Выбрать главу

„Lunas pavēles ir aplamas,” saku Taktam.

„Viņa man jautāja, vai varēšu aizpildīt tavu vietu, Pļāvēj,” Takts klusi saka. „Viņa nedomā, ka es to spētu. Teica — esmu tik ilgi bijis tavā ēnā, ka viņa nav droša, vai jebkad būšu kas vairāk par tavu atbalsi. Es viņai atbildēju, ka spēju visu to pašu ko tu.”

„Takt, viņa ir ļauna.”

„Vai tiešām?” Viņš izspļauj zemē asinis un joprojām neskatās uz mani. „To pašu viņi teica par tevi. Viņi brīnās, ko esi no sevis iedomā­jies, tā izrīkodamies. Izaicinādams cilvēkus, kurus izaicini. Viņi nesa­prot, kādas tev uz to tiesības.”

„Mums visiem ir tiesības izaicināt. Tur jau slēpjas tā jēga.”

„Jēga. Vai ir bijusi jēga?” viņš prasa. „Man neviens neko nav teicis. Tu uzskatīji, ka esmu pats par sevi saprotams. Nekad man neko nestās­tīji.” Gluži tāpat kā izrīkojos ar Roku. „Vienmēr sačuksties ar citiem. Neņem mani vērā kā tādu muļķi. Tu esi tāds pats kā viņa…”

„Tava māte?”

Viņš neatbild. Man blakus nostājas Arks. Izstiepju roku, lai viņu apturētu.

„Vai tu viņus nogalinātu, ja Augusts tev liktu?” nedaudz pagriezies, jautā Takts.

„Nē,” saku. „Es labāk mirtu pats.”

„Tā jau man likās. Viņai bija taisnība. Es esmu Varenais kalpotājs.”

Ieplešu rokas. „Es nezinu, ko man tagad darīt, Takt.”

„Tā laikam būs pirmā reize.” Viegli šļupstēdams, viņš rūgti iesmejas.

„Ne tuvu. Es nezināju, ko darīt, kad tevi nopēru,” saku. „Institūtā. Tavu talantu dēļ es negribēju izslēgt tevi no savas armijas. Bet es nedrīks­tēju tevi nesodīt.”

„Talanti. Talanti. Talanti. Lūk, kur atšķirība starp mums,” Takta balss kļūst vēl drūmāka. „Jo, ja tā būtu bijusi mana armija, es būtu tavu iedomīgo pakaļu sodījis ar nāvi.” Viņš pagriežas vēl nedaudz, un es sāku nojaust, kā sprādziens sadragājis viņa seju.

„Vai zini, kas notiks, ja kādu no viņiem nogalēsi?”

Viņš paloka galvu manā, tad Niknā bruņinieka priekšā, it kā teiktu, ka viņu piebeigs vai nu viens, vai otrs. „Vai zini, man nav žēl, ka aizvedu Lisanderu.”

„Man liekas, ka tu parasti neko daudz nenožēlo.”

„Nenožēloju.” Viņš iesmejas un iemērc purngalu asins lāmā sev pie kājām. „Bet man liekas, ka man nevajadzēja to darīt. Institūtā es tevi pār­baudīju. Bet… es gribēju redzēt, ko tu darīsi. Vai ir vērts tev sekot.”

„Un vai bija?”

„Tu zini atbildi.”

„Vai joprojām ir?”

Viņš paloka galvu. „Vienmēr,” Takts to izdveš tik nožēlojami, ka šķiet — mana sirds iestrēgusi rīklē. Viņš ir nodevējs, melis un krāp­nieks. Tomēr, skatoties uz viņu, redzu draugu. Es gribu viņam palīdzēt un likt laboties. Ko es daru? Man viņš jānogalē. Tomēr tā esmu darījis jau iepriekš ar Titu. Šis cikls mūs saēd. Nāve, kas nes nāvi un vēl vairāk nāves.

„Ja nu es jauju tev dzīvot?” pēkšņi jautāju, likdams Taktam uzmest man apjukušu, izbiedētu skatienu. Protams, ka viņš nesaprot piedošanu, „ja nu ļauju tev atgriezties?”

„Ko?”

„Ja nu es tev piedodu?”

„Tu melo.” Takts pagriežas vēl vairāk, un es pilnībā ieraugu, ko sprādziens viņam nodarījis. Viņa deguns ir salauzts līks. Pārējā seja izskatās kā ķirsis, kam novilkta miza. Mans draugs…

„Es nemeloju.” Vienreiz es Taktam neticēju un viņu pazaudēju. Tagad es ticēšu. Speršu to pašu soli, ko lūdzu no viņa. Speru soli uz priekšu. „Es zinu, ka tevī ir labais. Es redzēju tavu seju, kad noslē­guma svinībās tika nogalināti tie bērni. Tu neesi briesmonis. Atgriezies pie manis! Tu atkal būtu viens no maniem leitnantiem, Takt. Es dotu tev leģionu, ko komandēt, kad mēs ieņemtu Marsu. Tu nestu vienu no maniem karogiem. Bet šīs neglītās bruņas tu nedrīksti nēsāt.”

