„Par nodevējiem runājot,” saucu. „Sveiks, Takt! Glītas bruņas!” „Pļāvēj, manu labo cilvēk!” Takts dūdo un parāda man nepieklājīgu žestu. „Kur tad Sevro?” Viņš pieliecas, lai pateiktu kaut ko Ajai. Viņa izslējās un vēlreiz nopēta apkārtējos kokus. Ajas vīri sastājas aizsardzības pozīcijā. Takts brīdina viņus par maniem trikiem. Viņi zina — kaut kas nav lāgā. Mirdzēdamas pār rokām ieslēdzas viņu egīdas.
Lorns aizver acis un nolaiž kreiso roku, juzdams, kā mūs pluina vētras vēji. „Atstāj Aju man. Pret aptraipīto tavas izredzes būs labākas.” „Nē. Viņi visi ir mani. Sevro, pacelieties!”
No jūras aiz pils sienām iznirst gaudoņi. Kamēr viņi klusi pārlido simt metrus augstajam mūrim, no gaudoņu bruņām pil ūdens, un tās spīd kā melnu vaboļu spārni. Uz katra krūšu bruņām uzgleznota zelta lauva. Uzplaiksnot zibenim, zelts iemirdzas. Viņi klusēdami nolaižas ap mums.
„Mani vētrasdēli,” saku Lomam. No gaudoņu ģimenēm un Telemanu rindām viņiem piebiedrojušies divdesmit jauniesauktie. Sevro vadīja viņu pārbaudījumus. Dzirdēju, ka esot gājis nolāpīti jautri. Bijušas iesaistītas čūskas, alkohols un sēnes. Tas ir viss, ko viņi man atklāja.
„Goblin! Kāpēc tu vienmēr slēpies?” uzsauc Takts. Viņa balss skan nebēdnīgi, tomēr skatiens atkal uztraukti pievēršas debesīm. „Vismaz šoreiz ir labāk nekā zirga vēderā.”
Sevro izvelk savu dīrājamo nazi — to pašu, ko pirms vairākiem gadiem izmantoja, kad kopā ar Harpiju medīja skalpus. Tam ir izliekts asmens. Viņš uzsit ar to pa kājstarpi un norāda uz Taktu. Viņa acis zibenīgi pievēršas Ajai.
„Tu nogalināji gaudoni, Aja,” viņš saka. „Kļūdains gājiens.”
Kā jau gaidīju, gaudoņu parādīšanās Aju un Taktu iedrošina. Viņiem tas šķiet loģiski — biju paslēpis karavīrus. Tagad viņi ir atklājušies. Cīņa uz nāvi. Gods. Lepnums. Viens spēks pret otru. Obsidiāna prētorieši sāk skandēt savu šausminošo rīkles dziesmu. Viss, ko šie cilvēki grib, ir cildens gals. Lai ar zobeniem rokās viņi varētu piebiedroties saviem radiniekiem smejošajās Valhallas zālēs. Pēc Ajas komandas viņi dodas uz priekšu. Nāvējošākie vīrieši un sievietes Saules sistēmā, turklāt starp viņiem ir viens aptraipītais.
Un es ņemu lappusi no Ivijas grāmatas.
Pārliecinājies, ka Aja nav aizsegā, uzspridzinu kājnieku mīnu dzeloņus, ko izkaisīju, kamēr abi ar Lornu ienācām šajā mežā. Pietiekami apķērīgs ir vienīgi Takts. Viņš no mugurpuses sagrābj Aju un spēcīgi parauj viņu atpakaļ — tik spēcīgi, ka brīdī, kad sāļo gaisu sarausta pirmais sprādziens, zemajā gravitācijā abi pa durvīm ieveļas atpakaļ mājā.
Eksplozijas ir viļņveidīgas. Sākumā nāk trieciens, kas pārslogo pulsLaukus un izsvaida prētoriešus pa gaisu. Tad seko gravBedre, kas pievelk viņus atpakaļ pie eksplozijas avota kā vakuums, kas iesūc mušas; pēc tam seko trešais vilnis — tīra kinētika, kas iznicina bruņas, kaulus un miesu, izsviezdama karavīrus gaisā, izkaisīdama zemajā gravitācijā viņu gabalus, tāpat kā uzpūsta elpa izdzenā pieneņu pūkas. Locekļi lēni nolaižas uz zemes. Asins šļakatas un spīdīgas lāses piešķiedušas zemi. Sprādziens sabojā kupoljumtu virs mūsu galvām, un pār dārzu, apdzēsdams uguni un saskalodams asinis divos dučos bumbu krāteru, atkal līst lietus. Izdzīvojuši tikai trīs prētorieši. Viņu stāvoklis nav labs.
„.Neļauj viņai aizbēgt!" man ausīs dzeļ Roka balss. Viņš holotiešraidē no kuģa vēro, kas notiek dārzā.
Mani gaudoņi vēl nav pat pakustējušies.
Lorns ir nikns uz mani un runā kaut ko par godu.
„Ko?” vīpsnāju. „Tu domā, ka es cīnos godīgi?”
„Dcrov…” Sevro iešņācās, kad joprojām gaidu. „Derov…” „Gaidiet.”
