ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI
ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN SĀRTIE BALOŽI
Faridai un Vehebam,
kuru laipnība un viesmīlība
papildināja Maurīcijas salas burvību
IEVADVĀRDI
Manuprāt, ievadā jāpasaka daži vārdi par šo grāmatu. Tajā ietverti divi atsevišķi ceļojumi, kuros es kopā ar savu asistentu Džonu Hārtliju un sekretāri Annu Pītersu apciemoju burvīgo Maurīcijas salu. Šiem ceļojumiem bija divēji mērķi.
Pirms vairākiem gadiem nodibināju Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu, lai palīdzētu saglabāt apdraudēto sugu dzīvniekus, vairojot tos nebrīvē. Šajā darbā esam guvuši krietnus panākumus, taču pēc kāda laika sapratu, ka īstenībā visi dzīvnieki jāvairo tajā zemē, kur tie mīt savvaļā. Grūtības radīja tas, ka vairumā šo zemju nebija savvaļas dzīvnieku turēšanas un kopšanas vāra jā mākslā apmācītu cilvēku. Tādēļ trests nodibināja stipendiju, sniedzot materiālu palīdzību studentiem, lai tie varētu pie mums mācīties un praktizēties, bet pēc tam, atgriezušies savā zemē, izveidot dzīvnieku vaislošanas programmas nebrīves apstākļos. Tā kā mūsu simbols ir dodo, mums stipendijas sistēmas svinīgai uzsākšanai vispiemērotāk likās, ja pirmais students būs no Maurīcijas salas. Tādēļ devos turp, lai visu pārrunātu ar Maurīcijas valdību. Vienlaikus man gribējās redzēt dažus no apdraudētajiem putniem, zīdītājiem un rāpuļiem un izpētīt, vai nav kāda iespēja palīdzēt Maurīcijas valdībai tos glābt. Šis būs stāsts par to, kā devāmies turp,
MAKABIJS UN DODO KOKS
Kad jūs pirmo reizi dodaties uz nezināmu pasaules malu, tad — īpaši, ja esat dzīvnieku kolekcionētājs — svarīgi ir priekšlaikus izdarīt divas lietas. Pirmkārt, sagādāt iespējami daudz personisku ieteikumu pie cilvēkiem, kurus tur sastapsiet, otrkārt, savākt labi daudz informācijas (lai arī tā būtu neskaidra vai liktos pilnīgi nevajadzīga) par to vietu, uz kuru braucat. Viena no iespējām, kā tikt pie informācijas, ir attiecīgās valsts vēstniecība vai pārstāvniecība Londonā. Daudzos gadījumos rezultāti ir spoži un jūs tiekat krautin apkrauts ar kartēm un košu, krā-
saiņu literatūru, kurā varat atrast daudz interesantu faktu un daudz dezinformācijas. Dažos gadījumos atsaucība nav tik liela. Es, piemēram, vēl šodien gaidu plašo informāciju, kuru man apsolīja burvīgs malajiešu džentlmenis Londonas pārstāvniecībā, kad es posos ceļā uz Mālāju. Uz turieni es devos pirms astoņiem gadiem. Tomēr atbilde, ko saņemat vēstniecībā vai pārstāvniecībā, jums parasti dod zināmu priekšstatu par cilvēku dzīves uztveri attiecīgajā valstī.
Kad bija pilnīgi izlemts, ka braukšu uz Maurīciju, es piezvanīju tās pārstāvniecībai Londonā. Atsaucās apburoša jauna dāma ar ļoti patīkamu aziātes akcentu.
Hallo! — viņa sacīja ieinteresēti, tomēr piesardzīgi, neatklājot ne telefona numuru, ne savu personību.
Vai Maurīcijas pārstāvniecība? — es jautāju.
Sekoja pauze. Jautājums laikam bija negaidīts, un vajadzēja brītiņu apdomāties, kā rīkoties tālāk.
Jā, — viņa beidzot diezgan negribīgi atbildēja, — gluži pareizi.
Maurīcijas pārstāvniecība? — es pārvaicāju, lai justos pilnīgi drošs.
Jā, — viņa atteica, šoreiz jau noteiktāk, — Maurīcijas.
Ļoti jauki, — es sacīju. — Ceru, ka varēsiet mani sīkāk informēt, jo drīzumā vēlos doties turp.
Atkal iss klusuma brīdis.
Kurp doties? — viņa pēdīgi apjautājās.
Zināju, ka Maurīcija atrodas visai nomaļu, bet tas man tomēr šķita par daudz. Lai nu kā, bet tāda iznāca mana pirmā iepazīšanās ar valdzinošo loģikas trūkumu maurieiešu dzīves veidā. Beigu beigās dabūju no pārstāvniecības mazu brošūriņu, kurā, starp citu, bija visai neskaidrs attēls ar 1967. gada «Mis Mauriciju»; viņa gulēja liedagā, kas varēja tikpat labi būt Bognarrīdžisā vai Bornmutā, kaut gan tas lāgā nebija iespējams. Gribot negribot vajadzēja vien atgriezties pie agrīno zoologu darbiem un mūsdienu ģeogrāfijas grāmatām, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.
Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Mada- gaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit jūdžu platā Maurīcijas sala zalgo miljons tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres spārnu un smaragdu zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāšu. To visu apvij ziedu varavīksne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju ziediem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saulrieta sārtumā.
Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vulkānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika izspiesta no jūras un izslieta pret debesīm; sarkanās klintis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, karstie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spēcīgas zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dīvainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzgleznots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilsgrāvis apjož cietoksni.
Pamazām radās smiltis, pa gaisu atlidoja un no jūras izskalojās sēklas un dzina saknes mīkstajā, auglīgajā vulkāniskajā augsnē, ko veldzēja daudzu dzidru upju ūdeņi. Klaiņojošie vēji atnesa putnus un sikspārņus, no citām zemēm uz koku zaru un tīteņu plostiem kā bojā gājuša kuģa jūrnieki ieradās bruņrupuči un ķirzakas. Tie apmetās jaunajā vietā uz dzīvi, vairojās un pamazām, gadu miljonos, izveidoja paši savas sugas, kādas bija sastopamas vienīgi šajās salās.