„Tu mani nodevi?” es prasu.
„Nē. Viņi ieradās pirms vairākām dienām. Viņi draudēja. Ko es varēju iesākt? Viņu floti komandē Kcllans au Bellona. Tā iznīcinās vai sagrābs tavu kuģi. Manos spēkos nav viņus apturēt. Tomēr es nevēlos tavu nāvi. Tāpēc Ikars aiznesīs tevi uz salu, kur esmu paslēpis kuģi. Bēdz ar to!”
„Vai viņi kaut ko nodarīs tavai ģimenei, ja es aizbēgšu?”
„Viņi var mēģināt,” Lorns ierūcas. „Tādas ir tava un mana lēmuma sekas.”
Viņš uzgriež jūrai muguru.
„Es gribu aiziet mierā. Tāpēc, Derov, lūdzu dodies prom un nekad neatgriezies!”
Viņš norāda uz Ikaru, un es redzu zvēra mugurā smalkus sedlus — jauno rotaļlietu, par ko viņš runāja. Tomēr es nemetos bēgt. Zinādams, kas tūlīt notiks, kratu galvu.
„Piedod, mans draugs. Tomēr es nevaru to pieļaut.”
„Pieļaut?” viņš pagriezies pārjautā.
„Tu piebiedrosies mums šajā karā.” Izviju savu slāti. „Vai tev tas patīk vai nē.” Rācijā saku gaudoņiem, lai gatavojas pacelties, un lieku titāniem griezt riņķī kuģus.
Sārtums atkāpjas no viņa sejas, un Lorns paskatās uz manā tunikā izšūto ģerboni. „Tomēr lauva.”
29. VECA VĪRA DUSMAS
Lamatas biju sagatavojis, pirms vēl devos prom no flotes. Visi noslēpumi tā vai citādi tiek iečukstēti Plīnija ausīs, it sevišķi pēc tam, kad izprovocēju viņu arhiGubernatora sapulcē, no manis viņš nevēlas neko vairāk kā drīzu došanos uz viņsauli. Tādēļ savu darbu viņš paveica. Plīnijs vērpa intrigas un plānoja, līdz sabiedroto pret lielo, ļauno Dcrovu au Andromedu atrada pašas Valdnieces personā — būšu priecīgs pēc iespējas ātrāk padalīties šajos jaunumos ar Augustu.
Valdnieces kuģi tika noslēpti pamestas kosmosa stacijas drupās, kas reiz izmantota par teraformācijas operāciju bāzi. Kellans au Bellona bija prātīgs, tomēr paredzams. Mani apjomīgie papildspēki — Telemanu kuģu vienība, ko esmu noslēpis aiz cita mazāka pavadoņa, — pēc sešdesmit sekundēm uzbruks Bellonu spēkiem no slēpņa un, izmantojot pavadoņa gravitāciju, lai uzņemtu ātrumu, izšausies no pavadoņa tumšās puses. Tā kā mans komandieris ir Roks, desmit Bellonas kuģi tiks pievienoti manai personīgajai armādai, pirms vēl šī diena būs galā.
„Tu zināji,” Loms klusi pārmet; viņa druknā roka sagrābj manas formas apkakli un sakrata mani. „Tu zināji!” Un vecais vīrs saprot, ko tas nozīmē viņam. Tā nav vienkārši mana uzvara. Viņš ir zaudējis. Tā vai citādi, bet viņam būs jākļūst par kāda sabiedroto. Es esmu atvieglojis viņa izvēli.
„Ja esi lapsa, tēlo zaķi. Vai tad tu man to nemācīji? Tomēr izskatīsies, ka tu zināji, ka esmu izlicis viņai lamatas. Ka liki man saprast viņas
nodomu iedzīt mani stūrī.” Kad viņš mani atlaiž, pieskaros viņa plecam. „Man žēl, draugs. Patiešām. Bet tu esi daļa šī kara.”
Viņš griež zobus, bet neko nesaka.
„Kad būšu prom, Valdniece vēlreiz sūtīs savus prētoriešus uz Eiropu,” saku. „Tikai šoreiz viņi ieradīsies pēc tevis un tavējiem. Viņu melni violetie kuģi apšaudīs tevi no orbītas, līdz tavas salas un pilsētas arhipelāgos, uz sauszemes un dienvidu kalnos pārvērtīsies stiklā un tās apris jūras. Ūdeņi sēros par taviem sagrautajiem torņiem un tavu namu, nepaliks nekas, tikai kapenes dzelmē. Tā nenotiks, ja mēs uzvarēsim.” Lorna skatiens meklē manī ko tādu, kas dotu viņam laiku. Tomēr tā vietā viņš redz tikai to, kas lika viņam paņemt mani savā paspārnē — viņš saskata sevi. Vairums vīru atdotu jebko, lai to kādā redzētu, tomēr šeit un tagad Lorns gribētu redzēt jebko citu.
„Es apdraudu savu ģimeni, lai palīdzētu tev izbēgt. Es pieņēmu tevi, skoloju tevi. Un tu mani nodod tāpat kā pārējie. Kā Aja.”
„Tu meklē līdzjūtību? Tu ļāvi man nākt šurp, Lorn. Sniegdams man bēgšanas ceļu, tu būtu nolēmis manus draugus tur augšā spīdzināšanai un nāvei. Taču mani draugi nebūs gūstekņi.”