„Tās ir neērtas,” viņš iesēcas, viegli smaidīdams. „Bet Sevro, Roks, Viktra…”

„Viņiem tevis pietrūkst,” meloju. „Nomet savu slāti un atgrie­zies manā armijā! Es apsolu, ka būsi drošībā.” Slāte viņa rokā nolaižas. Viens no bērniem zagšus cerīgi pasmaida saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. „Vienkārši liec bērniem mieru, un viss tiks piedots.”

Es nemeloju. Dziļi sirdī es nemeloju.

„Mēs visi kļūdāmies,” Takts saka.

„Mēs visi kļūdāmies. Vienkārši atgriezies. Es tev pāri nedarīšu.” Nometu savu slāti. „Tāpat kā Arks.” Skatos uz Arku, līdz viņš piekrītoši pamāj ar savu veco galvu.

„Es gribu atgriezties mājās,” sāpju pilnā balsī klusi murmina Takts. „Es gribu atgriezties mājās.”

„Tad atgriezies mājās!”

Takta slāte grabēdama nokrīt uz grīdas, un viņš nokrīt uz ceļa manā priekšā. Viņš elso no sāpēm. Telpu pārpludina atvieglojums. No mokošās pārejas starp nāves bailēm un cerību izdzīvot bērni atkal sāk raudāt. Asaru sašvīkātām sejām auklītes apskauj savus aprūpējamos. Pie­eju pie Takta un sniedzu viņam roku, lai palīdzētu piecelties. Viņš dru­džaini mani apskauj un raud man pie pleca. Augums trīs, un asiņainā seja notraipa manas bruņas.

„Piedod!” viņš saka dučiem reižu. Takts no sirds raud man pie pleca un nelaižas vaļā. Viņa seja ir tā sadragāta! Un es apskauju viņu. Manī ieplūst pārgurums. Viņa bēdas ir kā nasta, kas arī mani gandrīz noved līdz asarām. Tomēr mani pacilā savādās izjūtas, apzinoties, ka viņš ir atgriezies, stāv man līdzās, tur mani. Apziņa, ka cilvēks nevar bez tevis dzīvot, ka viņš nevēlas neko citu kā tikai grēku atlaišanu, lai gan ir tevi nodevis, iedveš pazemību. Kad viņš apķer manu muguru, apskauju viņa bruņotos plecus un pats cenšos neraudāt. Pat nežēlīgie jūt sāpes. Pat nežēlīgie spēj mainīties. Es ceru, ka tas viņu izmainīs. Ja vien mācītos, Takts spētu paveikt tik daudz!

Daudzējādā ziņā mans draugs ir savas rases iemiesojums. Tādēļ, ja var mainīties Takts, to spēj arī Zelts. Viņi noteikti ir salauzti, tomēr viņiem jādod iespēja. Es domāju, ka galu galā Ēo gribēja tieši to.

Kad elsas beidzot mitējušās un mēs atraujamies viens no otra, Takts stāv man līdzās uzticams kā kucēns un neuzkrītoši gaida no manis

pieķeršanās izpausmes. Viņa rokas trīc no brūču sagādātajām sāpēm, tomēr Takts klusēdams kopā ar mani un Arku noskatās, kā īsāki un garāki bērni līdz ar savām aprūpētājām visi kā viens izsteidzas no tel­pas. Lejā nonāk Olis, lai nebēdnīgi pavēstītu mums, ka Roks liek punktu kaujai kosmosā. Ieraudzījusi Takta brūces, viņa nobāl. Saku viņai, lai aiz­skrien pēc kāda dzeltenā.

Drīz vien Loms, Takts un es esam pagrabā palikuši vieni.

Lorns uz mums paskatās. „Nu, kad bērni ir prom, sekas.” Viņa rokas zib ātrāk par kolibri spārniem. Parādās jonDuncis, kas četras reizes tiek ietriekts Takta padusē, kur bruņas ir visvājākās. Es steidzos Lornu apturēt, bet tas jau ir izdarīts. Viņš griež asmeni, it kā izgrieztu dvieli, tā pārraudams artēriju — vecs vīrs nogalina jaunu. Takta izpostītā seja savelkas sāpēs; viņš noelšas, it kā būtu zinājis, ka galu galā viņu piemek­lēs taisnīga atmaksa.

Lorns dodas prom. Un es turu draugu savās rokās, kamēr viņš mirst, kamēr viņa skatiens aizklīst kādā tāltālā vietā, kur, iespējams, viņš atradīs to mieru, ko Roks viņam allaž novēlēja.

30 . BRIEST VĒTRA

„Cik vēl ilgi, līdz sasniegsim galamērķi?” uz komandtiltiņa jau­tāju Orionam. Ja neņem vērā mūsu kalpotājus, pie Pakša skatu logiem esam vieni, vērojam, kā mani kuģi šķērso visuma plašumus. Mūsu mazās armādas jaunākie papildinājumi ir nokrāsoti balti, un uz to sāniem rotā­jas Lorna violetais grifs ar nikno seju. Līdzās tiem lido melnie, zilie un sudrabotie karakuģi, kas kaujā virs Eiropas atņemti Kellanam au Bellonam. Pa metāla briesmoņu ārpusi ložņā oranžie un sarkanie, kas labo dēlesKuģu radītos caurumus un gatavo tos Marsa aplenkumam.