„Labi. Tas visu padara vienkāršāku,” es saku. „Atgūsim savu floti un atkarosim Marsu. Vai kādam ir idejas?”
33. DEJA
Es guļu ar sapni par pagātni. Mana roka sapinusies viņas matu cirtās. Mums visapkārt miegā ieslīgusi ieleja. Pat bērni vēl nav sakustējušies. Putni dus, satupuši tuvējā priežu meža mezglainajos zaros, un es nedzirdu neko citu kā tikai viņas elpu un senās uguns sprakstus. Gulta smaržo pēc viņas. Ne pēc ziediem vai parfīma. Tikai viņas ādas piezemētais muskuss, tikai eļļas viņas matos ap maniem pirkstiem, tikai viņas karstā elpa, kas silda manu vaigu. Viņas mati bija no mūsu planētas. Tie bija mežonīgi kā man, netīri kā man un sarkani kā man. Ārā skaļi un vienmuļi dzied kāds putns. Nepārtraukti. Arvien skaļāk. Skaļāk.
Un es pamostos, jo dzirdu kādu aiz savām durvīm.
Paspēris sānis sasvīdušus palagus, apsēžos uz matrača malas. „Attēlu.” Parādās hologramma, kurā gaitenī redzama Mustanga. Instinktīvi pieceļos, lai viņu ielaistu, bet, sasniedzis durvis, apstājos. Mums ir mūsu plāns. Nav nekā, ko šādā stundā apspriest. Nekā tāda, kas varētu beigties labi.
Vēroju viņu hologrammā. Pārnes svaru no vienas kājas uz otru, kaut ko tur rokās. Ja viņu ielaidīšu… beigās par to maksāsim abi. Jau esmu sāpinājis Roku. Jau esmu nogalinājis Kvinnu un Taktu, un Pakšu. Tagad pielaist viņu tuvāk būtu savtīgi. Vislabākajā gadījumā viņa šo karu pārdzīvos un pēc tā uzzinās patiesību par mani. Atkāpjos no durvīm.
„Derov, beidz tēlot ēzeli un ielaid mani!”
Mana roka izvēlas manā vietā.
Viņas mati ir izlaisti un mitri, formastērpu nomainījis melns kimono. Cik trausla viņa izskatās līdzās Ragnāram, kas dežurē gaitenī!
„Es taču teicu!” viņa saka Ragnāram. Tad uzrunā mani: „Zināju, ka būsi nomodā. Ragnārs bija ietiepīgs. Teica, ka tev esot vajadzīgs miers. Un viņš nepieņēma ēdienu, ko viņam atnesu.”
„Vai tu kaut ko vēlējies?” pajautāju saltāk, nekā būtu gribējis. Izlikdamās viņa nervozi šļūkā kājas. „Man… bail no tumsas.” Mustanga iespraucas pa durvīm man garām. Ragnārs mūsos nolūkojas, bet viņa skatiens neizpauž emocijas.
„Es tev teicu, lai ej gulēt, Ragnār.”
Viņš nepakustas.
„Ragnār, ja neesmu drošībā šeit, tad nebūšu nekur. Ej gulēt!”
„Es guļu ar acīm vaļā, dominus „Tiešām?”
,Jā.”
„Tad ej un dari to savā kajītē, aptraipītais! Tā ir pavēle,” saku, neieredzēdams saimnieka intonāciju, kolīdz tā izskanējusi manā balsī.
Viņš vilcinādamies pamāj ar galvu un klusā gaitā dodas prom pa gaiteni. Noskatos, kā viņš aiziet, līdz šņākdamas aizveras durvis. Pagriezies redzu, ka Mustanga pēta manu dzīvokli. Tas vairāk veidots no koka un akmens nekā metāla, sienas rotā kokā grebtas mežu ainavas. Savādi, cik ļoti šie cilvēki pūlas justies piederīgi vēsturei, nevis nākotnei.
„Sevro noteikti ir noskaities, ka vairs nav vienīgais, kas seko tev uz katra soļa.”
„Kopš pēdējās reizes, kad viņu sastapi, Sevro ir nedaudz paaudzies. Viņš pat guļ gultās.”
Par to Mustanga smejas. „Lai nu kā, bet Ragnārs tik nelokāmi uzstāja, lai eju prom, ka iedomājos, ka tev varētu būt kāds ciemiņš.”
„Tu zini, ka es neizmantoju sārtās.”
„Tas ir liels,” viņa saka par dzīvokli. „Sešas telpas mazajam, vecajam tev vienam pašam. Vai nepiedāvāsi man kaut ko dzeramu?”
„Vai tu—”
„Nē, paldies!” Viņa liek telpas sistēmai ieslēgt mūziku. Mocartu. „Bet tev mūzika tā īsti nemaz nepatīk, vai ne?”