„Viņa aizbēgs!” Mani izbiedē Roka balss. Tā ir pilna dusmu, kādas drauga balsī nekad agrāk neesmu dzirdējis. „Derov/”
Noņurdu, lai pievēršas savam uzdevumam šajā kaujā.
„Derov…” Sevro lūdzas. „Nu jau būs gana ilgi.”
Iespējams, ka, sācis saprast manu nolūku, Lorns visā noskatās klusējot.
Uzsitu knipi. „Medībās!”
Gaudoņi metas uz priekšu kā no būra izlaisti vilki un dodas pabeigt sprādziena iesākto. Viņi tiek vaļā no palikušajiem prētoriešiem. Kad viņi ieskrien pilī, meklēdami Aju un Taktu, gaudām pa vidu Sevro sauc Takta vārdu.
„Derov, kas tās par spēlītēm?" rācijā man prasa Roks. Ļauju viņa sejas hologrammai parādīties savas ķiveres informatīvā displeja stūrī. Viņš griež zobus. „Ja Kvinnas slepkava izbēgs…”
„Pabeidz savu uzdevumu,” saku Rokam, kad ieraugu ziņojumu par milzīgajiem bojājumiem, kas skāruši vienu no mūsu dedzesKuģiem. Aja novērsusi viņa uzmanību. „Tur augšā mirst cilvēki. Koncentrējies uz savu darbu!” Atslēdzu sakaru kanālu.
Uz ma'fia displeja parādās Harpijas seja. „jūras zirdziņš ir prom.” „Labi. Un Takts?”
„Ne miņas.”
„Skaidrs.” Slēdzu savienojumu.
„Aja nozudusi jūrā. Tomēr no Takta nav ne miņas,” pēc vairākām minūtēm ziņo Sevro, kad gaudoņi, skriedami no telpas uz telpu, pārmeklē pils iekšieni. „Viņš slēpjas. Ja vien nav teleportējies.” Par tādu zinātnisko fantastiku viņš nospļaujas uz grīdas. „Paprasi vecajam dīvainim, kur šie ir.” Manā prātā ielavās drūmas priekšnojautas. Pagriežos pret Lornu. „Ko Luna liktu viņiem darīt, ja neizdotos nogalināt mūs abus? Ja viņa uzskatītu kādu par nesvarīgu spēlētāju, ko viņa pavēlētu tam darīt?”
Mirkli viņš stāv lietū. Tad Lorna seja nobāl. „Bērni…” Arks pagrūžas man garām un pār bumbu atstāto asinspirti ieskrien pa sasistajām stikla durvīm. „Viņi nogalinās manus mazbērnus!” viņš sauc pār plecu.
„Kur ir bērni?” es prasu Sevro.
„Kādi bērni? Mēs nevienu neatradām.”
Lādēdamies metos pakaļ Arkām.
„Es viņus paslēpu,” skriedams pa pils gaiteni, viņš pār plecu man saka. Par spīti tam, ka ir vecs vīrs, Lorns ir ātrs, bet gravitācija mūs kavē tik ļoti, ka sākam ar rokām atsperties pret sienām un griestiem un garo gaiteņu pārvarēšanai izmantojam gravZābakus. Apskrienam vienu stūri pēc otra. Kad Lorns pieskaras kāda akmens grifa galvai un tērauda siena atklāj slepenu eju, es saožu asinis. Ejas otrā galā guļ divi līķi. Viens pelēkais, otrs obsidiāns. Pagrūžos garām Arkām un lidoju uz priekšu. Izmantodams griestos iestiprinātus rokturus, kāpju lejup pa vairākām kāpnēm, līdz attopos pie divām durvīm. Atveru vienas no tām. Parasta saimniecības telpa. Atveru otras un ļauju slātes kātam ieslīdēt plaukstā.
„Takt,” lēni viņu uzrunāju.
Viņš stāv ar muguru pret mani. Ap viņu guļ trīs obsidiānu līķi, to asins peļķes mērcē viņa zābakus. Rokā izvīta slāte, kas sacietē, kad, nolaidis galvu, Takts pieceļas kājās telpā, kas pilna ar bērniem un sievietēm. Pa kustīgo asmeni rit asinis.
Kad ierados, Arks noslēpa bērnus no manis šeit — daži no viņiem ir zelta, citi sudraba, sārtie un brūnie. Pirms mēs paspētu viņu sasniegt, Takts varētu pusi no viņiem nokaut ar vienu laisku slātes vēzienu.
„Takt, atceries savus brāļus!” saku viņam un skatos uz bērniem.
„Mani brāļi ir mēslu gabali.” Viņš skarbi iesmejas, un balss skan savādi. „Teica, ka man vajadzētu tikt laukā no tavas ēnas. Māte sauc mani par Vareno kalpotāju. Vai tu to zināji?”
Stūrī šņukst bērni. Kāda meitenīte iespiež seju mātes klēpī. Sievietes nav apbruņotas. Viņas nav karotājas kā Viktra un Mustanga. Brūno auklīte piesedz zelta bērna acis. Dzirdu, kā tunelī aiz manis tuvojas Arks.