„Tas tāpēc, ka mums nav nekāda mērķa,” novaidos, atcerējies savu lomu. „Katrā ziņā ne tāda, kas rūpētu vēl kādam citam.”
„Paskaidro,” pieprasa arhiGubernators.
„Viņš līdz tam vēl tiks, tēvs,” saka Mustanga. „Derovs visu izspēlē dramatiski.”
Spēlējot savu izrādi, palūkojos visapkārt. „Varu droši apgalvot, ka šajā telpā sapulcējušies dižciltīgie zelti izprot cilvēka dabu. Tā ir? Pat tad, ja tā nav, kas mūs motivē? Kāds cildens mērķis? Nē. Nevienam no mums tāda mērķa nav. Neatkarība? Brīvība? Taisnīgums?” Nobolu acis. „Ne tuvu! Kāda mums daļa gar to, ka Valdniece izturas kā imperatore? Kāda mums daļa gar Nolīgumu un brīvībām, ko tas sniedz zeltiem? Nekāda! Runa ir par varu. Vienmēr par varu. Mēs ar viņu cīnāmies, jo bijām saistījuši sevi ar zvaigzni — arhiGubernatoru. Bet šī zvaigzne krīt un izdziest…” Kavakss teju pielec no krēsla. „Neapvaino savu kungu it kā—”
„It kā viņš būtu kas? Muļķis? Viņš tāds nav, tādēļ liecieties mierā. Marsu iegūst Bellonas. Viņi dabūs līgumus un vietas valdībā. Mēs, miruši vai nenozīmīgi, tiksim atstumti malā.” Mana balss spēlējas ar auditoriju. „Vara ir vienīgā vērtība šajā pasaulē. Padomājiet par Taktu au ValiiRātu — trīs gadus viņš man bija uzticams sabiedrotais. Tomēr, kolīdz mana zvaigzne sāka krist, viņš mani apzaga un nozuda pa sētas durvīm. Kā zaglis naktī.
Cik daudzas no šobrīd tukšajām sēdvietām pirms Lunas bija aizņemtas? Tik daudz cilvēku, kas būtu bijuši gatavi liet savas asinis par Augustu. Tik daudz cilvēku, kas būtu gatavi izdurt sev acis par viņu, kamēr viņš sēdēja savā tronī Agejā. Tagad…”
Es saberzēju plaukstas.
„Mēs zaudējam. Bēgt nozīmē iznīkt un iet bojā. Ja vēlamies atkal sacelties, piesaistīt savai lietai galilejiešus, aicināt zem saviem karogiem Saturna gubernatorus, tad mums viņiem jāparāda, ka neesam bezspēcīgi. Jāpierāda viņiem, ka vara no mums vai pilēt pil. Mēs esam dzīvības un nāves noteicēji. Mēs esam Marsa nams, nevis Bellonas.”
Plīnijs sāk kaut ko iebilst, bet Augusts dod zīmi, lai viņš apklust. „Ko tu ieteiktu?”
„Galilejiešu ģimenes no Lunas bīstas viena iemesla dēļ. Tirdzniecības dēļ. Uz Ganimēda ir kuģu būvētavas. Kallisto nav nekas vairāk kā pelēko un obsidiānu fabrika Sabiedrības armijām. Eiropa ir okeāna pasaule, ko apdzīvo baņķieri un atpūtnieki. Jo ir maizes krāsns, kas apgādā ikvienu pasauli Jupitera orbītas tuvumā. Tie visi ir pārāk atkarīgi no tirdzniecības ar Serdi, lai pārbēgtu mūsu pusē. Turklāt katrs vienkāršākais bērns zina, kas notika, kad pār Reju nāca Pelnu valdnieka dusmas.” Prētori pamāj. „Tādēļ mums jāatstāj uz viņiem iespaids. Mums viņi jāiebiedē tik ļoti, lai viņi apzinātos, ka mūsu vara var tos skart jebkurā brīdī un ka atsvešināšanās no mums ir liels risks.”
„Kā?” vaicā Augusts. Viņi visi jau ir uz āķa.
Lai viņi zinātu, kādu virzienu ieņems mans priekšlikums, nolieku uz galda savu slāti. „Mēs paņemsim viņu kuģus. Paņemsim viņu bērnus. Paņemsim viņus sev par sabiedrotajiem, tāpat kā spartieši ņēma savas sievas. Naktī un ar varu.”
Ap mani ir klusums. Tad atskan protesti. Plīnijs ļauj saviem prētoriem uzbrukt šai idejai. Savu enerģiju viņš tērē, čukstēdams Augusta ausī. Pametu skatu uz Mustangu, bet viņa vēro pārējos, novērtē tos.
„Plātīšanās.” ArhiGubernators lūdz klusumu un atkal uzrunā mani. „Neesmu dzirdējis plānu.”
„Viens plāns. Divas daļas.”
Pieskaros viedpulkstenim, un pār galda virsmu izplešas Šakāļa aģentu dotā Ganimēda hologramma. Uz Jupitera bāli oranžās gāzveida virsmas marmora rakstu fona koši mirdz pavadoņa zili zaļie okeāni un meži. Pavadoni ieskauj pelēkas kuģu būvētavas. Palielinu to attēlu tā, lai tās stieptos pāri un aiz galda virsmas. Uzskaitu tur redzamos kuģus. Tos, kurus grasāmies nozagt. „Turklāt viņiem ir mēnesLauzējs.”
