„Piedo—” iesāku.
„Es negribu runāt par Kvinnu,” viņš klusi saka. „Es zinu, ka tu gribēji šo karu. Izperināji to tā vietā, lai uzticētos man un ļautu iegādāties tavu līgumu un tevi pasargāt. Kādēļ tu mani sazāļoji, to gan es nezinu.”
„Es gribēju tevi pasargāt. Jo zināju, ka pēc noslēguma svinībām tu būsi man vajadzīgs, un es nevarēju riskēt ar tavu drošību.”
„Un kā ar to, kas ir vajadzīgs man?” viņš prasa. „Tev nav tiesību pieņemt lēmumus manā vietā tikai tāpēc, ka baidies, ka tie varētu traucēt taviem plāniem. Draugi tā nedara.”
„Tev ir taisnība — es rīkojos nepareizi.” Piekrītoši pamāju ar galvu.
„ Nepareizi, iedurdams man kaklā adatu?”
„Vairāk nekā nepareizi. Tomēr zini, ka nolūks bija labs pat tad, ja ideja un tās izpildījums bija tik stulbi, cik vien ir iespējams. Ja man jāmetas ceļos…”
„Tas tik būtu skats.” Es zinu, ka draugs joko, tomēr, kad viņš pagriežas un dodas prom, Roka sejā nepavīd ne smiekli, ne smaids.
28 . VĒTRASDĒLI
„Tu nāc pie manis pirms vētras,” saka mans draugs, un vējš pūš sānis viņa sirmo bārdu, kamēr viņš lūkojas viļņos tālu lejā zem mums. „Vai zināji, ka šajā okeāna pasaulē ir zēni, kuri ar vieglām laivām pārvar daudz negantākas vētras par šo? Puikas no pelēko, sarkano, pat brūno atkritējiem. Viņu drosme ir traka, vājprātīga.” Viņš ar smagu pirkstu norāda uz melnajiem ūdeņiem, kas kuļas zem balkona un veļas desmit metrus augstos viļņos. „Viņus dēvē par vētrasdēliem.”
Šeit ir apstulbinoša gravitācija. Viss karājas gaisā. 0,136 no Zemes gravitācijas, tā liek nomērīt, kontrolēt katru sperto soli, citādi palēkšos piecpadsmit pēdas gaisā un man nāksies gaidīt, līdz nolaidīšos atpakaļ lejā. Cīņa šeit izskatītos kā zemūdens balets. Nēsāju gravZābakus, lai vienkārši spētu ērti pārvietoties.
Vecais vīrs vēro, kā ap viņa salu mutuļo okeāna pasaule. Viņš ir tāds, par kādu allaž mācījis kļūt mani — par akmeni, pret ko sitas viļņi; slapjš, tomēr apkārtējo mutuļu neietekmēts. No viņa bārdas pil sālsūdens lāses. Spožās zelta acis mirkšķina vētras sūrajos vējos.
„Kad esi sālsūdenī, tev liekas, ka ikviena vētra ir tā, kas nesīs pasaules galu. Katrs vilnis lielākais, kāds jebkad nācis. Tie zēni brauc vētrās un sajūsminās par pašu diženumu. Tomēr šad un tad saceļas patiesa vētra. Tā sašķaida viņu laivu mastus un norauj viņiem no galvām matus. Viņi ilgi neiztur, un jūra tos aprij dzīvus. Tomēr viņu mātes par dēlu nāvi ir sērojušas jau ilgi pirms tam, tāpat kā es apraudāju tevi dienā, kad pirmoreiz tikāmies.”
Viņš vērīgi lūkojas manī, sakniebis biezajā bārdā apslēptās lūpas.
„Nekad neesmu tev stāstījis, bet es neuzaugu pilī vai pilsētā kā daudzi citi iezīmētie, kurus pazīsti. Mans tēvs uzskatīja, ka pasaulē ir divi ļaunumi. Tehnoloģijas un kultūra. Viņš bija stingrs vīrs. Slepkava, tāpat kā visi pārējie. Tomēr viņa stingrība slēpās nevis lietās, ko viņš spēja, bet gan tajā, ko viņš atteicās darīt, viņa atturībā. Baudās, ko viņš liedza gan sev, gan saviem dēliem. Bez šūnu atjaunošanas viņš nodzīvoja līdz simt sešdesmit trīs gadu vecumam. Viņš kaut kādā veidā izdzīvoja astoņos Dzelzs lietos. Tomēr dzīvību viņš joprojām nevērtēja augstu, jo tik bieži nācās to kādam atņemt. Viņš nebija laimīgs vīrs.”
Vēroju, kā bijušais Niknais bruņinieks Lorns au Arks pārliecas pāri savas pils balkona margām. Viņa pils ir kaļķakmens cietoksnis, kas slejas uz salas deviņdesmit kilometrus dziļā jūrā. Kompleksu veido mūsdienīgas līnijas. Tā nav celta pēc viduslaiku parauga, drīzāk gan kā pagātnes un tagadnes sakausējums — stikls un tērauds asos leņķos kontrastē ar salas klintīm — tik līdzīga šim vīram, ko cienu vairāk nekā visus pārējos viņa paaudzes zeltus.
