„Es ceru, ka viņi joprojām ir dzīvi.” Mustanga palūkojas uz Taktu, un viņas seja aprimst. „Žēl, ka tā noticis ar Taktu.”
„Viņš aizgāja tā, kā dzīvoja,” Roks saka. „Es tikai būtu gribējis, lai viņa mūžs ir ilgāks.”
„Vai tev šķiet, ka viņš būtu mainījies?” vaicā Mustanga.
„Viņš vienmēr bijis mūsu draugs,” Roks atbild. „Mūsu pienākums bija palīdzēt viņam censties. Pat tad, ja tas bija kā mēģināt apskaut liesmu.” Viņš velta man īsu mirkli.
„Tu zini, ka negribēju viņa nāvi,” es saku. „Es gribēju, lai viņš atgriežas pie mums.”
„Tāpat kā gribēji noķert Aju?” vaicā Roks, nosprauslājies par manu sejas izteiksmi.
„Es tev jau izstāstīju, kāpēc tā rīkojos.”
„Protams. Viņa noslepkavo mūsu draugu. Viņa nokauj Kvinnu, bet mēs ļaujam viņai iet, jo tā ir daļa no lielā plāna. Visam ir sava cena, Derov. Varbūt drīz tu nogursi no tā, ka liec to maksāt saviem draugiem.” „Tas nav godīgi,” aši iebilst Mustanga. „Tu zini, ka nav.”
„Es zinu to, ka mums sāk aptrūkties draugu,” Roks atbild. „Ne mēs visi esam tik izturīgi kā Pļāvējs. Ne visi gribam būt karotāji.”
Protams, Roks domā, ka esmu izvēlējies šādu dzīvi. Viņa bērnība pagāja atpūšoties, lasot grāmatas, ceļojot šurpu turpu starp ģimenes
īpašumiem Jaunajās Tēbās un Marsa augstienēs. Viņa vecāki neatbalstīja uzlabotās mācību augšupielādes metodes, tāpēc nolīga violetos un baltos pedagogus, kas viņu skoloja pastaigās pa mierīgām pļavām un gar rāmiem ezeriem.
„Takts nepārdeva vijoli,” Roks pēc brīža saka.
„To, kuru viņam uzdāvināja Derovs?”
„Jā. To Stradivari vijoli. Viņš to pārdeva, bet tad jutās tik vainīgs, ka neļāva pabeigt darījumu ar izsoļu namu. Lika viņiem pasūtījumu atsaukt. Viņš vienatnē vingrinājās, lai izkustinātu ierūsējušās prasmes. Teica, ka grib tevi, Derov, pārsteigt ar sonāti.”
Smagums mani spiež vēl vairāk. Takts vienmēr bijis mans draugs. Viņš vienkārši apmaldījās, mēģinādams būt tāds cilvēks, kādu viņu gribēja redzēt viņa ģimene; lai gan viņa draugi mīlēja Taktu tādu, kāds viņš jau bija. Zinādama, par ko es domāju, Mustanga uzliek roku man uz muguras. Roks pieliecas, lai vienu reizi noskūpstītu Taktu uz vaiga un dotu viņam svētību.
„Labāk doties aizsaulē pilnā kādas kaislības krāšņumā nekā izdzist un savīst no vecuma. Dzīvo strauji. Mirsti jauns, mans nepakļāvīgais draugs.”
Roks aiziet, atstādams mūs pie Takta divatā ar Mustangu.
„Tev tas ir jāvērš par labu,” viņa saka par Roku. „Jāvērš par labu, pirms esi viņu zaudējis.”
„Es zinu,” atbildu. „Tiklīdz vērsīšu par labu vēl kādas simts citas lietas.”
Karazālē ir sapulcējusies un ap vareno koka galdu sēž visa mana padome. Galda virsmu izraibina kafijas tasītes un ēdiena paplātes. Mustanga sēž man līdzās, kā vienmēr zābakus uz galda atbalstījusi, un skaidro, kas nogāja greizi viņas tēva operācijā. Nedroši paliecies uz priekšu savā krēslā, Kavakss ir šausmās par to, ka Augusts cietis sakāvi. Viņš nervozi lauza rokas un ir tik satraukts, ka Dakšo paņem Sofoklu no tēva klēpja un iedod to Viktrai, kas nu nezina, ko ar dzīvnieku iesākt. Telpu piepilda Mustangas balss, un mūsu priekšā uz galda atdzīvojas hologramma, ko viņai iedeva Plīnijs. Caur izplatījumu klusi traucas sardzes kuģu brigāde, kas tuvojas izslavētajām Ganimēda kuģu būvētavām, kas ielenc rūpniecības mēness lāsumaino, zaļi zilo un baltām vērpetēm klāto virsmu.
„Viņš nosūtīja pelēko dzinēju vienību, kas bija paslēpusies divu tankkuģu vēderos. Tā atslēdza trīs aizsardzības platformas atomreaktorus. Tad mans tēvs ar saviem ločSpārniem un sardzes kuģiem uzbruka sev raksturīgā veidā — dedzinot dzinējus, metot munīciju un tad lokā atgriežoties atpakaļ.
