„Līdz Hildas stacijai trīs dienas. Pārējie kuģi būs mūs apsteiguši, dominus.”
No mugurpuses pienāk Kavakss un Dakšo. Pagriežos pret viņiem un pa salabotajiem logiem norādu uz desmit Kellana au Bellonas kuģiem.
„Paldies par dāvanām!” saku viņiem.
„Tavs plāns, tavs laupījums,” paziņo Kavakss.
„Protams, mēs paņemsim kādus procentus,” izliekdams savas biezās, zeltainās uzacis, veikli kā allaž piebilst Dakšo. „Piecdesmit procenti — atradēja tiesa.” Uzjautrināts pametu skatu uz viņu. „Labi, trīsdesmit, jo tu patiki Paksam.”
„Desmit procenti!” nodārdina Kavakss.
Piešķiebju galvu. „Kaulēšanās nav tava stiprā puse, prētor.”
Viņš draudzīgi parausta plecus un priecīgi norāda uz želejas konfektēm, kas izbērtas uz grīdas. Kavakss izlaiž no rokām Sofoklu un mudina dzīvnieku tās visas apēst.
„Divdesmit.” Dakšo iepleš rokas; viņa kustības allaž šķiet piederīgas kādam slaidākam un inteliģentākam vīram. „Tā būs godīgi, ne? Mēs zaudējām simt sešdesmit nama pelēkos un trīspadsmit obsidiānus.”
„Tad trīsdesmit procenti, lai kompensētu jūsu zaudējumus. Draugiem.”
„Trīs kuģi! Kas par ķērienu!” izsaucas Kavakss. „Kas par ķērienu. Dažkārt cilvēkam vajag tā labi pakaulēties.” Viņš uzsit man pa muguru, atkal likdams nokrakšķēt locītavām. „Ja vien mēs būtu notvēruši Aju. Tas tik būtu laupījums, kuru dalīt!”
„Diemžēl viņa aizbēga jūrā.” Norādu uz Ragnāru, kurš stāv komandtilta malā. „Dzirdēju, ka viņa sniegums bijis labs.” Bālais un garais aptraipītais turpina manī lūkoties no savas bārdas un rūnu tetovējumiem, izskatīdamies tikpat bezkaislīgs, cik Kavakss un Dakšo emociju pilni.
„Viņa iekarotāju vienības vadonis tika nogalināts. Tāpat kā leitnanti. Tika sašķaidītas daudzas galvas. Viņi uzskrēja virsū dažiem Kellana draugiem,” Kavakss drūmi stāsta, kamēr kabatās meklē vēl kādu kārumu savai nepacietīgajai lapsai, kas skrāpē viņa kāju, prasīdama vēl. „Man vairāk nav, manu mazo princiViņš cerīgi uzsmaida man. „Varbūt tev ir želejas konfektes?”
„Nē. Atvaino.”
„Ragnārs uzņēmās vienības vadību. Viņa sniegums bija labs,” stāsta Dakšo.
„Uzņēmās vadību?” pārvaicāju.
Kavakss paskaidro. „Uzradās Iezīmēto nāves vienība. Pusducis Bellonas zobendejotāju, īsti cildenu zēnu; tie uzšķērda visus mūsu zeltus un vairumu obsidiānu. Tas aptraipītais savāca atlikušos pelēkos un dažus obsidiānus un pamanījās sagrābt kuģi.”
„Vai kāds no tiem zobendejotājiem izdzīvoja?”
„Nē.”
Ragnārs atkal lūkojas zemē, it kā gaidītu aizrādījumu.
„Labi paveikts, manu labo cilvēk!” tā vietā saku.
Izdzirdējuši tādu familiaritāti, gan Kavakss, gan Dakšo samiedz
acis.
Tas bija tā vērts, jo Ragnārs pārsteidz mani ar smaidu. Platu, dzeltenu smaidu.
„Vai jums šķiet, ka viņš varētu spēt vēl vairāk?” vaicāju.
Dakšo vilcinās ar atbildi. „Kā tu to domā?”
„Vai viņš varētu vadīt bez zelta klātbūtnes?”
Dakšo un Kavakss noraizējušies saskatās. „Kāds no tā būtu labums?” Dakšo vaicā.
„Es varētu viņu sūtīt uz tādām vietām, kur nevaru sūtīt zeltus.” „Tādu vietu nav.” Kavakss sakrusto rokas uz krūtīm. Es atļaujos pārāk daudz.
Pasmaidu, lai viņus nomierinātu. „Protams! Tā ir tikai teorija. Domas šad tad aizklīst neceļos.” Uzsitu Kavaksam pa plecu, un abi Telemani kopā dodas uz savu kuģi.
„Tu aizgāji par tālu,” saka Orions.
„Kā lūdzu?”
„Tevi noklausās.”
Palūkojos lejup un nopētu bāli zilos tetovējumus viņas ādā, it kā tajos lasāmā matemātika glabātu atslēgu uz norisēm viņas prātā. „Būdama zilā, tu esi ļoti vērīga.”
