„Manas ir jutušas vairāk, nekā es būtu gribējis,” saku. Jūtu knakšķi, kas skrēja caur tām Ēo pakāršanas dienā. Viņas matus. Atceros, cik siltas bija Pakša asinis. Leas vēso, bālo seju aukstajā rītā pēc tam, kad Antonija viņu nokāva. Graudaino, sarkano krāsu, ko uz pirkstiem atstāj hemantes zieds. Mustangas kailo gurnu, kad gulējām pie uguns.
„Tu vēl esi jauns. Kad būsi sirms, būsi izjutis vēl vairāk.”
„Daži vīri nekļūst veci.” Neviens ellesnirējs sirmumu nepiedzīvo.
„Nē. Daži nekļūst.” Viņš iebaksta pirkstu Augusta lauvas nozīmē uz manas tumšās karavīra formas. „Un lauvas nedzīvo tik ilgi kā grifi. Vai zini, no dažām lietām mēs varam vienkārši aizlidot prom.” Viņš novēcina man gar degunu savas ģimenes gredzenu un, izvilinādams no manis smaidu, muļķīgi paplivina rokas. Ģimenes gredzenu Loms nēsā kopā ar savu Marsa nama gredzenu. „Tu reiz biji Pegazs, vai ne?”
„Tas bija… tas ir Andromeda simbols.” Manas izdomātās zelta ģimenes simbols. Tomēr tas atgādina man par Ēo. Pirms nāves viņa man parādīja Andromedas galaktiku. Pegazs nozīmē tik daudz un tik maz vienlaicīgi.
„Ir godājami palikt tam, kas tu esi,” viņš saka.
„Dažkārt mums ir jāmainās. Mēs visi nepiedzimstam tik bagāti kā tu.”
„Iesim un sameklēsim mežā Ikaru!” Viņš bieži pieminēja to uz Marsa, tomēr Lorna mīluli nekad neesmu redzējis. „Karolīna ar Vinsentu sazvērējās un izgatavoja viņam jaunu rotaļlietu. Es domāju, ka tu pratīsi to novērtēt.”
„Kur ir tavi bērni? Es tos labprāt atkal satiktu.”
„Austrumu spārnā, līdz tu dosies prom.”
„Es esmu tik bīstams?”
Viņš neatbild.
Sekoju savam draugam lejā no balkona, kad kāds no Eiropas mākoņiem pār tumšajām debesīm izspļauj zilu zibens šautru. Eiropas okeāni svārstās un šūpojas, kamēr vareni ūdens kalni ložņā un šķīst gar baltajām sienām, it kā okeāna pasaule būtu apņēmusies aprīt cilvēka radīto salu. Par spīti tam, pils un niknā vētra šķiet tik sīkas, kad redzu, kā Jupiters aprijis naksnīgās debesis aiz mākoņiem — raibais gāzes gigants nolūkojas uz mums kā tāda liela marmora dieva galva.
Kamēr ejam caur akmens villu, Lorns priecīgi sveicina katru kalpotāju, kuram ejam garām. Viņš redz cilvēkus, nevis krāsas. Vairums šo cilvēku strādājuši pie viņa jau gadiem ilgi. Man būtu vajadzējis mācīties pie viņa. Tomēr tad es attaptos šeit kā labāks cilvēks, bet tik tālu no Serdes nebūtu spējīgs kaut ko ietekmēt.
Gaiteņos mētājas bērnu rotaļlietas. Šeit ir viņa ģimene — dučiem tuvinieku, ko viņš savedis kopā pēc tam, kad atstājis sabiedrisko dzīvi aiz muguras. Vairums dzīvo izkaisīti dienvidu arhipelāgos, siltākos ūdeņos tuvāk ekvatoram. Šomēnes vētras piespiedušas viņus doties uz ziemeļiem, meklēt patvērumu pie vectēva Lorna. Izskatās, ka vētra viņiem sekojusi.
Lorns atver varenus stikla vārtus un ieved mani savas citadeles centrā. Šeit viņam ir vairākus akrus plašs mežs, kas aug zem klajas debess. Mežu ieskauj sienas, kas pasargā to no plēsīgajiem viļņiem. Augstu gaisā plīvo Lorna karogi — rēcošs, violets grifs uz sniegbalta fona. Kokos, šņākdams pret skujām, līst lietus, bet tad Lorns ieslēdz pulsKupolu. Lāses šņākdamas pret to atsitas un izgaro biezos tvaika mutuļos. Lorns iet man pa priekšu, bet es kavējos viņam aiz muguras un no piedurknē paslēptas kabatas ņemu sīkus dzelksnīšus, kas nav lielāki par maniem nagiem. Izkaisu tos sūnās turpat pie durvīm.
„Tu nāc nozagtā karakuģī un prasi manus kuģus un manus vīrus. Kāpēc?” Lorns vaicā, pametis ziņkārīgu skatu pār plecu. Paātrinu gaitu un, kad viņš neskatās, nometu vēl dažus dzeloņus. Gaidu, kad viņš pieminēs Lisanderu.
