„Gribētos, lai tu būtu nogalējis Oktāviju, kad bija tāda iespēja, puis’,” saka Kavakss.
„Ja es to būtu izdarījis, visi klātesošie šobrīd būtu miruši,” atbildu.
Dakšo pamāj. „Tas nebija domāts kā apvainojums. Aizsapņojās.”
„Kāpēc tu nenogalināji Oktāviju?” noprasa Plīnijs, skeptiski samiedzis acis.
„Es nebūtu varējis to izdarīt. Biju vienā telpā ar Aju au Grimmu. Varbūt tev manā vietā tas būtu veicies labāk, bet es esmu tikai mirstīgais.”
Iesmejas prētori, kas zina, par ko es runāju.
„To nebūtu uzdrīkstējies pat Lorns au Arks,” murmina Augusts. „Un es reiz redzēju, kā viņš bez slātes nogalina aptraipīto. Derovs darīja visu, ko spēja.” Viņš pievēršas man. „Vai tu arī domā, ka šobrīd mums vajadzētu bēgt?”
„Tas liek jums izskatīties vājam.”
„Mēs esam vāji,” atbild Plīnijs. „Bet tas liks viņam izskatīties prātīgam.”
„Plīnij, prātīgi vīri lasa par vēsturi. Stipri vīri to raksta.”
„Izbeidz citēt Lomu au Arku!” Plīnijs aizsvilstas.
„Man šķita, ka būsi atvērts jebkādām zināšanām.”
„Tava ilgā mūža gadi, bez šaubām, padara tevi par autoritāti neskaitāmās jomās,” Plīnijs melodiski attrauc. „Lūdzu, atgremo vēl kādu veca karavīra maksimu, lai varam uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi un viedumu!” „Runa nav par mani, dārgais Plīnij. Tāpēc pārtrauc savus ad hominems.” Norādu uz arhiGubernatoru. „Runa ir par mūsu kungu. No tā atkarīgs viņa liktenis.”
„Cik teatrāls novērojums, Derov.” Augusts noguris izberzē acis, noguris no mūsu ķildām.
„Jaunie spēj būt tikai pārgalvīgi,” Plīnijs turpina. „Tomēr mums jāatceras, ka piesardzība nenes negodu. Nogaidot sešus mēnešus, mēs maksājam zemu cenu par uzvaru.” Viņš uz galda izpleš plaukstas ar garajiem pirkstiem. „Patiesībā laiks ir mūsu sabiedrotais. Oktāvija nevar atļauties mūsu dēļ pārmeklēt Saules sistēmu. Ne jau ar tik ļoti sašķeltu Senātu, kāds tas ir mājās. Viņas roka, kas sniegsies pēc mums, būs kā dzelzs. Tā skrāpēs citu arhiGubernatoru muguras, un nepaies ilgs laiks, līdz viņas sekotāji sāks niknoties par viņas pavēlēm. Viņi sapratīs, kādēļ cīnāmies pret Valdnieci; tas ir tādēļ, ka viņa ir nevis mūsu pārstāve, bet gan imperatore. Tas dos mums laiku. Un laiks dos mums varu. Tas dos mums iespēju iesniegt prasību par izdevīgu mierizlīgumu.”
Prētors Kavakss uzsit ar dūri pa galdu. „Pajāt ko tādu!”
Titāns ne cilvēks, it kā viņš būtu veidots no akmens, nevis miesas. Sī vīra kakls ir tik resns, ka es pat nespētu sažņaugt plaukstas ap to.
Atšķirībā no vairuma zeltu, viņš noskuvis matus un ļāvis augt savai bārdai. Tā ir bieza un nokrāsota asinssarkana. Kad gaismas ir blāvākas, tā tumsā spīd kā lāpa. Viņa kreisajai plaukstai ir tikai trīs pirksti. Runā, ka bērnībā tos nokodis viņa dēls Dakšo. Tomēr pats Dakšo allaž smaida un klusā balsī ieminas, ka tas bijis viņa jaunākais brālis Pakss. Telemani ir vienīgie prētori šajā telpā, kas tā vai citādi nav saistīti ar Plīniju. Man Kavakss patīk.
„Man sūrst pauti. No šīs elfu muldēšanas man sūrst pauti!” Kavakss nicīgi novelk. „Mums nav jāatrodas šādā stāvoklī. Ļaujiet man doties prom, mans kungs, un es paņemšu līdzi tūkstoš savas gvardes vīru, lai izrēķinātos ar gļēvuļiem, kas nav atsaukušies uz jūsu aicinājumu! Atvainojos, manu dārgumiņ,” viņš čukst savam mīlulim, lapsai Sofoklam, sarkani zeltainam, smailausainam dzīvniekam, kas satrūkstas, izdzirdējis saimnieka dārdošo balsi. Sofokls ēd mazas želejas konfektītes no Kavaksa platās plaukstas.
Gaidām, kad Kavakss atkal pievērsīs uzmanību tam, ko tikko teica.
„Tu iesāki, Kavaks?” Augusts viņu pamudina ar žiglu smaidu, ko rezervē tikai saviem favorītiem.
„Tēvs!” Dakšo piebiksta lielajam vīram.