„Tāpēc, ka zinu, kā pasaule darbojas ārpus manas digitālās sinhronizācijas? Tas nāk no darba dokos, dominus. Kad esi apakšā, tev jāievēro
Y>
VISS.
„Kuros dokos?” vaicāju.
„Fobosā. Tēvs bija ārpus sektām dzimis dokers. Nomira, kad biju maza. Mazai meitenei jāstaigā uz pirkstgaliem, ja viņa grib Pūžņa doku pilsētās izaugt liela. Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt briesmoņus.”
„Tas nav vienīgais veids,” es saku.
„Nē?” viņa pārsteigti jautā.
„Vienmēr ir iespēja arī pašam kļūt par briesmoni.”
Orions novērš skatu no loga un ielūkojas man sejā. Aiz viņas arktiskajām acīm kvēlo dzīva gudrība. „Un, lūk, kur visuma skaistums. Miljards ceļu, kurus izvēlēties.”
Atbildi man aiztaupa sakarZilais, kas ziņo no boksa.
„Dominus, mums ir ienākošs triecienkuģis. Tā ir Virdžīnija au Augusta.”
31 . APVĒRSUMS
„Tēvs ir notverts,” viņa man saka, steigdamās lejup pa sava kūpošā kuģa rampu. Viņu pavada vairāki obsidiānu miesassargi cīņā apbružātās bruņās. Aiz viņiem no kuģa izkāpj ducis pelēko. Starp tiem ir ari Suņhva no Lunas. Viņi visi ir dzinēju algotņi — vienkārši un bīstami. Šakāļa mednieki. Sevro viņus aizdomīgi nopēta.
Piestātnē ap mums novietoti simtiem ločSpārnu un ducis stārķu — šī telpa ir tik liela, ka te satilptu visa Likosas Kopzeme un tās ciemi. Ap lidaparātiem ložņā oranžie, kas veic apkopes pārbaudes pirms gaidāmā uzbrukuma Marsam.
Mustangu sagaidu ar savu svītu — Lomu, Sevro, gaudoņiem, Viktru un Ragnāru. Roks uz maniem aicinājumiem ierasties neatsaucās. Vēlos skriet un apskaut Mustangu, bet viņa ir zvērīgi nikna. Runājot šķist siekalas. Dusmīgas acis ieskauj tumši loki. Viņas seju savilcis pārgurums.
„Pllnijs ir uzsācis apvērsumu! Viņš arestējis manu brāli. Mana tante ir mirusi, un viņas bērni noslepkavoti līdz ar sešiem mūsu prētoriem. Vairāk nekā divdesmit mana tēva karognesēji lauzuši savus uzticības zvērestus. Un mēs esam zaudējuši kontroli pār floti.”
Pajautāju Mustangai, vai viņa ir ievainota.
„Ievainota?” Viņa nicīgi atkārto šo vārdu. „It kā tam būtu nozīme! Viņi nogalināja manus vīrus! Mēs pielavījāmies Akadēmijai, bet, kolīdz es palaidu savus dēlesKuģus uzbrukumā kosmosa stacijai un treniņu kuģiem, no asteroīda aizsega parādījās Bellonas flote un iznīcināja visus manus dēlesKuģus līdz pēdējam. Desmit tūkstoši vīru! Pagalam! Viņiem tas nebija jādara. Uz mums bija notēmēts tik daudz šaujamo, ka nevarējām darīt neko citu, kā vien padoties. Tas bija nežēlīgi!”
„Izklausās pēc Karna,” es minu.
Mustanga pamāj. „Un Plīnija. Viņi neaizvilināja Bellonas pa viltus pēdām. Viņi aizveda tos tieši pie manas operācijas.”
„Kāpēc Plīnijs tevi vienkārši nenogalināja?” brīnās Sevro.
„Tāds vīrs kā Plīnijs alkst likumības,” palocījis galvu, lai sveicinātu Mustangu, man blakus ierunājas Lorns. Pat tad, ja viņa domā, ka Arka klātbūtne šeit ir savāda, Mustanga neliek to manīt. „Tas ir viņa dabā. Pirms tam viņš ieradās piejums, vai ne?”
Mustanga un Lorns riebuma pārņemti saskatās.
„Tas elfs lika mani ieslodzīt manā kajītē, kamēr pats aizveda manu sagūstīto floti uz Hildu. Ceļojuma laikā viņš ieradās pie manis un parādīja holoierakstu, kurā redzams mana tēva neveiksmīgais uzbrukums Ganimēdam.” Viņa dusmās trīc. „Un viņš teica, ka, lai gan mans nams esot sagrauts, viņš parūpēšoties par to, lai mana dzimta turpinās. Viņi ar Valdnieci esot vienojušies. Ja viņš spēšot nodrošināt mieru, viņa tam došot labu amatu, likumīgu atzīšanu un balvu pēc paša izvēles. Tā nu viņš plikšķināja savas glītās skropstiņas, kamēr hologrammā dega mana tēva kuģi, un teica, ka šķiršoties no savas laulātās draudzenes un man būšot tas gods iziet pie viņa par sievu.”