. Tas šķita tik loģiski. Un, kad viņš mani apskāva, likās, ka slīkstu. Ka esmu apmaldījusies un smoku zem savu nodarījumu sloga, smoku, zinādama, ka mani sagaida mūžs kopā ar kādu, ko nemīlu. Tomēr es to darīju ģimenes dēļ. Cilvēku dēļ, ko mīlu pat tad, ja viņi nav to pelnījuši. Daudzi ir ziedojuši vēl vairāk. Es būtu varējusi ziedoties šādi.” Viņa pakrata galvu, un acīs riešas asaras kā spoguļattēls manējām. Tās slīd pār vigiem, kad Mustanga saka: „Tad tu ienāci svinībās un… jutos tā, it kā zeme būtu atvērusies, lai mani aprītu. Es jutos kā viltvārde. Ļauns skuķis, kas izgudrojis iemeslu izdarīt kaut ko stulbu.” Viņa mēģina izslaucīt acis. „Vai tad tu neredzi, kāpēc to izdarīju? Es negribēju, lai tu mirsti. Es negribu, lai tu mirsti. Ne kā mans brālis Klaudijs. Ne kā Pakss. Es darītu jebko, lai to novērstu.”
„To varu novērst es.”
„Tu neesi neuzvarams, Derov. Es zinu — tu domā, ka esi. Tomēr kādudien tu atklāsi, ka neesi tik spēcīgs, kā tev liekas, un es palikšu viena.” Mustanga apklust, un izlaužas viss, kas viņā sakrājies. Viņa neelso. Tomēr asaras rit. Viņa ir no tām sievietēm, kas par asarām kaunas.
To redzot, man lūst sirds.
„Tu neesi ļauna,” saku, saņemdams viņas roku savējā. „Tu neesi ļauna!” Viņa krata galvu un mēģina novērsties. Saņemu labās rokas pirkstos viņas zodu un paliecu viņas galvu, līdz Mustangas skatiens rod mājas manējā. „Un tas, ko dari mīļo cilvēku vārdā, nav nosodāms. Vai saproti?” Mana balss skan skarbāk. „Vai saproti?”
Mustanga pamāj.
Tā tam nevajadzētu būt. Zeltiem ir viss, tomēr viņi prasa upurus pat no savējiem. Šī pasaule ir slima. Šī impērija ir samaitāta. Savus karaļus un karalienes tā grauž tikpat alkatīgi kā ubagus, kas lej sviedrus raktuvēs zem zemes. Tomēr šo sievieti tā neiznīcinās kā meiteni, ko apglabāju. Es neļaušu tai viņu aprit. Es neļaušu tai aprīt manu ģimeni Likosā. Es to salauzīšu, pat ja tas prasīs manu dzīvību.
Ar īkšķi noslauku no Mustangas vaigiem asaras. Viņa ir citādāka nekā pārējie zelti. Un, kad mēģina rīkoties kā viņi, viņas sirds plaisā līdz pašiem dziļumiem. Lūkodamies Mustangā, zinu, ka man nebija taisnība. Viņa nenovērš manu uzmanību. Viņa nav šķērslis ceļā uz manu uzdevumu. Viņa ir tā visa jēga. Tomēr es nevaru viņu noskūpstīt. Ne tagad, kad man jāsalauž viņas sirds, lai salauztu šo impēriju. Tas nebūtu godīgi. Esmu iemīlējies viņā, bet Mustanga ir iemīlējusies manos melos.
„Tu nedrīksti viņam uzticēties,” viņa klusi saka.
„Kam?” vaicāju, viņas pēkšņo vārdu izbiedēts.
„Manam dvīnim,” viņa čukst, it kā Šakālis sēdētu tepat telpas stūrī. „Viņš nav tāds cilvēks kā tu. Viņš ir kaut kas cits. Skatoties uz mums, uz cilvēkiem, viņš redz kaulu un gaļas maisus. Viņa prātā mēs tā īsti nemaz nepastāvam.” Saraucu pieri, kad viņa satver manu plaukstu. „Derov, ieklausies manī. Viņš ir tāds briesmonis, par kuru neviens nespēj uzrakstīt pat stāstus. Tu nedrīksti viņam uzticēties!”
