Es klusēju. Gaudoņi neapmierināti murmina.
„Un kāda bija tava atbilde?” pajautā Viktra.
Mustanga uz viņu pat nepaskatās. „Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”
Sevro ar Harpiju sāk ķiķināt. Lorns nosodoši ieņurdas. It kā viņam būtu tiesības kādu nosodīt nežēlības dēļ.
„Man prieks atkal jūs satikt, Niknais bruņiniek,” Mustanga saka. „Man žēl, ka esat šajā visā ievilkts. Tomēr tagad jūs mums esat vajadzīgs vairāk nekā jebkad.”
„Sāku to saprast.”
„Kur ir tavs brālis?” atrāvis skatu no izgrieztās acs, vaicāju Mustangai.
„Sagūstīts. Ir jāpārrunā vēl kas.” Viņa palūkojas uz oranžajiem un pelēkajiem, kas rosās angārā. „Kādā citā vietā.”
„Protams. Turpināsim karazālē—” iesāku.
„Pēc brītiņa, Derov.” Pievēršoties Mustangai, Lorna sejā vīd vectēva cienīgas rūpes. „Manu lēdij, jūs esat pārdzīvojusi pamatīgu satricinājumu. Varbūt jums vajadzētu atpūsties, bet mēs tikmēr—”
Gan gaudoņi, gan es atkāpjamies no Lorna.
„Atpūsties?” Mustanga paceļ balsi. „Kādēļ lai es tagad atpūstos?” „Atvainojos par kļūdu,” Lorns pieklājīgi atbild.
„Teodora!” iesaucos. Viņa pieslīd tuvāk. „Kafiju, stimulantus un ēdienu karazālē. Lai pietiek desmit cilvēkiem.” Atceros par abiem Telemaniem. „Lai būtu divdesmit.”
Viņa neviļus iesmejas. „Jā, dominus.” Teodora paiet sānis, lai izsauktu savu personālu.
Mustanga paloka galvu kuģa virzienā. „Ļausim tam te tā vienkārši palikt?”
„Priekšniek!” uzsaucu oranžajam, kurš atbildīgs par angāru. Viņa bārdā ir smērvielas. Viņš pienāk, slaucīdams netīrās rokas savās oranžajās strādnieka biksēs. „Izmetiet to kuģi pa gaisa slūžām!”
„To vēl var saglābt,” oranžais saka.
Paskatos uz Mustangu. „Vai jūs izbēgāt vai viņi ļāva jums izbēgt?” „Es nezinu. Mani izglāba brālis. Viņa paša kuģi notvēra, kamēr viņš palīdzēja izbēgt manējam.”
Šakālis ir pilns pārsteigumu.
„Ja nu tajā ir spridzeklis?” neuzticīgi glūnēdams uz kuģi, vaicā Sevro. „Tas nebūs spridzeklis,” es saku.
„Plīnijs joprojām grib mani, un viņš grib aizvest Derovu Valdniecei. Tomēr vairāk par visu, Derov, viņš grib tavu floti. Kad tā neparādījās pie Hildas asteroīdiem, viņš noteikti saprata, ka esi brīdināts vai gaidi kādu signālu, par kuru viņš neko nezina.”
„Un viņš nosprieda, ka tu noteikti zināsi, kur es esmu.”
„Tāpēc, izsekojot mani, viņš atradīs šo floti,” Mustanga pabeidz.
Lorns lūkojas te uz mani, te Mustangu. „Pa kuru laiku jūs to apspriedāt?”
„Tikko,” atbild Mustanga, apjukusi par šādu jautājumu.
Sevro uzsit Lornam pa plecu. „Neuztraucies! Tu neesi senils. Viņi vienkārši ir dīvaini.”
Lorns palūkojas uz Sevro netīro roku. Bezpirkstu cimds ir klāts ar kartupeļu biezputras un brūnas gaļas mērces traipiem. Sevro platais smaids pazūd, un viņš muļķīgi atvelk roku.
Atkal pievēršos oranžajam. „Izmet to pa gaisa slūžām. Atri.” Izskatās, ka viņš vilcinās. Turpina šūpoties papēžos. „Vai varbūt tev ir kāda labāka doma?”
Oranžais pakasa galvu un izskatās noraizējies, ka uz viņu lūkojas tik daudzu zeltu sejas. Klāja komanda zagšus vēro, kas būs tālāk.
„Laukā to!” iesaucas Sevro.
„Skaidra lieta. Nu, es varētu no tā atbrīvoties, dominus. Vai, es gribēju sacīt, es varētu atrast skenerus un izgaismojošās vielas, ja viņi izmantojuši tādu viltību. Mums te ir daži gudri aparātiņi, kas to varētu izdarīt. Varētu tos atrast un bez problēmām salikt to visu garām distancēm paredzētā izlūkā. Nenāktu par ļaunu likt Plīnija suņiem aizskriet nepareizā virzienā, vai ne?”
