Lorns klusēdams lūkojas lietū, kas izšķīst uz pulsLauka.
„Tu cīnies pret tirānu, lai aizstātu viņu ar tirānu,” viņš gurdi saka. „Es šo spēli esmu redzējis jau simt reižu. Vai tu maz zini, kam kalpo?”
„Man ir tāda sajūta, ka tu man to izstāstīsi.”
„Es nepārtraukšu būt tavs skolotājs tikai tāpēc, ka esi pārtraucis klausīties. Apsēdies! Es negribu ar šo sasodīto stāstu apgrūtināt Ikaru.” Lorns apsēžas uz liela akmens un liek man ieņemt vietu viņam pretī. Tā arī daru. Viņš salīkst uz priekšu un spēlējas ar pirkstā uzvilkto Marsa nama gredzenu.
„Augusta nams allaž bijis spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tu to zini. Pat tolaik, kad Marss nebija nekas daudz vairāk par vienkāršām hēlija-3 raktuvēm. Viņi ar korupcijas un slepkavību palīdzību kļuva par lielākajiem valdības līgumu īpašniekiem. Viņu ietekme uzblīda tāpat kā kabatas. Līdz ar vairākām citām ģimenēm — ieskaitot Bellonas un manējo — Augusti kļuva par Marsa kungiem. Tomēr pastāvēja ietekmīgāka ģimene vārdā Sili. Viņu pārziņā bija arhiGubernatora krēsls, un viņi baudīja Senāta un sava laika valdnieku labvēlību.
Kad tavam saimniekam, tolaik vienkārši sauktam par Nero, bija septiņi gadi, viņa tēvs sastrīdējās ar Jūliju au Bellonu, Kasija vectēvu. Nero tēvs mēģināja piespiest brūnos, kas apkalpoja Bellonu galdu, noindēt visu viņu saimi. Sī iecere neizdevās. Sākās karš starp namiem.
Nero tēvs sasauca savus karognesējus un veda tos pret Bellonām un arhiGubernatoru Silu, kurš bija paziņojis, ka piešķirs savus spēkus Jūlijam au Bellonam. Tā laika Valdnieks neiejaucās un ļāva abām ģimenēm uzsākt karu. Galu galā, kad viņa flote tika iznīcināta un sagūstīta pie Fobosa, Nero tēvs attapās aplenkumā Agejā.
Sils piesprieda Augusta namam nāvessodu. No soda tika paglābts tikai mazais Nero. Viņam ļāva dzīvot, lai no vēstures lappusēm nepagaistu sena dzimta, kas piedalījusies Iekarošanā. Runā, ka arhiGubernators Sils pat devis mazajam Nero vīnogas, lai zēns veldzētu slāpes, jo ap viņiem degošajā pilsētā nebija atrodams ūdens. Pēc tam viņš zēnu audzināja savā galmā.
Pēc divdesmit gadiem Nero, kurš, atšķirībā no sava ļaunā tēva, allaž tika uzskatīts par cienījamu un godīgu vīru, lūdza Jonas au Bellonas roku. Viņa bija vecā Jūlija jaunākā un iemīļotākā meita.”
Lorns palūkojas uz ūdens lāsēm, kas pil no mūžzaļo koku skujām mums virs galvas. „Es labi pazinu to meiteni. Mani dēli bija viņas rotaļu biedri. Un es pazinu arī Nero. Man viņš patika, par spīti saltumam, kas no viņa staroja bērnībā.
Cerēdams sadziedēt iepriekšējo paaudžu uzplēstās brūces un padarīt Marsu spēcīgu un vienotu, arhiGubcrnators Sils piekrita šīm laulībām. Bellona izgāja par sievu pie Augusta.
Tās bija skaistas kāzas. Es tajās piedalījos, pārstāvēdams Valdnieku kā Niknais bruņinieks. Un tajās lieliski pavadīju laiku. Nekad nebiju redzējis Jonu tik laimīgu kā pie tā stingrā, jaunā cilvēka sāniem. Tomēr naktī, kad Bellonas ģimene atgriezās savā savrupnamā, viņi saņēma sūtījumu. Vecais Jūlijs to atvēra un ieraudzīja savas meitas galvu. Jonas mutē bija sabāztas vīnogas un abi laulības gredzeni.
Tāpat kā pirms divdesmit gadiem, kad Augusti sacēlās pirmoreiz, viņš sasauca savas meitas un dēlus, to skaitā arī Kasija tēvu, un lidoja uz Citadeli pieprasīt taisnu tiesu no arhiGubcrnatora Sila.
Tomēr sava senā drauga vietā viņš ieraudzīja arhiGubcrnatora tronī sēžam jauno Nero, kuru atbalstīja prētorieši un divi olimpiskie bruņinieki. Es biju viens no viņiem. Mans Valdnieks man teica, ka Sils apdraud Sabiedrību, tādēļ es darīju tā, kā man likts. Sila nams tika izkauts un izdzēsts no vēstures.
