„Manu labo cilvēk, savu godu es varu aizstāvēt pati. Tomēr tādi apvainojumi no Plīnija puses nav nekas negaidīts. Galu galā arī manī vārītos žults, ja mana sieva tik bieži mestos četrrāpus, lai parūpētos par to, lai daudzi no mūsu jaunajiem algotņiem iemācās, kā pienācīgi izmantot savus zobenus.”
Kamēr viņa pieceļas un turpina, Plīnijs nikni blenž. „Es devos prom no Marsa, lai gūtu zināšanas par Valdnieces galmu. Es nepametu savu ģimeni, kā daudzi no jums ir likuši noprast. Un man nav žēl, ka devos prom un palaidu garām tādas sarunas kā šī. Jo jums, labie cilvēki, šķiet, labi padodas tikai viena lieta, un tā ir maziska ķildošanās. Tomēr esat ātri vienojušies padarīt mani par izsmiekla objektu. Cik interesanti. Vai tas ir tādēļ, ka saskatāt manī apdraudējumu savai varai? Vai arī tas ir vienkārši tāpēc, ka esmu sieviete?” Viņa palūkojas uz dažām sievietēm, kas šur tur sēž pie galda. „Tādā gadījumā jūs esat aizmirsušies. Šo Sabiedrību, balstoties uz saviem nopelniem, dibināja gan vīrieši, gan sievietes.
Tomēr dārgajam politiķim Plīnijam ir taisnība. Es būtu vēlējusies izvairīties no šī kara. Patiesībā es to mēģināju. Kādēļ gan vēl, jūsuprāt, ļāvu sevi aplidot Kasijam au Bellonam? Tomēr karš ir klāt. Un es sargāšu savu ģimeni no visiem draudiem — gan ārējiem, gan iekšējiem.”
Augusts atļaujas tik tikko manāmu, trūcīgu smīnu — dvīni pirmajam, ko veltīja Telemanam. Nekad neesmu redzējis cilvēku, kura mīlestībai būtu vēl vairāk nosacījumu. Cik ātri viņš spēj nosaukt savu meitu par palaistuvi, bet smaidīt, kad viņa atgūst zaudēto varu pār telpā sēdošajiem. Pēkšņi viņai ir nozīme.
„Ko tu tādā gadījumā domā par manu plānu?” es vaicāju.
„Es domāju, ka tas ir bīstams. Tas paplašina kara mērogu, nenodrošinot labvēlīgu iznākumu. Tas ir amorāls un veido bīstamu precedentu. Tomēr, no otras puses, karš vienmēr ir amorāls. Tādēļ mums vienkārši jāizlemj, cik tālu vēlamies iet.”
„Tu Oktāviju pazīsti labāk nekā es. Cik tālu viņa ies?”
Mustanga brīdi klusē. „Ja uzvarēsim un prasīsim mieru no spēku pārsvara vai mazākuma pozīcijām, viņa piekritīs šādu sarunu sākšanai…” „Vai redzat?” Plīnijs staro.
Mustanga vēl nav beigusi sakāmo. „Viņa lūgs tikšanos neitrālā teritorijā. Un dienā, kad dosimies slēgt mieru, darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai mūs visus nogalinātu.”
Aptverdams, cik veikli apspēlēts, Plīnijs šauda skatienu no manis uz Mustangu.
„Tātad atpakaļceļa nav? Uzvara vai nāve?” es sausi noprasu.
„Tieši tā, Derov,” viņa pasmaidīdama saka. „Uzvara vai nāve.”
„Izskatās, ka esi pārspēts, Plīnij. Mēs turpināsim saskaņā ar Derova plānu.” Augusts pieceļas. „Rit prētors Līsens pārņems šī kuģa un tā flotes vadību un turpinās bēgšanu no Valdnieces flotes, bet es tikmēr vedīšu nelielu patruļkuģu un sardzes kuģu trieciengrupu uz Gāzes gigantiem. Kopā ar viņiem es uzbrukšu Ganimēda kuģu būvētavām.”
„Es došos jums līdzi, mans kungs!” nodārdina Kavakss. Satrūkusies no trokšņa, lapsa izlec viņam no klēpja un drebēdama noslēpjas zem galda.
„Nē.”
Kavaksa seja sašļūk. „Nē? Bet Nero… viņu aizsardzība — kaujas stacijas, iznīcinātāji, dedzesKuģi — viņi satrieks jebkuru sardzes kuģu vienību, ko turp vedīsi.” Viņš saliek lielās rokas lūdzošā žestā. „Ļauj mums doties kopā ar tevi!”
„Mans draugs, tu aizmirsti, kas es esmu.”
„Atvainojos, es negribēju…”
Augusts samierinoši pamāj un pievēršas Mustangai. „Meita, tu savā pārziņā ņemsi flotes apakšvienības, kas nepieciešamas, lai īstenotu Derova plāna otro daļu.”
Šobrīd vērot Plīniju ir tas pats, kas skatīties uz bērnu, kurš mēģina noturēt plaukstā smilšu sauju. Viņš nesaprot, kādā virzienā notikumi risinās. Tomēr Plīnijs nav tāds muļķis, lai rīkotos tagad. Viņš, būdams īsts čūska, nogaidīs zālē.
