Выбрать главу

„Es skuķu kautiņos neiesaistos,” Mustanga salti noskalda. „Es tev neuzticos tāpēc, ka tevi nepazīstu. Zinu tikai to, ka tavas mātes reputācija saistīta ar politiku. Viņa ir intrigante. Kukuļdevēja. Mans tēvs to zināja. Es to zinu. Tu to zini.”

„Jā, zināmā mērā mana māte ir intrigante. Tāpat kā es un tu, tomēr es neesmu mele. Nekad neesmu melojusi un nekad nemelošu. Atšķirībā no dažiem labiem.” Viņas izliektās uzacis sniedz diezgan nepārprotamu mājienu, kas ar to domāts.

„Ābols no ābeles tālu nekrīt, Derov,” brīdina Dakšo. „Šajā gadī­jumā nepaļaujies uz jūtām. Viņu ir izaudzinājusi bīstama sieviete. Nav nekādas vajadzības izturēties pret viņu ļauni, tomēr nevaram pieļaut, ka viņa ir daļa šīs padomes. Es mudinu tevi uzlikt viņai mājas arestu, līdz viss ir galā.”

„Jā.” Ar saviem mezglainajiem pirkstu kauliņiem pa galdu bungo Kavakss. „Piekrītu. Ābols no ābeles.”

„Nespēju noticēt, ka tu ievilināji mani šajā haosā, Derov,” Loms murmina. Viņš izskatās šeit neiederīgs. Pārāk vecs un pārāk sirms, lai piedalītos šādās ķildās. „Nevari uzticēties pat savai padomei.”

„Saīdzis. Varbūt zems cukura līmenis asinīs?” Sevro pamet viņam apgrauzto vistas kāju. Šādas izrādīšanās neiespaidots, Loms ļauj tai nokrist uz galda.

„Mēs labprāt uzklausītu jūsu viedokli, Ark,” ar cieņu mudina Kavakss.

„Es ieklausītos savos padomniekos, Derov.” Loms knakšķina mez­glainos pirkstus. „Man ir rētas, kas vecākas par viņiem, tomēr galīgi naivi viņi nav. Labāk piesargāties nekā pēc tam nožēlot. Liec Viktrai palikt istabās.”

„Ark, jūs mani pat nepazīstat!” beidzot piespiesta pielēkt kājās, pro­testē Viktra. Tagad redzama viņā mītošā karotāja, kas liesmo tepat aiz kulturālās, mierīgās fasādes. „Man tas ir apvainojums! Es cīnījos kopā ar Dcrovu, kamēr jūs vēl slēpāties savā peldošajā pilī un izlikāties, ka ir 1200. gads pēc Kristus!”

„Laiks lojalitāti nepierāda.” Lorns nicīgi nosprauslājas un pieskaras savām rētām. „To dara rētas.”

„Jūs tās ieguvāt, cīnoties par Valdnieci. Jūs bijāt viņas zobens. Cik daudz asiņu izlējāt viņas dēļ? Cik cilvēku redzējāt sadegam, kamēr stāvē­jāt plecu pie pleca ar Pelnu valdnieku?”

„Par Reju ar mani nerunā, meitēn!”

Viktras zobi nozib nežēlīgā smaidā. „Tātad zem visām tām grum­bām un kožu saēstām lupatām joprojām atrodams Niknais bruņinieks.” Lorns viņu vēro, redz viņā jaunības dusmu spīvumu un palūkojas uz mani, it kā brīnītos, kāds cilvēks var saistīt sevi ar tādiem zeltiem kā Takts un Viktra. Vai viņš mani maz pazīst? Viņš apjauš, ka nē. Protams, ka nepazīst.

„Gods pirmajā. Gods pēdējā. Lūk, kā skan manas ģimenes vārdi. Kamēr jūs… jaunkundz, nu, Julii vārds gluži neceļ cilvēku pretī cildenā­kiem mērķiem, vai ne tā? Jūs esat tikai tirgoņi.”

„Manam vārdam nav nekāda sakara ar to, kas es esmu.”

„No čūskām dzimst čūskas,” uz viņu vairs pat neskatīdamies, atbild Lorns. „Jūsu māte bija čūska. Viņai piedzimāt jūs. Tātad jūs esat čūska. Un ko čūskas dara, mana dārgā? Tās lien. Tās aukstasinīgi gaida zālē, ir nežēlīgas un kož.”

„Mēs varam prasīt par viņu izpirkumu,” saka Sevro. „Draudēt viņu nogalināt, ja Agripīna mums nepiebiedrosies vai vismaz nebeigs čakarēt visus mūsu plānus.”

„Tu gan esi mazs, ļauns sūdabrālis, vai ne?” Viktra noprasa.

„Es esmu zelts, kuce. Ko tu gaidīji? Siltu pienu un cepumus tikai tāpēc, ka esmu kabatas izmēra?”

Nokāsēdamies Roks pievērš uzmanību sev.

„Izskatās, ka esam negodīgi, pat liekulīgi,” viņš izsaka savu novēro­jumu. „Visi klātesošie zina, ka manā ģimenē ir ārkārtīgi daudz politiķu. Varbūt kāds no jums domā, ka esmu cēlies no augstām asinīm un cilde­nām saknēm. Tomēr mēs, Fabii, esam bezgožu dzimta. Māte ir senatore, kas pilda savas kabatas ar lauksaimniecības finansējumu un zemKrāsu medicīniskās aprūpes subsīdijām, lai varētu dzīvot lielākos namos nekā tie, kādos dzīvojusi viņas māte. Mans vectēvs no tēva puses noindēja savu brāļadēlu violeto dīvas dēļ, kura bija trīs ceturtdaļas jaunāka par viņu un kura galu galā pati viņu nodūra un padarīja sevi aklu, kad atklāja, ka tas nogalējis brāļadēlu, viņas mīļāko. Turklāt tas nav nekas salīdzinājumā ar manu vecvectēvu, kurš izbaroja nēģiem savus kalpotājus, jo bija izlasījis, ka šīs savādās aizraušanās aizsācējs bijis imperators Tibērijs. Tomēr te nu es esmu, visu šo grēku auglis, un pieļauju, ka manu lojalitāti neviens no klātesošajiem neapšauba.