Vēlāk es uzzināju, ka Nero noslēdzis vienošanos ar tā laika Valdnieka meitu. Tu viņu pazīsti kā Oktāviju au Lunu. Toreiz viņa bija jaunāka un pārliecināja savu tēvu atdot Nero Marsa troni un tiesības uz atriebību; apmaiņā pret to viņa nopelnīja Nero atbalstu, kad vadīja frakciju, kas pēc pieciem gadiem gāza un nogalināja viņas tēvu. Lūk, kāda vīra dēļ esi sācis karu.”
„Es to nezināju,” klusi saku.
„Vēsturi raksta uzvarētāji.”
Lorns palūkojas uz mani, un šķiet, ka grumbas viņa sejā kļuvušas dziļākas. „Es negribu iet karā, Derov. Savā laikā esmu redzējis sadegam pavadoni tikai tāpēc, ka viens vīrs atteicās liekt muguru. Esmu komandējis miljonu karotāju, kuri tika izšauti no karakuģiem, lai ieņemtu planētu. Tu pat nevari aptvert tās šausmas. Tu domā tikai par to, cik tas būs skaisti. Tomēr tie ir vīrieši. Tās ir sievietes. Viņiem ir ģimenes. Un viņi mirst tūkstošiem. Tu būsi pilnīgi bezspēcīgs, ja vajadzēs pasargāt pat vistuvākos draugus.”
,,Ā!” Viņš norāda uz pakalna virsotni. „Lūk, kur Ikars!”
No priedēm pil ūdens, kamēr spraucamies caur zemākajiem koku zariem, līdz ieraugām Loma mīluli grifu Ikaru guļam lielā sūnu gultā uz paaugstinājuma mazā meža vidū. Ikars pabāž ķetnas zem ķermeņa. Guļot radījums apvijis spārnus ap sevi — tie pret gaismu spīd varavīksnes krāsās un mirdz no ūdens lāsēm, kas tos klāj. Lielā ērgļa galva ir gandrīz lielāka par mani, acis uz pusi tik lielas kā mans galvaskauss. Tēlnieki nav žēlojuši pūles, lai viņu radītu.
„Miegā viņš izskatās mierpilns,” saka Loms.
„Viņš ir lielāks par jebkuru grifu, ko esmu redzējis,” saku, nespēdams apslēpt apbrīnu savā balsī.
„Tad tu neesi bijis uz Marsa vai Zemes poliem.”
„Kur tu viņu nopirki?”
„Marsa tēlnieki izveidoja viņu īpaši manai ģimenei. Lai nolādēts tas modīgais niekkalbis Zanzibārs! Ikars cēlies no tās pašas dzimtas, no kuras nākuši Marsa ziemeļpola klinšu ligzdu iemītnieki. Tie paši, kas tiek izmantoti, lai piespiestu obsidiānus noticēt, ka pastāv maģija.” Viņš noglauda guļošo milzi. „Vai tu joprojām esi iemīlējies arhiGubernatora meitā?” Viņš pār plecu uzmet man cerīgu skatu. „Vai tāpēc tu to dari? Es dzirdēju par viņu un Bellonu.”
„Tam nav nekādas saistības ar to, kas notika starp viņu un Kasiju.” „Nē?” Viņš nopūšas. „Vismaz to es būtu varējis saprast. Tev vajadzētu zināt, ka tur tu biji nolaidīgs. Ar Vītņu malduguni tu viņu būtu nogāzis trīs gājienos.”
„Es nebiju nolaidīgs. Es rādīju viņiem izrādi.”
„Nolaidība! Izrādes taisa violetie. Vai skoloju tevi par ākstu?”
Paeju viņam garām un noglaudu Ikaru. „Tātad es tomēr neesmu tev vienaldzīgs.”
Mirkli viņš man neatbild, un tobrīd es zinu, ka īstais brīdis gandrīz jau klāt. „Citā dzīvē tu būtu bijis viens no maniem dēliem, Derov. Es būtu atradis tevi agrāk, vēl pirms notikuma, kas piepildījis tevi ar visu šo niknumu. Es nebūtu izaudzinājis tevi par diženu vīru. Diženiem vīriem nav miera. Es būtu izaudzinājis tevi par kārtīgu vīru. Būtu sniedzis tev to kluso spēku, kas ļauj novecot kopā ar sievieti, kuru mīli. Viss, ko tagad varu tev dot, ir iespēja. Ikar!" viņš ieaurojas.
Lorna grifs viņam blakus sakustas, redzu tā dzintara acī savu atspulgu. Radījumam kustoties, dreb zeme, koku tas var izgāzt tikpat viegli, kā es varu izraut matu.
Nebūdams drošs par Lorna nolūkiem, es atkāpjos no zvēra.
„Kas notiek?” vaicāju Lomam.
„Paskaties uz savu kuģi.” Viņš norāda augšup uz naksnīgajām debesīm. Redzam, kā aiz mākoņiem orbītā mirgo mans kuģis. Tas vairs nav viens. To ielenkuši desmit dedzesKuģi, kas Eiropas ekvatora aizsegā pielavījušies, lai Pakšu sagrābtu.
„Derov, manās mājās tevi gaida prētoriešu nāves vienība. Viņus vada Aja au Grimma. Viņi tevi sagūstīs, savažos un vedis Valdnieces priekšā.”