ArhiGubernators pievēršas man. „Derov, ko tu man teici, pirms lēji Kasija asinis?”
„Es teicu, ka jums vajadzētu būt Marsa karalim.”
„Mani draugi,” stingri atbalstījies uz pirkstiem, Augusts noliek plaukstas uz galda. „Derovs ir demonstrējis tādas spējas, kādu nav nevienam nojums. Viņš spēj paredzēt, ko es vēlos. Es gribu būt karalis. Padariet mani par tādu! Varat iet.”
Telpa iztukšojas. Es gaidu kopā ar Augustu. Viņš vēlas pārmīt pāris vārdus zem četrām acīm.
Paiedama man cieši garām, Mustanga rotaļīgi piemiedz ar aci. „Forša runa,” es nomurminu.
„Foršs plāns.”
Viņa paspiež manu roku un ir jau prom.
„Atkal vienā komandā,” Augusts izsaka savus novērojumus. Viņš dod zīmi, lai aizveru durvis. Apsēžos netālu no viņa. Kad arhiGubernators ielūkojas manās acīs, grumbas viņa sejā kļūst dziļākas. Pa gabalu šis grumbas nav redzamas. Tomēr, esot tik tuvu, var redzēt, ka tās veido viņa seju. Šādas līnijas cilvēka sejā atstāj zaudējums, un tas man atgādina, ka šo cilvēku nesadusmo. Sim cilvēkam nepaliek parādā.
„Varam iztikt bez paštaisnām dusmām, pirms tās atrod vietu uz tavas mēles.” Viņš izstiepj pirkstus un pēta manikīra apstrādātās kutikulas. „Jautājums ir vienkāršs, un tu uz to atbildēsi — vai tu esi demokrāts?” To es nebiju gaidījis. Cenšos nervozi neskatīties pa malām.
„Nē, mans kungs. Es neesmu demokrāts.”
„Neesi reformators? Nevēlies mainīt mūsu Nolīgumu, lai radītu taisnīgāku un cilvēcīgāku sabiedrību?”
„Cilvēce ir pienācīgi organizēta jau šobrīd,” saku, ieturēdams pauzi, „izņemot dažus būtiskus izņēmumus.”
„Plīnijs?”
„Plīnijs.”
„Katram nojums piemīt savi talanti. Un no tavas puses nebūtu prātīgi apšaubīt iemeslus, kādēļ turu viņu savā tuvumā.”
„Jā, mans kungs. Tomēr demokrāts es esmu tikpat ļoti, kā jūs esat no Lunas dzimtas.”
Pretēji cerētajam, viņš nepasmaida. Tā vietā Augusts nospiež kādu taustiņu, un skaļruņos atskan runa, ko izmantoju, lai iekarotu Pakšu. I IK hologramma rāda dažādu krāsu pārstāvju sejas.
„Pavēro viņu sejas izteiksmes!” Viņš vēro manējo, kamēr pārslēdzas starp videoierakstiem no dažādām kuģa daļām, kas uzņemti brīdī, kamēr apkalpe klausījās runā, ko teicu, pirms tie sacēlās pret saviem zelta komandieriem. „Vai tu to redzi? Lūk, to! To dzirksti? Vai redzi?” „Redzu.”
„Tā ir cerība.” Cilvēks, kurš nogalināja manu sievu, gaida, ka mana seja mani nodos. Lai viņam veicas. „Cerība.”
„Vai jūs sakāt, ka esmu pieļāvis kļūdu?” es vaicāju.
Viņš atsauc atmiņā senus vārdus. „Itin kā Aīda vārti šis cilvēks ir bijis man pretīgs. Sirdī tas noslēpis vienu, bet acīs runā ko citu.”
„Mana sirds vienmēr bijusi kā uz delnas.”
„Tā tu saki.” Viņš izšņāc vārdus, tik tikko pavēris lūpas. „Tomēr, kamēr teroristi izplata tīklā melus, kamēr sprādzieni grauj mūsu pilsētas, kamēr zemKrāsas neapmierināti kurn, kamēr mēs uzsākam karu, par spīti termītiem, kas posta mūsu pamatus, tu saki kaut ko tādu"
„Jebkurš haoss ir—”
„Aizver muti! Vai tu saproti, kas notiktu, ja citi gubernatori sāktu uzskatīt mūs par reformatoriem? Ja citi nami uzlūkotu manējo kā vienlīdzības un demokrācijas bastionu?” Viņš norāda uz glāzi, kas stāv uz galda. „Mūsu potenciālie sabiedrotie.” Viņš notrauš glāzi no galda, ļaudams tai sašķīst pret grīdu. Norāda uz vēl vienu. „Mūsu dzīvības.” Nokrīt un saplīst ari tā. „Pietiek jau ar to, ka manai meitai nācās klausīties, ko runā reformatoru bloks uz Lunas. Tu nedrīksti izskatīties politiski orientēts. Paliec karotājs! Paliec vienkāršs. Vai saproti?”