„Tāpēc, ka pusi Marsa joprojām sagrābuši Bellonām un Valdniecei lojāli spēki. Tavi kuģi un tavi vīri mums vajadzīgi, lai Marsu no tiem atbrīvotu. Kad tic būs mūsu rīcībā, pavadoņu valdnieki un Novidus arhiGubernatori nāks mums palīgā cīņā pret Serdi.”
„Tātad tev vajadzīga mana palīdzība nodevībā?”
„Vai tā ir nodevība, ja suns iekož saimnieka rokā, kas mēģina to nosist?” vaicāju.
„Briesmīga metafora.” Viņš apstājas un meklēdams lūkojas visapkārt. „Ā!” Dodamies tālāk.
„Galvenais ir tas, ka man vajadzīga tava palīdzība.”
Viņš nospļaujas sūnās un pamājis aicina mani sekot viņam uzkalniņā. Manas zoles pārlauž kādu ūdenī izmirkušu zaru. „Kāpēc lai tu man rūpētu?”
„Jo tu mani mācīji.”
„Es mācīju arī Aju au Grimmu.”
„Nez kādēļ man šķiet, ka es tev patīku labāk nekā viņa.”
„Un kādēļ tā?”
„Man ir humora izjūta.”
Viņš iesmejas. „Aja var būt jautra.”
„Tu noteikti joko.”
„Ja satiec vīrieti, tu pazīsti viņu. Ja satiec sievieti, viņa pazīst tevi.” Viņš pie sevis iesmejas par kādu atmiņu. „Domāt, ka viņa ir briesmonis naktī, varētu būt vienkāršāk. Tomēr Aja radīta no miesas un asinīm. Viņai ir draugi. Viņai ir ģimene. Un viņa domā, ka tu tos apdraudi.” „Tomēr viņa ir tā, kas nogalināja manu draudzeni.”
„Jā. Es par to dzirdēju. Pie tevis bija bērns. Viltīga taktika.” Viņš pār plecu nosodoši palūkojas uz slāti, kas apvīta man ap roku. „Vai tagad visi nēsā savas slātes kā tādi pamuļķi?”
„Tāda ir mode.”
„Tai jābūt satītai un pieāķētai pie jostas. Tā tu nejauši nogriezīsi sev roku.” Viņš nopūšas. „Tava paaudze… tik augstprātīga. Maina lietu kārtību bez jebkāda iemesla. Mani tiešām interesē, augstprātīgais zēn, vai tu biji iedomājies, ka atbrauksi šurp ar savu nozagto kuģi un es, gadsimtu nodzīvojis vīrs, sekošu tev cīņā? Ka apdraudēšu visus savus kalpotājus un visus savus ģimenes locekļus, visu to, ko mīlu, tevis dēļ? Kāda, kurš atraidīja mani, kad aicināju pievienoties savam namam?”
Izliekos nedzirdam viņa rūgtumu. „Tu pameti Sabiedrību viena iemesla dēļ. Vai atceries, kāds tas bija?”
„Lai izvairītos no trokšņainiem muļķiem.”
„Es domāju, ka tu aizgāji, jo uzskatīji, ka Sabiedrība ir slima. Tāpēc, ka tās dēļ vairs nav vērts upurēties.”
„Beidz uz mani riet, kucēn!”
„Tātad man ir taisnība.”
„Nē! Tev nav taisnība.” Viņš dusmīgi pagriežas pret mani. „Es Sabiedrību pametu ne tāpēc, ka tā ir slima, bet gan tādēļ, ka tā ir mirusi. Sabiedrība tika radīta, lai ieviestu kārtību. Cilvēkiem lika upurēties, lai cilvēce izdzīvotu. Viņiem tika piešķirtas krāsas, tika sakārtotas un ierobežotas dzīves, lai mēs spētu iznīcināt mūžīgo ciklu, kuru kā suga atkārtojam — pārticība, kas noved pie alkatības, kas savukārt noved pie kara. Zeltiem bija paredzēts vadīt citas krāsas, nevis aprīt tās. Tagad atkal esam iesprostoti šajā ciklā — tajā pašā, no kura tiecāmies izvairīties. Tāpēc Sabiedrība? Visas cilvēces darba brīnišķā summa? Tā ir mirusi un pūst jau simtiem gadu, un tie, kas par to plēšas, ir tikai maitasputni un tārpi.” „Tātad tā nebija Bruta nāve.” Es runāju par viņa jaunāko dēlu, kurš apprecēja Oktāvijas au Lunas nu jau mirušo meitu.
„Tas bija negadījums.”
„Cik izdevīgs negadījums!” saku. „Klīst baumas, ka Oktāvijas meita organizēja apvērsumu pret savu māti.”
„Es baumās neklausos,” viņš drūmi noskalda.
„Ja tu man palīdzēsi, es varēšu atdot tev tavu mazdēlu.”
„Augot Lisandera ausīs ir lieta inde tik ilgi, ka tagad tā viņam ir asinīs. Viņš nav mana ģimene.”
„Tu neesi tik bezsirdīgs, Lorn. Es esmu to zēnu saticis. Viņš ir līdzīgāks tev, nevis viņai. Viņš nav ļauns. Cīnies par viņu!”