Kādēļ tad apšaubām Viktru? Viņa ir bijusi nelokāma Derova sabied­rotā kopš Akadēmijas. Tur nebija neviena no jums. Neviens no jums par to neko nezina, tādēļ es uzstāju, lai aizverat savas mutes. Viktra palika pat tad, kad viņas māte pieprasīja, lai meita pamet Derovu un Augustu. Viņa palika pat brīdī, kad uz Lunas ieradās prētorieši, lai mūs nogalinātu. Viņa ir šeit tagad, kad mēs neesam nekas vairāk par nožēlojamu bandītu apvie­nību, tomēr jūs viņu apšaubāt. Jūs iedvešat man riebumu. Man ir skumji, ka esmu starp šādiem matu skaldītājiem. Tāpēc, ja vēl kāds apšaubīs Viktras uzticamību, es zaudēšu ticību šai brālībai. Un es to pametīšu.”

Viņam veltītais Viktras smaids ir kā saullēkts — pakāpenisks, lēns, tad apžilbinoši gaišs. Tas nozūd lēnāk, nekā es būtu gaidījis. Viņas sirsnīgums pārsteidz arī Roku, liekot steidzīgi piesarkt viņa bālajiem vaigiem.

„Es neesmu mana māte,” paziņo Viktra. „Vai mana māsa. Mani kuģi pieder man. Mani vīri pakļaujas man.” Viņas plati novietotās acis ir vēsas, gandrīz miegainas, tomēr tagad, viņai pieliecoties, tās uzzibsnī. „Uzticieties man un tiksiet atalgoti! Tomēr nozīme ir tikai tam, ko domā Derovs.”

Visi skatieni pievēršas man un manam klusumam. Patiesībā es nedo­māju par Viktru, bet gan par Taktu, prātoju, cik viegli viņš varēja just, ka turēju viņu drošā attālumā no sevis. Kad sākumā izrādīju viņam mīlestību un viņš no vijoles atteicās, es biju nokaunējies un sāpināts. Tādēļ atkāpos. Labāk nebūtu noliedzis to, kā jutos, un turpinājis iesākto! Viņa mūri būtu sabrukuši. Takts nekad nebūtu mūs pametis. Viņš joprojām varētu būt šeit.

Otrreiz es to pašu kļūdu nepieļaušu un vismazāk jau pret Viktru. Es snie­dzu viņai roku tovakar gaitenī un darīšu to pašu arī šajā sanāksmē.

„Nejaušības dēļ piedzimām par zeltiem,” saku. „Mēs būtu varē­juši piedzimt jebkurā citā krāsā. Nejaušības dēļ nonācām ģimenēs, kurās uzaugām. Tomēr savus draugus mēs varam izvēlēties. Viktra izvēlējās mani. Es izvēlējos viņu, tāpat kā ikvienu no jums. Un, ja nevaram uzti­cēties saviem draugiem…” Lūdzoši palūkojos uz Roku un meklēju viņa skatienā piedošanu, „…tad kāda jēga elpot?”

Paskatos uz Viktru. Viņas acīs lasāmas tūkstoš lietas, un manā atmiņā uznirst vārdi, ko pēc sprādziena teica Šakālis, apsvilis gulēdams savā gultā. Viktra mani mīl. Vai tas tiešām varētu būt tik vienkārši? Viņa to visu dara nevis tāpēc, lai Julii tradīcijās gūtu labumu un peļņu, bet gan vienkāršu, cilvēcisku emociju dēļ. Es prātoju, vai jebkad varētu viņu mīlēt. Nē. Citā pasaulē Mustanga nekad nekļūtu par karotāju un nekad nebūtu nežēlīga. Tomēr Viktra jebkurā pasaulē būtu tieši šāda. Vien­mēr karotāja — patiesībā gluži kā Ēo. Vienmēr pārāk mežonīga un pilna uguns, lai rastu mieru kaut kur citur.

Mustanga ievēro, kā saskatāmies ar Viktru.

„Tas nu būtu atrisināts,” Mustanga saka. „Atgriezīsimies pie svarī­gākā jautājuma. Plīnijs šobrīd gaida ar galveno floti. Tur viņš ir sapulci­nājis visus mana tēva karognesējus, lai izveidotu dokumentu, kurā pazi­ņos par formālu padošanos Valdniecei un Marsa restrukturizēšanu. Cik saprotu, Plīnijam šis darījums ir izdevīgs, jo viņš tiks pasludināts par jauna nama galvu. Viņš kopā ar Julii un Bellonām kļūs par vienu no Marsa ietekmīgākajiem cilvēkiem. Kolīdz tiks noslēgta vienošanās par mieru, tā tiks apstiprināta ar mana tēva nāvessoda izpildi Agejā, mūsu Citadeles pagalmā.” Ļaudama saviem vārdiem pieņemties svarā, Mus­tanga ielūkojas klātesošo sejās. „Ja manu tēvu neizglābsim, ar šo karu ir cauri. Pavadoņu valdnieki nenāks mums palīgā. Visticamāk, ka viņi sūtīs savus kuģus pret mums. No Neptūna sūtītie Vespasiāna spēki griezīsies atpakaļ. Mēs paliksim vieni cīņā pret visu Sabiedrību. Un mēs mirsim.”