Tāpat kā viņš, vētras laikā šī pils ir skarba vieta. Tomēr, kad vētras aprims, tā gozēsies saules staros, kas spiežas caur tās stikla sienām un atmirdz tērauda konstrukcijās. Tad bērni skries caur tās desmit kilometrus garajiem dārziem, gar mūriem līdz pat piestātnei. Viņu matus purinās vējš, un viss, ko Lorns dzirdēs, sēdēdams bibliotēkā, būs kaiju kliedzieni, pret klintīm šķīstošie viļņi un viņa mazbērnu un to māšu smiekli, ko viņš sargā savu mirušo dēlu vietā. Vienīgais, kura trūkst, ir mazais Lisanders.
Ja visi zelti būtu tādi kā Lorns, sarkanie joprojām lietu sviedrus pazemē, tomēr viņš būtu licis atklāt tiem to nozīmi. Tas nepadara viņu labu, toties patiesu gan.
Lorns ir plecīgs, masīvs un īsāks par mani. Viņš palaiž savu tukšo viskija glāzi un ļauj vējam to paraut sānis. Tā krīt, un jūra to aprij veselu. „Runā, ka vējā var saklausīt, kā ūjina mirušie vētrasdēli,” viņš murmina „Es teiktu, ka tur vaimanā viņu mātes.”
„Galma vētras mēdz ievilkt cilvēkus atpakaļ sevī,” saku.
Viņš pasmejas, izsmiedams domu par to, ka es varētu kaut ko zināt par galma vētrām un vējiem, kas pūš.
Es ierados pie viņa slepenībā, lidojot ar vienu kuģi, manu piecus kilometrus garo iznīcinātāju Pakšu. Es teicu savam kungam, ka mums Lorns nepalīdzēs. Tomēr turējos pie cerības, ka viņš gribēs palīdzēt man. Tagad, kad atkal redzu Lornu au Arku aci pret aci, atceros, kāda ir šī vīra daba, un tas iedveš manī raizes. Viņš zina, ka mani kapteiņi un leitnanti klausās pa rāciju, kas ievietota manā ausī. Izrādīju Lornam cieņu un parādīju viņam ierīci, lai viņš nepieņemtu, ka mūsu saruna būs privāta.
„Pēc vairāk nekā gadsimta šajā dzīvē mans ķermenis mani joprojām nepieviļ.” No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka viņš ir ceļā uz mūža septīto desmitgadi. Patiesībā vecu viņu padara vienīgi viņa rētas. Viena uz viņa kakla vīd kā smaids, un to pirms četriem desmitiem gadu Pavadoņu karaļu sacelšanās laikā viņam piešķīra kāds aptraipītais, kad Jupitera pavadoņu gubernatori bija nodomājuši izveidot paši savas karaļvalstis pēc tam, kad Oktāvija bija gāzusi savu tēvu Valdnieku. Tā, kas prasījusi daļu viņa deguna, nākusi no Pelnu valdnieka, kad viņi jaunībā cīnījušies divkaujā. „Vai esi dzirdējis teicienu „tēva slava ir dēla pienākums”?”
„Pats esmu to teicis.”
Viņš ieņurdas. „Es esmu to izdzīvojis. Daudzus esmu zaudējis savas slavas dēļ. Esmu ar nolūku stūrējis kuģi vētrā. Un katrreiz uz klāja bijušas sievietes un bērni.” Mirkli viņš ļauj runāt viļņiem. Tie sašķīst pret klintīm, tad, šļakstēdami un ieraudami daudz ko sev līdzi, ievelkas atpakaļ jūrā, ko dēvē par Erīdu.
„Es domāju, ka nav pareizi dzīvot tik ilgi. Vakar vakarā piedzima mana mazmazmeita. Joprojām jūtu uz pirkstiem asins smaržu.” Viņš izstiepj pirkstus — no ieroču turēšanas tie ir līki un mezglaini kā koku saknes. Tie viegli trīs. „Tie pavadīja viņu no tumsas gaismā, no siltuma aukstumā un pārgrieza nabassaiti. Tā būtu brīnišķa pasaule, ja tā būtu pēdējā miesa, ko šīs rokas sagriezušas.”
Viņš atbrīvo plaukstas un saliek tās uz aukstā akmens. Prātoju, ko šim vīram teiktu Mustanga. Redzēt viņus runājam aci pret aci varētu būt
tāpat kā skatīties, kā uguns mēģina aizdegt akmeni. Viņa publiski kritizēja manu plānu, bet tāds bija mūsu nodoms. Plāni, kas apslēpti plānos, kas apslēpti plānos.
„Iedomājies, ko jūt rokas,” Loms murmina. „Šīs ir jutušas manu dēlu dzīvības asinis izplūstam no viņu vēnām. Kamēr zaga jaunības sapņus, tās ir jutušas salto slātes spalu. Tās ir nesušas meitenes un sievietes mīlestību un tad jutušas, kā apklust viņu sirdspuksti. Tas viss manas slavas dēļ. Viss tāpēc, ka izvēlējos braukt jūrā. Tāpēc, ka nemirstu tik viegli kā vairums.” Viņš sarauc pieri. „Es domāju, ka rokām nav paredzēts just tik daudz.”