„Ne šāda. Tā ir… garlaicīga.”
„Garlaicīga? Mocarts bija dumpinieks, monolīts ģēnijs un huligāns! Visa snobiskā lauzējs!”
Paraustu plecus. „Varbūt. Tomēr tad viņa mūziku savā paspārnē ņēma garlaicīgie cilvēki.”
„Tu dažreiz esi tāds lauķis! Man likās, ka Teodorai būs izdevies tev iebarot nedaudz kultūras. Kas tad tev patīk?” Viņa slidina plaukstu pa kokgrebumā attēlotu alni, kas vada savu baru. „Es ceru, ka ne tas elektroniskais vājprāts, pie kura savas galvas krata gaudoņi. Nemaz nebrīnos, ka to izgudroja zaļie… tas ir kā klausīties robotu, kuru sagrābusi kaut kāda lēkme.” „Vai tev ir liela pieredze ar robotiem?” jautāju, kamēr viņa no visām pusēm aplūko Uzvaras bruņas, kas izvietotas apskatei telpā blakus ieejas gaitenim. Valdniece tās piešķīra Pelnu valdniekam, kad viņš nodedzināja Reju. Mustangas pirksti bungo pa ledus krāsas metālu.
„Tēva oranžo un zaļo inženieru laboratorijās bija daži roboti. Senas, sarūsējušas ierīces, ko tēvs lika nopulēt un ievietot muzejos.” Viņa pie sevis pasmejas. „Kad vēl valkāju kleitas un mana māte bija dzīva, viņš mēdza mani turp vest. Ārkārtīgi neieredzēja robotus. Atceros, kā māte smējās par viņa paranoju, it sevišķi, kad Adrijs mēģināja no jauna ieslēgt kādu Eirāzijas kaujas modeli. Tēvs bija pārliecināts, ka tad, ja Zemes impērijas netiktu iznīcinātas, roboti būtu gāzuši cilvēku varu un tagad valdītu pār Saules sistēmu.” Smiedamies nosprauslājos.
„Kas ir?” viņa jautā.
„Es tikai…” Klusi iesmejos. „Mēģinu iztēloties diženo arhiGubernatoru Augustu mokāmies nakts murgos par robotiem.” Mani sagrābj skaļāka smieklu lēkme. „Vai viņš pieņēma, ka tie gribēs vairāk eļļas? Garākas brīvdienas?”
Mustanga uzjautrināta mani vēro. „Vai ar tevi viss kārtībā?”
„Man nekas nekaiš.” Smiekli pamazām atkāpjas. Saķeru ar rokām vēderu. „Ar mani viss ir kārtībā.” Nevaru vien beigt smīnēt. „Vai viņam ir bail arī no citplanētiešiem?”
„Nekad neesmu jautājusi.” Viņa pabungo pa bruņām. „Zini, tomēr viņi ir tur ārā.”
Lūkojos viņā. „Arhīvos nekā tāda nav.”
„Ai, nē, nē. Tas ir, mēs nevienu nekad neesam atraduši. Tomēr Dreika-Rodenberija vienādojums pierāda, ka matemātiskā iespējamība ir N= R* x fp x ne x fl x fi x fc x L. Šajā gadījumā R* ir vidējais zvaigžņu veidošanās ātrums mūsu galaktikā,^) ir to zvaigžņu daudzums, ap kurām riņķo planētas… Tu jau vairs neklausies.”
„Kā tev šķiet, ko viņi domātu par mums?” jautāju. „Par cilvēkiem?” „Pieļauju, viņi domātu, ka esam skaisti, savādi un viens pret otru izturamies neizsakāmi šausmīgi.” Viņa norāda uz gaiteņa galu. „Vai tā ir treniņzāle?” Viņa nokrata no kājām čības un, pār plecu pametusi uz mani skatu, basām kājām aiziet pa marmora gaiteni. Es sekoju. Kad tuvojamies, atdzīvojas pieklusinātas gaismas. Viņa aiziet ātrāk, nekā gribu sekot. Pēc brīža ieraugu viņu stāvam apaļās treniņzāles centrā. Zem kājām mīksts paklājs. Gar koka sienām rindojas grebumi. „Grimmu nams ir sens,” viņa iesāk, norādīdama uz kādu frīzē grebtu un bruņās tērptu vīru. „Te var redzēt Pelnu valdnieka pirmo senci. Seneku au Grimmu, pirmo zeltu, kurš piezemējās Dzelzs lietū, kas sagrāba Amerikas austrumu piekrasti pēc tam, kad viens no Kasija senčiem — aizmirsu viņa vārdu — izlauzās cauri Atlantijas flotei. Lūk, šeit ir Vitālija au Grimma, Varenā ragana.” Viņa pagriežas pret mani. „Vai tu maz zini to lietu vēsturi, kuras mēģini sagraut?”