Ap galdu atskan atzinīgi svilpieni. „MēnesLauzējs?” kāds čukst. „Vai uz šo informāciju var paļauties?” prasa Augusts.
Paloku galvu. „Pat ļoti.” Mani pirksti zib, un piestātnes attēls tiek pagriezts ērtākā leņķī. Orbītas piestātnes ēnā stāv tāds kuģis kā mans Pakss, tikai lielāks un jaunāks. Melns kā nakts, astoņus kilometrus garš. „Pati Valdniece to pasūtījusi kā dāvanu savam mazdēlam.”
Ieraudzījis milzīgo kuģi, Kavakss gandrīz sāk slienāties. „Cik mīloša sieviete!”
„Pieņemot, ka tas nav viltojums.” Plīnijs nopēta hologrammu. „Kā tu ieguvi šo informāciju?”
„Arī manās ausīs čukst mazi putniņi.”
„Neesi nu tik kautrīgs. Tas ir svarīgi.”
„Mani avoti paliek pie manis, tāpat kā tavējie pie tevis, Plīnij.” „Tātad tu gribi no Ganimēda nozagt mēnesLauzēju?” Plīnijs noprasa. „Tā ir bruņota agresija.”
Es iesmejos. „Nē. Tu pārprati. Es gribu nozagt visus kuģus.”
26 . LEĻĻU DĪDĪTĀJS
Plīnijs pamet raižpilnu skatu uz Augustu. „Izdariet to, un šis karš nebeigsies, kamēr viena no pusēm nebūs pārvērsta pelnos.”
„Tas notiks tik un tā…” iesāk Kavakss.
„Bet šis ir pavisam kas cits!” ieķērcās Plīnijs. „Tas paplašina kara mērogu!”
„Manam tēvam ir taisnība,” paziņo Dakšo. „Mēs jau esam atklāti sacēlušies.”
Plīnijs sit plaukstu pret galdu. „Tas ir citādi! Tā mēs piesakām karu Sabiedrībai, nevis Bellonām vai Valdniecei kā atsevišķai personai. Ganimēds nav mums neko nodarījis! Tas būs lūzums visam!”
Augusts sēž klusēdams, viņa saltās acis lūkojas uz hologrammā attēloto mēnesLauzēju. Nepaskatījies uz mani, viņš vaicā: „Tu teici, ka šim plānam ir divas daļas. Kāda ir otrā?”
Izmainu hologrammu. Kuģu būvētavas nomaina Akadēmija. Tās vienmuļi pelēcīgo virsmu ieskauj stāvoši kuģi. Fonā rotē asteroīdi.
„Tie kuģi ir seni,” pirms sāku ko teikt, iejaucas plikpaurains prētors vārdā Līsens. „Kaujai nederīgi. Vai tavā plānā paredzēts nozagt arī tos?”
„Nē, prētor Līsen. Manā plānā paredzēts nolaupīt audzēkņus.” Pievienoju vēl vienu attēlu. Akadēmijai pievienojas Marsa institūts. Tad vēl viens — Venēras institūts. Pēc tam divi Zemes institūti. Tad Galileja un
Saturna institūti. Tad vēl, līdz gaisā karājas gandrīz ducis attēlu. „Es vēlos nolaupīt visus audzēkņus. Nevis lai cīnītos, bet lai prasītu izpirkumu.” „Nolādētā elle,” Mustanga izplūst smieklos. „Vai tu esi jucis, Derov?”
Augusts sarauc pieri. „Valdies, Virdžīnij!”
„Es esmu mierīga, tēvs. Tavs cīņu suns gan nav.”
„Tu aizmirsti savu vietu!”
„Bet tu aizmirsti, kā izskatījās Klaudijs, kad gulēja zemē miris. Arī Leto. Vai to pašu novēli ari mums pārējiem?” Mustanga šos vārdus nožēlo, kolīdz tie izskanējuši pār viņas lūpām.
„Aizver muti, skuķi!” Augusts niknumā trīs. Viņa kaulainie pirksti, iekrampējušies galda malā, liek tam iečīkstēties. „Kopš ielaidi to Bellonu zeņķi starp savām kājām, esi kā no ķēdes norāvusies! Ienāc te kā elfu mamzele. Grauz to ābolu kā tāds bērns. Izbeidz būt par cirka palaistuvi un izturies sava vārda cienīgi!”
„Tāpat kā tavs pēdējais dēls?” viņa noprasa.
Augusts dziļi ieelpo un mēģina nomierināties. „Tu klusēsi vai dosies prom.”
Mustanga griež zobus, bet paliek sev neraksturīgi klusa. Plīnija lūpas savelkas diezgan apmierinātā smaidā.
„Nevainojiet meiteni, mani labie cilvēki, ja viņa jau nogurusi no kara,” Plīnijs dūdo, maigi iedurdams nazi jau ievainota pretinieka mugurā. „Pēc tāda daudzuma naksnīgu sanāksmju, kas pavadītas horizontālā diplomātijā ar Bellonu, viņa vairs nav tik izturīga kā kādreiz.” Kavakss metas Plīnija virzienā. Dakšo pagūst viņu laikus apturēt. Tomēr pēc kņadas tieši Mustanga ierunājas pirmā.