— Kāds riebīgs sikspārnēns, — sacīja Anna. — Ja tas būtu manējais, es viņu bez žēlastības nogalinātu.
Viņu vajadzētu nosūtīt uz privātskolu, — Džons saprātīgi piebilda.
Drīzāk uz labošanas iestādi nepilngadīgajiem, — ieteica Anna.
Varu tikai teikt: es ceru, ka tas nelaimīgas nejaušības dēļ neiekulsies mūsu tīklos. Un, ja nu tiešām tā notiks, es viņu laidīšu vaļā, kaut arī tā būtu mātīte, — es sacīju.
Pareizi, — Džons noteica. — Iedomājies, cik drausmīgi būtu augu dienu klausīties tādā spiegoņā.
Kad satumsa, mēs aizgājām uz savu banānlapu būdu un pārlaidām nakti kopā ar dažiem uzmācīgiem milzu gliemežiem, vairākiem miljoniem dzēlējodu un diviem lieliem, kareivīgi noskaņotiem simtkājiem. Žurka mūs neapciemoja, un man likās, ka tā nervu sabrukumā guļ savā alā. No rīta konstatējām, ka esam noķēruši vēl divus sikspārņus, turklāt, mums par lielu prieku, tās bija mātītes. Izgriezām tās no tīkliem un saudzīgi aiztransportējām uz skolu, kur mūsu iepriekšējās nakts gūstekņi bija ļoti labi iejutušies. Grīdu klāja bieza mēslu kārta, un augļi bija izmētāti pa visu klasi.
Mūsu aizlidošana uz Maurīciju bija paredzēta nākamajā dienā pulksten divos, tas nozīmēja, ka rītrltā agri mums jāsagūsta nepieciešamais skaits sikspārņu. Cerības uz izdošanos bija niecīgas, taču rītausmas zaļganajā gaismā, sev par lielu atvieglojumu, redzējām, ka tīklos ieskrējuši trīspadsmit sikspārņi un to vidū ir vajadzīgais daudzums mātīšu. Pavisam bijām noķēruši divdesmit piecus sikspārņus; septiņus tēviņus nolēmām atlaist brīvē. Izpestījuši visus trīspadsmit sikspārņus un salikuši tos katru savā tantā, salocījām tīklus un pēdējo reizi rāpāmies augšup pa klinšaino taku, kas mūs izveda no Baložu Kaskādes. Projām iedami, vēl dzirdējām Ambroza žēlabainos spiedzienus'. Tas nu bija sikspārnis, kas droši ne- paļausies izmirstībai, ja vien kaut kā spēs paglābties!
Kad atgriezāmies skolā, mums vajadzēja pārbaudīt visus tēviņus un pareizā proporcijā atlasit pilnīgi pieaugušos un jaunuļus, lai varētu savās kolonijās sabalansēt piemērota vecuma pārus. To paveikuši, savācām visus liekos tēviņus tantos un izbraucām no pilsētas līdz tai vietai, kur sākas Baložu Kaskāde, palaist tos brīvībā. Izraudzī- jāmies piemērotu novērošanas punktu un pasviedām sikspārņus pa vienam gaisā. Visi tūliņ pagriezās un aizlidoja uz apmetnes pusi. Pār ieleju pūta diezgan spēcīgs vējš; bija interesanti vērot, kā sikspārņi visiem spēkiem cīnās pret vēju, tie pat bija spiesti visai bieži apmesties kokos, lai atpūstos. Mēs prātojām, kā viņiem klātos, ja uznāktu ciklons, kas ilgtu trīs četras dienas vai pat nedēlu.
Beidzot mums visi sikspārņi bija ievietoti katrs savā tantā un mēs devāmies ceļā uz lidostu. Imigrācijas ierēdnis un policists sirsnīgi māja mums atvadas, kad mēs iekrāvām savu neparasto bagāžu lidmašīnā. Aizripojām pa putekļaino skrejceļu, tad pacēlāmies gaisā un lidojām nelielā augstumā virs rifa. Man bija žēl šķirties no Rodrigesas; cik nu izdevās to redzēt, tā šķita burvīga, nesa- gandēta sala. Cerēju, ka tā vēl ilgi noturēsies tāda, jo, tiklīdz šo salu atklās tūristi, tā piedzīvos to pašu likteni, kādu jau piedzīvojuši tik daudzi skaisti zemeslodes stūrīši.
