Es zinu, — sacīja Džons, — man šķiet,..
Bet mēs nekad neuzzinājām, kas viņam šķita, jo viņš paliecās uz priekšu un sāka ļoti vērīgi skatīties.
Kas tas ir? — viņš jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Tīklā kaut kas sapinies. Vai tas būtu sikspārnis?
Mēs visi sasprindzinājām redzi, lūkojoties uz izcirtumu, kur smalkacu tīkli, smalki kā tīmekļi, gandrīz nebija redzami koku ēnā.
Jā! — Anna satraukta iesaucās. — Redzu! Tas noteikti ir sikspārnis.
Man šķiet, tev taisnība, — es sacīju. — Bet kā viņš, sasodīts, ticis tur iekšā, mums nemanot?
Šajā mirklī vēl viens sikspārnis ielidoja izcirtumā, ātri un piesardzīgi izpētīja apkārtni un aizlidoja, līdz ar to mums parādīdams, ka, pirmkārt, lido pilnīgi klusu un, otrkārt, ka no tās vietas, kur augstāk pakalnā atrodas mūsu būda, mēs viņu nebūtu varējuši saredzēt, jo, ielidojis izcirtumā, tas tūliņ pazuda robainajās ēnās.
Pa to laiku jau bija ataususi liela diena, un mēs pārsteigti ieraudzījām, ka tīklos karājas nevis viens, bet desmit sikspārņi. Teikt, ka mēs bijām priecīgi, būtu pārāk mazizteiksmīgi, jo klusībā, man šķiet, visi bijām izjutuši, cik niecīgas izredzes mums ir uz panākumiem.
Sikspārņi nekustīgi karājās tīklos, un, tā kā viņi pārbīlī neplosījās, nolēmām ar ārā ņemšanas brīdi nogaidīt un paskatīties, vai neizdosies noķert vēl kādu. Nākamajā pusstundā izcirtumā ielidoja vairāki sikspārņi, bet tie bija ļoti piesardzīgi un turējās pārāk augstu, lai ieķertos smalkajos tīklos. Beidzot pārliecinājāmies, ka vairāk mums nevienu nesagūstīt, tādēļ sagatavojām tantus un ķērāmies pie notverto gūstekņu izpestīšanas.
Vispirms noskaidrojām dzimumu. Bijām gluži sašutuši, konstatēdami, ka visi notvertie ir tēviņi. Tuvumā tie bija vēl skaistāki nekā pa gabalu skatīti — muguras tiem bija košā sarkanīgā kastaņu brūnumā, kas pārgāja tīra zelta krāsā uz pleciem un vēderiņa. Sodrējmelnie spārni bija smalki un mīksti kā vislabākā zamšāda. Mazie, jocīgie, apaļie zelta krāsas ģīmīši ar palsi dzeltenīgajām acīm piešķīra dzīvnieciņiem niknu, ērmotu miniatūru lidojošu rotaļlāčuku izskatu. Smalkais tīkls bija sikspārņus pamatīgi savaņģojis — liegie spārni iepinušies tīkla acīs tā, ka ne atmudžināt, ne izņemt; kad bijām ceturtdaļstundu veltīgi nopūlējušies izvilkt vienu spārnu, mēs atteicāmies no cīņas un gluži vienkārši izgriezām dzīvniekus no tīkla.
Pat tas bija jādara Joti uzmanīgi, lai nesagrieztu vai neie- plēstu spārnu liego plēvīti, turklāt vienlaikus centāmies, cik iespējams, nesabojāt tīklu.
Darbs bija grūts, un vieglāku to nepadarīja arī saniknotie sikspārņi, kas izmantoja katru izdevību, lai iecirstu adatasos zobus mūsu neaizsargātajos pirkstos. Taču pēdīgi bijām visus sikspārņus izgriezuši, nenodarot pārāk lielu postu alī tīkliem, un salikuši katru atsevišķi savā tantā. Pēc tam ķērāmies pie piņķerīgā tīklu lāpīšanas un izvilkšanas darba. Pa to laiku ieradās abi mūsu palīgi, lai stātos dienas maiņā, un sirsnīgi nosmējās, dzirdēdami mūsu stāstu par būdas sagāšanos un gliemežiem, kas notiesāja mūsu sviestmaizes. Atstājām viņus, apsolījušies vakarā atgriezties, un ar noķertajiem sikspārņiem devāmies uzvaras gājienā atpakaļ uz Portmaturinu.
Sikspārņu novietošanai pilsētas skola augstsirdīgi mums atvēlēja no jauna izbūvētu klasi, ko vēl nebija aizņēmusi Rodrigesas zinātkārā jaunatne. Tā bija divdesmit
reiz desmit pēdu liela nule izkrāsota un uzposta telpa un, pēc mūsu ieskata, ideāla vieta sikspārņu novietnei. Mēs izklājām to ar zariem un piekārām tur vairākus stiepju sietus, uz kuriem salikt no Maurīcijas atvesto augļu bagātību. Nolēmām noķertos tēviņus palaist brīvi lidot telpā, bet sagūstītās mātītes turēt tantos. Lai neviens mani neapvainotu šovinismā, steigšos paskaidrot: šī šķietamā diskriminācija notika vipnīgi tādēļ, ka mātītes, ko cerējām noķert, būtu nesalīdzināmi vērtīgāks guvums, tādēļ ar tām bija jāapietas sevišķi rūpīgi.
Vēlā pēcpusdienā atgriezāmies izcirtumā pie abiem uzticīgajiem izlūkiem. Mijkrēslī uzrāpāmies savā novērošanas punktā ielejas nogāzē un sākām gaidīt, ko darīs sikspārņu kolonija. Nekādu lielo kustību nemanīja, lai gan sikspārņi gulēja caurā miegā un ļoti bieži mainīja guļvietu, pārvietojās zarotnē, ārkārtīgi prasmīgi izmantojot asos nadziņus spārnu galos. Tikai retumis dažs nesteidzīgi paplivinājās kādu gabaliņu, lai pēc tam atgrieztos uz vecā zara vai atrastu jaunu vietu. Kopumā sikspārņi izturējās ļoti klusi, tikai reizumis viens otrs mazliet ieņerkstējās, ja kāds sugasbrālis pielīda gulētājam pārāk tuvu, bet tas notika reti.
Taču viens sikspārnis kolonijā nepavisam nebija pieskaitāms klusētājiem. Tas bija resns mazulis — mēs viņu nokristījām par Ambrozu —, kuru māte centās atradināt no pupa un kurš neparko negribēja ar to samierināties. Lai gan bija jau gandrīz tikpat liels kā māte, viņš nesaprata, kādēļ gan nevarētu turēties, pieķēries pie mātes, un pazīsties, kad vien iepatīkas. Bet māte izturējās bargi, un drausmīgi bija noklausīties mazuļa dusmās un vaimanās. Spiegdams un čiepstēdams viņš vajāja nelāimīgo māti no zara zarā, centās ar spārnu nagiem pieraut viņu sev tuvāk un izgrūda skaļus izmisuma spiedzienus, ja tas neizdevās. Vienīgais pārtraukuma brīdis drausmīgajā brēkšanā iestājās tad, kad mātei nervi vairs neizturēja un viņa aizlidoja un apmetās kādā attālākā kokā. Tad Ambrozs uz īsu brītiņu pārstāja spiegt, jo sasprindzināja visus spēkus, lai sadūšotos lidot mātei pakaļ. Beidzot viņš tiešām sasparojās, aizlaidās pie mātes un, tikko atžirdzis ņo ceļojuma, atkal mācās spiegdams viņai virsū.