Tā bija īsta dārgumu krātuve — piestātnē apmēram septiņpadsmit iznīcinātāji un četri drednauti, kas visi pabeigti vai tuvu tam. Pieņemot, ka kuģus vadīs koncentrēta sastāva apkalpes, viņa spēki iekāpa tajos visos vienlaicīgi. Viņš pat komandēja dēlesKuģi, kurā kopā ar abiem saviem aptraipītajiem nosēdās uz mēnesLauzēja. Tomēr kuģus nevadīja samazinātas apkalpes. Nevienā no tiem apkalpes nebija. Tā vietā kuģi bija pilni ar prētoriešiem, pelēko dzinēju vienībām. Un olimpiskajiem bruņiniekiem.”
„Un viņš…padevās" panikā prasa Kavakss.
Mustanga iesmejas. „Mans tēvs? Viņš gandrīz izcirta sev ceļu uz brīvību. Viņš nogalināja Pavarda bruņinieku, bet tad uzskrēja virsū dažiem seniem draugiem.”
Hologramma rāda, kā cauri divpadsmit pelēkajiem Augusts izslīd kā cilvēks, kas brien caur garas, sausas zāles vāliem. Viņa slāte dzied un kauc, dzirksteļodama pret sienām, slīdēdama cauri cilvēkiem un bruņām, līdz viņš sastop citu vīru liesmojošās bruņās. Pavarda bruņinieku. Seko virkne spēju izklupienu, ko pārtrauc sarkana migla. Būkšķēdama uz grīdas nokrīt galva. Tad parādās divi vīri. Viens ar sauli rotātā ķiverē, bet otrs ir Fičners savā vilka galvas maskā. Abi kopā šie vīri uzveic aptraipītos un sakauj Augustu, līdz viņš asiņodams nokrīt zemē.
Lorns pār galdu paskatās uz mani. „Lēdij__ Mustanga, kas ir vīrs
ar sauli rotātajās bruņās?”
Viņa klusē.
„Tās ir Rīta bruņinieka bruņas,” es atbildu. „Kasijs. Tie būs sadziedējuši viņa roku. Vai devuši viņam jaunu.”
Mustanga turpina. „Tur bija ari Julii kuģi.” Viņa paskatās uz Viktru. „Tie piebeidza mana tēva spēku pretestību.”
Sevro dusmīgi glūn uz Viktru un izņem no viņas rokām Sofoklu, it kā viņai nevarētu uzticēt pat lapsu. „Vai jūties neveikli? Tev vajadzētu tā justies.”
„Esam par to jau runājuši,” Viktra iesāk, izklausīdamās nogarlaikojusies šādu apsūdzību dēļ. „Valdniece draudēja manai mātei. Viņa ar politiku nenodarbojas. Pārsvarā viņai rūp tikai nauda.”
„Tātad uzticība viņai nerūp?” Mustanga noprasa. „Interesanti.” „Pff. Agripīna ir ļauna kuce,” purpina Kavakss. „Un vienmēr ir bijusi tāda.”
„Uzmanīgi, o, lielais vīrs,” Viktra brīdina. „Viņa tik un tā ir mana māte.”
Kavakss sakrusto resnās rokas uz krūtīm. „Atvainojos. Ka viņa ir tava māte.”
„Un kā lai zinām, ka neesi sazvērējusies ar viņiem, Viktra?” klusi pavaicā Dakšo. „Varbūt tu spiego? Varbūt tu nogaidi… Kā tu zini, ka viņa ir uzticama, Derov? Viņa viegli būtu varējusi ziņot…”
Mustanga paskatās uz mani. „Es aizdomājos par to pašu.”
„Kāpēc es uzticos tev, Dakšo, vai tev, Kavaks?” es jautāju. „Ja kāds no jums piegādātu manu galvu Valdniecei, jūs nonāktu pirmšķirīgā stāvoklī, izpelnītos apžēlošanu, papildu teritorijas un godalgas.”
„Un tavu sirdi Kasija mātei,” man atgādina Sevro.
„Paldies, Sevro.”
„Vienmēr laipni!” Viņš no bagātīgi nokrautā galda paķer vistas stilbiņu un dod to Sofoklam. Apdomājies viņš nokožas arī pats un sāk lapsai kaut ko klusi stāstīt.
„Es uzticos Viktrai tā paša iemesla dēļ, kādēļ paļaujos uz katru no jums — iemesls ir draudzība,” saku, piespiedis sevi atraut skatu no Sevro.
„Draudzība. Ha!” Mustanga skaļi noliek kafijas tasi uz galda. „Es būšu tieša. Neuzticos nevienam Julii ne tik, cik melns aiz naga.”
„Tas tāpēc, mazo meitenīt, ka manā klātbūtnē jūties apdraudēta.” Mustanga izslējās savā krēslā. „Mazo?”
„Esmu desmit gadus vecāka par tevi, dārgumiņ. Kādudien tu atskatīsies uz sevi un smiesies. Vai es tiešām biju tik muļķīga, tik vienkārša? Turklāt tu neesi sevišķi gara. Tāpēc saukšu tevi par mazo.”