Kavakss iztrūcies paceļ galvu. ,,Ā! Un, kad viņu pauti būs norauti un iekārti to ausu ļipās, pārējie atcerēsies, ka Marsa valdnieks esi tu, Nero, un lūgsies, kaut varētu steigties tev talkā.”
Apmierināts viņš atkal sāk barot Sofoklu ar želejas konfektēm.
„Un viņi zinās, ka mēs, daži no karakungiem, tikām atzīti par uzticamiem,” žigli piebilst Dakšo un norāda uz zeltiem pie galda, kas atzinīgi paloka galvas. Dakšo sūkā kanēļa standziņu. Viņš smaida vēl biežāk nekā Pakss, lai gan viņa smaidi nav ne uz pusi tik plati, toties ir divtik draiskulīgi. Vienīgā reize, kad esmu redzējis viņu dusmās saraucam pieri, bija tad, kad viņš ieraudzīja Šakāli noslēguma svinībās.
Šis aizvainojums negaisīs. Tā tam arī vajadzētu būt. Šakālis viņiem atņēma Pakšu. Telemani pretī pieprasīja Šakāļa galvu. Tā vietā Augusts izraidīja savu dēlu no Marsa. Tomēr tagad karš nes jaunus sarežģījumus un jaunas vajadzības. Šķiet, ja ne Telemanu, tad tēva acīs Šakālis ir izpelnījies piedošanu. Es viņus uzmanīgi vēroju. Par spīti maskai, ko tiem patīk nēsāt, viņi nav muļķi. Es tikai ceru, ka viņi neuzzinās par manu aliansi ar Pakša slepkavu.
„To, ka pienākums pret kungu nav tik vienkārši atmetams, vajadzētu atgādināt visiem,” apbrīnojami izjustā balsī saka Dakšo. „Mana tēva un māsu apmeklējums atgādinātu citiem karognesējiem par to pienākumiem kara laikā.” Viņš rotaļīgi piešķiebj galvu, ļaudams mums apbrīnot prasmīgu meistaru iegravētos zelta eņģeļus viņa galvas ādā. „Atstāt iespaidu ir Telemanu dabā. Varbūt tas papildinātu mūsu rindas.”
„Mani pērkona valdnieki,” Augusts smaidīdams saka. „Kā vienmēr alkstoši pēc vardarbības.” Viņš ar pirkstu novelk gar slaidās kreisās rokas delmu. „Tomēr nē. Šādam atgādinājumam jāpagaida. Sodus varam dalīt tikai pēc tam, kad esam uzvarējuši. Ņemot vērā, ka mana flote ir izkaisīta un mani leģioni iesprostoti aiz manu pilsētu vairogiem, tas izskatītos maziski un būtu kā nožēlojami slīkstoša vīra saucieni pēc palīdzības.” Viņš palūkojas uz Plīniju un vaicā, kā klājas mūsu pārējiem tirdzniecības sabiedrotajiem. Zagšus pametu skatu uz Mustangu. Viņa ievēro un izliec uzaci, it kā vaicātu, kad mēs varētu sākt.
„Visi mūsu politiķi ir atraduši patvērumu,” Plīnijs lēni saka. Šodien viņš izkrāsojies ar ļoti nopietnu melnas pomādes kārtu. „Kā jau zināt, pēc tam, kad aizbēgām no Lunas, es un mani politiķi apspriedāmies. Mēs diezgan padziļināti izstrādājām teorētisku potenciālo sabiedroto sastāva izmaiņu analīzi—”
„Datoros?” dārdoši iesmējies, noprasa Kavakss.
„Datoros,” aizkaitināts turpina Plīnijs. „Simulācijas izstrādāja mani zaļo analītiķi. No Galileja pavadoņiem — Jo, Kallisto, Ganimēda un Eiropas — mums nepievienosies neviens. Ne simulācijā, ne dzīvē.”
„Diez vai tas ir vērtējams kā pārsteigums,” nomurmina kāds prētors ar ērgļa degunu. „Tādi paši rezultāti mums bija ar Saturna pavadoņiem.” Plīnijs turpina. „Dabiski, ka viņi baidās no sekām, kas sagaida, ja tie izvēlēsies nepareizo pusi. Saturna gubernatori mums šobrīd ir zuduši. Viņi savās debesīs katru dienu redz Rejas atliekas. Galileja sektorā problēmas sagādā Lorna au Arka klātbūtne uz Eiropas. Viņa… uz izolāciju tendētā politiskā nosliece ir inficējusi Jupitera pavadoņu arhiGubernatorus; it sevišķi tādēļ, ka viņa privātā armija ir divtik lielāka par jebkura arhiGubernatora spēkiem.”
„Izolācija? Drīzāk gan pensija.” Augusts nopūšas. „Iespējams, ka viņam ir tiesības uz to.”
„Tu zaudētu prātu, tēvs,” no galda gala atskan Mustangas balss. „Nekādu intrigu, nekādu plānu vai stratēģiju. Tikai ģimene un laiks, ko pavadīt kopā ar Adriju un mani.”
Viņa smaids ir stīvs un neizdibināms. „Cik labi mana meita mani pazīst.”
„Visvairāk mani uztrauc tas,” Plīnijs piebilst, „ka saskaņā ar pašu teikto galilejieši apšauba mūsu mērķa patiesumu.”