„Kā tevi sauc un no kurienes nāc?” prasu.
„Dominus… ē.” Viņš samirkšķina acis. „Sīters ir mans vārds, no Lunas. Trīs meitas. Sieva strādā Automototransporta attīstības centrā, tāpēc mums nākas—”
Es viņu pārtraucu. „Izdari visu pareizi, Sīter, un mēs atvedīsim viņas uz Marsu un iekļausim Citadeles personālā. Tev ir desmit minūtes laika.”
„Jā, kungs!” Viņš sajūsmā aizskrien pie saviem vīriem.
Vedu Mustangu un savus pavadoņus uz liftiem.
„Plīnijs teica, ka ir tevi nogalinājis,” viņa pa ceļam čukst.
„Kā jau bijām paredzējuši, mūs gaidīja Aja un Bellonu flote.” Sānis uzsmaidu viņai un izvelku savu planšeti. „Orion, pārņem flotes vadību!
Es gribu, lai esam tālu no šī sektora, pirms mums uzrodas ciemiņi. Sevro, pasauc Telemanus. Es gribu, lai viņi… Sevro?” Lūkojos visapkārt, meklēdams draugu. Viņš kavējas pie Plīnija acābola, kas mētājas uz grīdas kādus divdesmit metrus aiz mums. Pagriežamies, lai uz viņu paskatītos, un Sevro neveikli šļūkā kāju pa grīdu.
„Vai es drīkstu…” Viņš uz to norāda.
„Ko?” Mustanga nesaprot.
„Vai es varu to paņemt?”
Mustanga samiedz acis. „Tā ir tava.”
Viņš paceļ acābolu un, laimīgi smaidīdams, iemet kabatā. Tad pieliek soli, lai mūs panāktu. „Cerams, ka sakrāšu visu komplektu.”
32 . MIRT JAUNAM
Mustanga uzstāja, ka pirms sanāksmes vēlas redzēt Taktu. Mūs pavada Teodora. Atrodam Roku sēžam pie mirušā Takta kuģa medPunktā. Pēc tā, kā Roks sēž, salicis rokas, varētu padomāt, ka Taktam joprojām varētu būt cerība uz dzīvi. Varbūt kādā citā pasaulē, kur nav tādu vīru kā Lorns.
„Viņš ir šeit jau kopš Eiropas,” klusi saka Teodora.
„Tu man nepateici, ka viņš ir te,” es pārmetu.
„Viņš lūdza to nedarīt.”
„Tu esi mana kalpotāja, Teodora!”
„Bet viņš ir tavs draugs, dominus!'
Mani pabiksta Mustanga. „Pārstāj būt tāds ēzelis, vai tad neredzi, ka viņa tāpat jau ir pārgurusi?”
Paskatos uz Teodoru. Mustangai taisnība. „Tev vajadzētu iet pagulēt, Teodora.”
„Domāju, ka tā ir lieliska ideja, dominus. Vienmēr prieks jūs satikt, domina,” Teodora saka Mustangai, bet tad pamet uz mani dusmīgu skatienu. „Jūsu prombūtnes laikā saimnieks ir bijis diezgan untumains.”
Mustanga noskatās, kā Teodora izslīd no telpas. „Tev ar viņu paveicies.” Viņa maigi pieskaras Roka plecam. Viņš atver acis.
„Virdžīnij.”
Viņi satuvinājās gada laikā, ko visi kopā pavadījām Citadelē. Neviens no viņiem nekad nevarēja pierunāt mani piebiedroties viņiem
un aiziet uz operu. Nav tā, ka mani neinteresē mūzika. Vienkārši Loms prasīja daudz laika.
Viņa paspiež Roka plaukstu. „Kā tev klājas?”
„Labāk nekā Taktam.” Viņš uzmet man skatu. Pieļauju, ka viņš teiktu ko vairāk, ja manis te nebūtu. Roks pamana, kādā stāvoklī ir Mustanga, un raizēdamies sarauc pieri. „Kas nogāja greizi?”
Kad esam Rokam izstāstījuši, viņš lēni izlaiž pirkstus caur viļņotajiem matiem. „Tas gan nav labi. Nekad nebiju iedomājies, ka Plīnijs varētu kļūt tik pārdrošs.”
„Desmitos tiekamies, lai apspriestu tālākos plānus,” es saku.
Roks neliekas par mani ne zinis. „Man žēl, ka tā noticis ar tavu tēvu un brāli, Virdžīnij.”