„No Plīnija būs jātiek vaļā. Tomēr līdz tam brīdim mums vajadzētu ieturēt saskarsmes distanci, lai viņš nezina, ka draudi pret viņu ir vienoti. Labāk, lai viņš pārprot mūsu individuālo resursu pietiekamību.”
„Un lai Telemani joprojām ar mani runā,” piebilstu.
„Taisnība. Viņi tiešām grib manu nāvi.”
„Tā arī vajadzētu būt.”
„Es par to neturu uz viņiem ļaunu prātu. Tas vienkārši ir sasodīti apgrūtinoši.” Viņš man sniedz no kabatas izvilktu holoRāciju. „Tās ir uz viena viļņa. Es saukšu savus kuģus, lai dodas mums pretī, bet pieļauju, ka tu gribēsi palikt šeit, uz sava jaunā guvuma. Nebūtu nekādas jēgas braukāt turp un atpakaļ ar transporta kuģiem.”
Vēlos viņam pajautāt par Leto. Kādēļ viņš viņu nogalināja. Bet kādēļ rādīt nelabajam, ka zini viņa spēku? Tas tikai padara mani par draudu viņa acīs. Un es esmu redzējis, kā viņš tiek galā ar draudiem. Labāk izlikties par muļķi un vienmēr būt viņam noderīgam.
„Karš dod mums vairāk iespēju,” es saku. „Atkarībā no tā, cik tālu gribam, lai tas plešas…”
„Domāju, ka saprotu, ko gribi teikt.”
„Lai saglabātu to, kas viņiem pieder, pārējie mēģinās liesmas apslāpēt. It sevišķi Plīnijs un tava māsa.”
„Nu, tad mums jābūt viltīgākiem.”
„Viņai netiek darīts pāri. Tā mūsu vienošanās daļa paliek nemainīga.”
„Ja viņu kāds kādreiz ievainos, esmu drošs, ka tas būsi tu, nevis es.” Viņam varētu būt taisnība. „Tomēr piekrītu tavam domu gājienam — uzkurināt liesmas. Lai karš plešas plašumā. Mums tajā jāuzvar. Jāsagrābj laupījums.”
,,Es domāju, ka zinu, kā to izdarīt. Ko tavs tīkls var man pastāstīt par kuģu būvētavām uz Ganimēda?”
III DAĻA IEKARO
Kad krīt Dzelzs lietus, esi drosmīgs! Esi drosmīgs!
— Loms au Arks
25 . PRĒTORI
„Mēs esam pazudināti — lūk, ko teicis Kallisto arhiGubernators.” ArhiGubernators Nero au Augusts uzlūko ap galdu sēdošos, lai redzētu, vai saprotam viņa vārdu svaru. Kuģa karazāles gaismas ķeras viņa ērgļa vaibstos, likdamas iegrimt vaigiem un piešķirdamas viņam augstprātīga vanaga izteiksmi. „Un kādēļ gan lai viņš to neteiktu? Serde ir apvienojusies pret mums. Neptūns ir tālOrbītā — līdz varēs veidot papildspēkus, Vespasiāna kuģi ceļā pie mums būs sešus mēnešus. Un tas viss, kamēr manis paša karognesēji slēpjas aiz saviem vairogiem savās Marsa pilsētās, mums talkā sūtīdami tikai savus vidējos vai jaunākos dēlus.” Viņš palūkojas uz diviem vistālāk pie galda sēdošajiem. „Viņu vājums kropļo mūsu spēkus. Un tagad es esmu sapulcinājis savus prētorus, savus karavadoņus, un kādas varenas ieceres viņiem padomā?”
Bēgt. Lūk, ko viņi iesaka. No Lunas aizbēgām pirms mēneša. Un kopš tā laika neesam mitējušies bēgt, jo Valdniece bija izveicīga un viņas spēki uz Marsa nonāca ātrāk par mums.
Nepavisam nebiju domājis, ka viss noritēs šādi. Tomēr, no otras puses, nekas no šī visa nav mana vaina. ArhiGubernatoru ielenc piesardzīgs nolāpītu muļķu bars. Zelti, kas pārāk bīstas pazaudēt visas iegūtās priekšrocības un varu, tādēļ tagad negrib ar tām riskēt. Vēl ļaunāk ir tas, ka viņi mani atgrūž. Pret mani tiek veidotas savienības. Tas redzams viņu acīs, viņu stājā. Mani panākumi viņiem nozīmē zaudējumus. To dara pat tie, kuri uz Lunas man sekoja. Pat tie, kurus izglābu no drošas nāves. Tāpat viņi sazvērējušies ari pret Šakāli, un faktu, ka arhiGubernatora dēls neatrodas šajā telpā, lai ar viņiem tirgotos, tie uzskata par uzvaru. Viņi kļūdās.