Norādu uz ugunīgajām astēm naksnīgajās debesīs, kur mani papildspēki traucas ap Eiropu.
„Nīsti mani, bet cīnies man līdzās!” saku Arkām. „Tas ir vienīgais tavas ģimenes glābiņš.” Sniedzu savam bijušajam skolotājam roku. Viņš izvelk slāti.
„Man vajadzētu tevi nogalēt.”
„Vai varu nākt un to veco dīvaini nošaut?” rācijā prasa Scvro. „Gaidi,” atbildu viņam.
„Tu aizmirsti.” Lorns izvelk no kabatas savu planšeti. „Es varētu likt savai flotei tavējo iznicināt, zēn.”
„Ne pirms manējā sagrābj Valdnieces kuģus.”
„Tomēr tad viņa zinātu, kā pusē ir Arka nams. Viņa zinātu, ka tu mani piemuļķoji. Ka mans nams tajā visā nepiedalās.”
„Tad dari tā,” saku Lornam. „Palaid savus kuģus, ja uzskati, ka cīnos par ļaunumu. Nokauj mani, ja domā, ka esmu briesmonis.” Speru soli viņam tuvāk. „Tomēr tu pazīsti manu dvēseli. Tu zini, kāda sirds te pukst. Izvēlies mani. Vai izvēlies to tumsu.” Norādu lejup no uzkalna virzienā, no kura ienācām meža dārzā. Caur stikla durvīm, pa kurām ienācām, izskrien divpadsmit obsidiānu prētorieši. Milzīgi viri un sievietes melni violetās bruņās ar galvaskausu ķiverēm, kas sedz to sejas. Tikai viens aptraipītais — šis ir slaidāks par pārējiem, viņš ir kā ziemas odze, kas draudīgi pacēlusi galvu no zemes. Viņa bruņas ir baltas un kā nošķiestas ar asinīm dažādās krāsās.
Viņi atrodas mazāk nekā piecdesmit metru attālumā. Kopā ar tiem īsāka par pārējiem, tomēr jo cildenāka savās zelta bruņās izskrien Veidmaiņas bruņiniece. Viņas slāte mirdz miglāja krāsās, un bruņas ņirb kā viļņi, kas sitas pret Lorna salas baltajiem krastiem. Aja palūkojas nakts debesīs, kur ierauga, kā aizcērtas mans slazds. Viņa ļauj ķiverei ieslīdēt bruņās.
„Un tad nodevēji jau bija divi,” viņa sauc. „Arī Arka nams pieslējies nodevējiem. Lorn! Tu esi lauvu pusē?”
„Arka nams nav nevienā pusē,” Lorns atsauc.
„Nevienā?” Kvinnas slepkava piešķiebj galvu tā, ka redzu divkauju atstātās rētas kakla labajā pusē. Meklēdamas lamatu pazīmes, viņas kaķa acis nopēta mežu. „Tas nav iespējams.”
„Es tiku maldināts tāpat kā tu, Aja!” Lorns sauc. „Derovs zināja, ka tu esi šeit. Es nezinu kā. Bet es neesmu tavs ienaidnieks. Es tikai gribu, lai mani liek mierā!”
„Tāda iespēja nekad nav pastāvējusi!” Aja sauc. „Tu to zini labāk par visiem. Vai nu tu esi ar mums, vai pret, Lorn.”
„Aja. Nē. Man šajā strīdā nav nekādas daļas! Nekādas!”
„Stiprajiem vienmēr ir kāda dala" es nomurminu.
„Es nepieļaušu, ka tieku piespiests!” Viņš uzmet man niknu skatienu. „Man nav iemesla cīnīties ne ar vienu no jums. Es tagad esmu miera pusē.”
„Tad kāpēc esi izvilcis asmeni?” Aja smaida. „Dari, kā zini. Nāc lejā un runā ar mani, skolotāj. Mums nevajadzētu klaigāt. Vai tad tā tu nemācīji man, kad mēdzu niknumā pacelt balsi?” Viņa uzmet skatu grifam, kas nu rūc mums līdzās. Tas ir lielāks par četriem zirgiem kopā liktiem. Prātoju, ko tā nagi varētu nodarīt viņu bruņām.
„Viņa ir zaudējusi kuģus,” čukstu Lomam. „Ko Oktāvija liks viņai darīt?”
„Nogalēt mūs. Par spīti.”
Es runāju klusā balsī. „Tad tev nav izvēles.”
„Tā izskatās.”
Aja noskatās, kā pietupstos pie zemes un paņemu saujā slapjo smilti. Viņa ir mani pētījusi. Viņai vajadzētu zināt, ko tas nozīmē. Un viņa noteikti prāto, kas man ir padomā. Kādēļ esmu ieradies viens. Ja tiešām noorganizēju uzbrukumu no slēpņa debesīs, vai tāds pats viņu negaida uz zemes? Grasos viņai kaut ko uzsaukt, kad caur vārtiem Ajai piebiedrojas vēl viens stāvs. Viņš ir slaids. Tumšāku ādu nekā man. Garlaikotajā patricieša sejā ir smīns. Takts. Prētoriešu bruņās tērpts. Kā violeti melna ēna viņš slīd uz priekšu un bažīgi palūkojas debesīs, bet tad velta man mirdzošu, greizu smaidu.