Atgriezušies Maurlcijā, nogādājām sikspārņus Meln- upes aviārijā, ko Deivs bija sagatavojis to uzņemšanai. Ceļojumu tie bija pārcietuši ļoti labi un arī šeit tūliņ iejutās; karādamies aviārija stiepļu griestos, tie maigi sačivinājās un izrādīja lielu interesi par bagātīgo un daudzveidīgo barību, ko Deivs tiem bija sagādājis. Starodami priekā par lielisko veiksmi, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājāmies vannā un pēc tam gājām pusdienot. Kad pienāca kārta saldajam ēdienam, Horass apvaicājās, ko es vēlētos.
— Ko jūs varat piedāvāt? — es jautāju, stingri apņēmies neiekrist kā toreiz ar omāriem.
Dažus gardus augļus, ser, — viņš sacīja.
Es uzmetu viņam ciešu skatienu. Taču nelikās, ka viņš grasītos mani izjokot.
Kādus augļus? — es jautāju.
Mums, ser, saglabājušies brīnišķīgi nogatavojušies džekfrūti, — viņš jūsmīgi atbildēja.
Es palūdzu sieru.
APBURTA PASAULE
Pa viesnīcas apartamenta viesistabas stikla durvīm varēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpušam no tās, bija jāpaiet apmēram divdesmit jardu pa nekoptu zālāju, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā nopūtās kā mīlētāji, un jūs atradāties plašajā sniegbaltajā liedagā, kuram gar visu piekrasti bija apvīta koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarota, kas vietvietumis pārtrūka. Tālumā vīdēja grandošu baltu bangu apskalotais rifs, bet aiz tā karaliskā zilumā mirdzēja Indijas okeāns. Starp balto liedagu, kas izrotāts ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām,
un plašo rifu, ap kuru mūžam mainās krāšņie putu ziedi, atrodas lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā — vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz zemeslodes.
Ikviens dabaszinātnieks, kuram ir izdevība ceļot, dažubrīd izjutis pārvarlgu līksmi un laimi par dzīvības skaistumu un pilnību un reizē dziļas skumjas par to, ka ir tik daudz ko redzēt, novērot un mācīties, bet cilvēka mūžs. negodīgi īss, lai tajā iepazītu pasaules noslēpumu paradīzi. Tādas izjūtas rodas, pirmoreiz skatot tropu lietus meža skaistumu, daudzveidību un krāšņumu, tā katedrālei līdzīgo labirintu ar tūkstošiem dažādu koku, kas apauguši ar veseliem orhideju un epifītu dārziem, sagūstīti vīteņaugu tīklos; tā ir tāda sugu pārpilnība, ka jūs ne- spējat aptvert, kā daba varējusi izveidot tik daudzas un dažādas formas. To pašu jūs pārdzīvojat, pirmoreiz redzot vienkopus milzīgus zīdītāju barus vai lielus nemierīgu putnu pulkus. To pašu jūs izjūtat, redzot, kā no kū- niņas izšķiļas taurenis vai no kāpura — spāre; kad vērojat smalkās, daudzveidīgās mīlas spēles, visus rituālus un tabu, kas .nepieciešami, lai kāda suga vairotos un turpinātos. Jūs to pārdzīvojat, kad pirmoreiz redzat, kā koka gabaliņš vai lapa pārvēršas par kukaini vai ēnas plankums par zebru ganāmpulku. To jūs izjūtat, noraugoties milzīgā delfīnu barā, kas piepilda jūru, cik tālu vien acs sniedz, šūpojas un pārgalvīgā priekā lēkā pa savu zilo pasauli; vai arī kad redzat, kā mikroskopisks zirneklītis no sava vārā ķermeņa izvirpina, šķiet, nebeidzami garu caurspīdīgu pavedienu, kuru tas izmantos par transportlīdzekli, lai pa gaisu dotos izpētīt plašo pasauli.