Viņa flagmaņa, sešus kilometrus garā drednauta Neuzvaramā, karazālē sēžu pie masīva ķiršozola galda desmit vietu attālumā no sava kunga. Zāles sienas slejas četrdesmit metru augstumā. Telpa ir pārmēru liela un draudīga. No galda centra griestos nikni skatās kokā izgrebts lauvas cilnis. Vairāk nekā četrdesmit sēdvietas ir tukšas. Uzticamie padomnieki ir prom, pametuši Augustu kā žurkas grimstošu kuģi. Ar mums palicis Plīnijs, prētors Kavakss, viņa dēls Dakšo un pussimts Augusta ietekmīgāko prētoru, legātu un karognesēju. Viņi nevelta man niknus skatienus. Nekā tamlīdzīgi bērnišķīga. Šie zelti pārvalda vairāk nekā miljardu dzīvu dvēseļu. Tādēļ viņi vienkārši nepievērš man uzmanību un sēj Augustā šaubas par manām idejām. „Tātad, vai esam vienisprātis ar Kallisto arhiGubernatoru? Vai esam pazudināti?” Augusts noprasa.
Pirms kāds pagūst atbildēt, šņākdamas atveras varenās durvis un ieslīd ar marmoru apdarinātajās sienās. Pa tām, ābolu no vienas rokas uz otru mētādama, ienāk Mustanga.
„Atvainojos par kavēšanos!” Viņa žilbinoši uzsmaida tēvam, pieiet pie viņa un pārāk svinīgi noskūpsta viņa lauvas gredzenu.
„Es pēc tevis sūtīju vairāk nekā pirms stundas,” Augusts saka.
„Ak tā?” Mustanga uzmet skatu Plīnijam. „Būšu palaidusi to garām. To, ka būsiet šeit, uzzināju tikai tāpēc, ka devos meklēt savu brāli, lai uzspēlētu kādu šaha partiju.” Viņa pasmejas par savu joku. To saprot tikai Telemani. Mustanga nopūšas un, garāmejot paspiedusi Dakšo un Kavaksa plecus, dodas uz savu vietu galda tālākajā galā. Kavakss sveic viņu ar draudzīgi ņurdētiem vārdiem. Mustanga apsēžas un uzliek armijas zābakos ieautās kājas uz galda. „Vai kaut ko palaidu garām? Protams, ka nē. Kā vienmēr raizējamies?”
Viņas tēva vaigā nervozi noraustās kāds muskulis. „Mēs neatrodamies stallī.” Viņš lūkojas uz meitas zābakiem. Nopūtusies viņa noceļ kājas no galda un spodrina ābolu pret savu melno piedurkni.
Viņa ir viena no ļoti nedaudzajām sievietēm šajā telpā. Šeit vajadzētu sēdēt Agripīnai au Julii, bet tieši viņas nodevība atņēmusi Augusta flotei apmērus, kas bija nepieciešami, lai ātri sagrābtu Marsu. Tieši viņas nodevība piespiedusi Augustu nozīmēt Viktrai izsekotājus, kas pārliecināsies, ka viņa ir tam patiesi uzticama. Lai paglābtu Viktru no ieslodzījuma, biju spiests izmantot savu ietekmi uz arhiGubernatoru.
No Serdes pasaulēm mūs vajāja līdz pat šejienei, tālu aiz Marsa orbītas. Mūsu asteroīdu raktuvju operācijas ir pārņemtas. ArhiGubernatora līdzekļi iesaldēti. Turklāt tās Augusta pilsētas, kas uzreiz nepadevās Valdnieces spēkiem, atrodas aplenkumā. Nerunāsim par to, ka par mūsu galvām izsludināta atlīdzība. Vecajiem vīriem nepatīk, ka par mani tiek solīta otra augstākā atlīdzība pēc Augusta.
„Pirms tikām pārtraukti,” Augusts turpina, „kāds, šķiet, taisnojās par savu poz—” Krauksi Viņa balss apraujas, kad Mustanga skaļi nokož pamatīgu ābola kumosu. Viņa nevainīgi paskatās uz aizkaitinātajām sejām visapkārt. Es apspiežu smieklus.
„Mans kungs!” Uz priekšu paliecas Plīnijs. „Baidos, ka nav citas alternatīvas kā vien turpināt mūsu taktisko atkāpšanos. Ja notikumi turpinās attīstīties nemainīgā virzienā, mēs zaudēsim. Un jūs, mans kungs, tiksiet tiesāts par—” Krauks! Viņš salecas, pirms pabeidz sakāmo. „— nodevību.” Viņš uzlūko savus uzpirktos sabiedrotos, kas sēž ap galdu. „Mums ir atvērts tikai viens ceļš.”
„Turpināt bēgt kopā ar floti, līdz no Neptūna ierodas Vespasiāna papildspēki,” murmina Augusts. „Pēc sešiem mēnešiem.”
Politiķis paloka galvu. „Vai padoties.”