Tas, kā Mustanga to saka, liek man nojaust, ka viņa izprot savienību, ko esmu noslēdzis ar viņas brāli.
„Es viņam neuzticos,” saku. „Tomēr man viņš ir vajadzīgs.”
„Mēs varam uzvarēt šajā karā bez viņa palīdzības,” viņa saka.
„Tu taču teici, ka neesmu gana stiprs.”
„Tu neesi,” Mustanga pasmaidījusi saka. „Ne jau viens pats.” Viņa velta man savu greizo smīnu. „Tev esmu vajadzīga es.”
Ja vien tas būtu tik vienkārši.
Drīz šķiros no Mustangas un dodos uz savām istabām. Gaiteņi ir klusi, un jūtos kā ēna, kas slīd caur kādu metāla karaļvalsti. Es nezinu, kā pieņemt viņas palīdzību. Vai kā pret viņu izturēties. Redzot viņu kopā ar Kasiju, tiku ievainots vairāk, nekā jebkad spēšu viņai izstāstīt, un kāda balss manī saka, ka ne viss šajās attiecībās būs bijusi manipulācija. Viņš nekad nav bijis briesmonis; un, ja kādreiz par tādu kļūs, es zinu, ka tas būs manis dēļ.
Šņākdamas atveras durvis uz manu dzīvokli. Man uz pleca uzgulst roka. Pagriezies ieraugu Ragnāra platās krūtis. Es viņu pat nedzirdēju. „Iekšā kāds elpo.”
„Droši vien Teodora. Viņa ir mana sārtā saimniecības pārzine. Tev viņa patiks.”
„Zelta elpa.”
Pamāju un nejautāju, kā viņš to zina, tad noņemu no rokas slāti. Pārkāpjot slieksni, tā čukstēdama pārvēršas zobenā. Gaismas ir ieslēgtas, bet klusinātas. Kopā ar Ragnāru pārmeklēju apartamentu telpas un atrodu Šakāli, kurš sēž manā atpūtas istabā ar šerija glāzi rokā. Viņš iesmejas par mūsu ieročiem.
„Man jāatzīst, ka esmu diezgan draudīgs.”
Viņam mugurā rltasvārki, bet kājās čības.
Ļauju Ragnāram iet. Ar tādiem ievainojumiem viņam vajadzētu būt medPunktā. Obsidiāns negribīgi dodas prom.
„Šķiet, ka uz šī kuģa neviens neguļ,” saku un piebiedrojos Šakālim uz dīvāna. „Pieļauju, ka mums nedaudz jāpārskata mūsu noruna.”
„Tev gan patīk izteikties aplinkus, vai ne?” Viņš iemalko dzērienu un nopūšas. „Man likās, ka tajā nolādētajā lagūnā noslīkšu. Vienmēr biju iztēlojies savu nāvi kā kaut ko diženu. Iešauts saulē. Zaudējis galvu no politiska pretinieka zobena. Tad, kad tā atnāca…” Viņš nodrebinās, izskatīdamies trausls un zēnisks. „Tas bija tikai vienaldzīgs aukstums. Kā Institūta raktuvju griesti, kas atkal gāžas pār manu galvu.”
Viņam ir taisnība, nāvē siltumu neatrast. Es raudāju kā bērns, kad domāju, ka mirstu pēc tam, kad Kasijs bija mani sadūris.
„Acīmredzami šī situācija maina mūsu stratēģiju, tomēr nedomāju, ka tai vajadzētu mainīt mūsu savienību.”
„Es arī tā nedomāju,” piekrītu. „Tagad tavi spiegi mums būs vajadzīgi vairāk nekā jebkad. Plīnijs manus panākumus neuztvers labi. Un tu esi iestrēdzis šeit, sava tēva galmā. Tas politiķis mēģinās tikt vaļā no mums abiem.” Arēja dēlus nepieminu. Kā biju nojautis, viņus visi aizmirsa brīdī, kad Kasija klēpī iegāzu vīnu.