Taču ir kaut kas, varbūt pārāks par visu citu, ko nepieredzējis un neizjutis neviens dabaszinātnieks nedrīkstētu šķirties no dzīves, un tas ir pārdzīvojums, kas cilvēkā rada bezgalīgu apbrīnu un pazemību, — proti, tropu rifa izpēte. Liekas, ka šajā nodarbībā iesaistās gandrīz visa jūsu būtne un jūs atklājat pat vēl jaunus, pirmāk neapjaustus jutekļus. Jūs kļūstat par zivi, dzirdat, redzat un izjūtat, cik vien cilvēciska būtne spēj; taču tai pašā laikā jūs jūtaties kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri jūras dzelmes pļavām un mežiem.
Pirmoreiz šā brīnumainā pārdzīvojuma nojausmas izjutu, kad biju Austrālijā uz Lielā Barjerrifa, bet tur
mums diemžēl nebija skābekļa aparātu, bija vienīgi maskas, turklāt manējā sūcās ūdens. Teikt, ka tā bija vilšanās, būtu pārāk maigi, jo zem manis atradās brīnumainā, daudzkrāsainā pasaule, bet es varēju uztvert tikai dažus mirkļus — atkarībā no tā, cik ilgi spēju aizturēt elpu un cik ilgi maska nepieplūda ar ūdeni un nevilka mani dibenā. Mokoši skaistie mirklīgie skati, kas man pavērās zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es apņēmos izmantot pirmo iespēju, lai visu apskatītu pamatīgi. Sāda iespēja man radās Maurīcijā, jo šeit Lemornas Brabantas viesnīcā lagūna un pavadoņrifs atradās vārda tiešā nozīmē manu durvju priekšā. Ja gribēju tikt vēl tuvāk, tad būtu vajadzējis iecelt gultu lagūnā.
Pirmajā rītā es uzlēju tēju un iznesu katliņu verandā, paņēmis līdzi brokastīm vēl mazo, saldo Maurīcijas ana- nasu. Sēdēju, ēdu un vēroju, kā līcī iebrauc laivas; tās vadīja glīti garmataini zvejnieku puiši dzirkstošām acīm un ādas krāsu dažādos toņos, sākot ar vara vai bronzas brūnumu un beidzot ar sodrēju melnumu; viņi bija tērpušies tik košās drānā?, ka apkaunoja hibisku un bugen- vilu ziedus, kas liesmoja apkārtējos dārzos. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltām koraļļu atlūzām un gliemjvā- kiem — gan apaļiem un plankumainiem kā leoparda āda, gan konusveidīgiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no mazītiņiem gliemež- vāciņiem, kas saulē vizuļoja kā varavīksne. Saule tikko bija pacēlusies virs kalniem aiz viesnīcas, nokrāsojusi visu debesi zilpelēku, apzeltījusi nedaudzos kuplos mākoņus, kas nesteidzīgā flotilē peldēja pa debess plašumu, iemetusi spožas, baltas dzirksteles putu vālos ap rifu un pārvērtusi seklo, rāmo lagūnu caurspīdīgā safīrā.
Tiklīdz biju verandā apsēdies, uz mana galda tūliņ bir- tin sabira putni, kas par visām varēm gribēja dalīties ar mani brokastīs, vienalga, ko es grasītos ēst. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes krāsas spalvo- jumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm; dziedātājžu- bītes — mātītes liega lapu zaļuma, palsā un sviesta dzeltenuma tērpos, tēviņi atšķirībai koši dzeltenā un melnā svārkā; melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām koši sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās no piena trauciņa, nosprieduši, ka tēja ir pārāk karsta, tad aptupās un raidīja ilgu pilnus skatienus uz ananasu. Izkasīju no ana- nasa visu mīkstumu un atstāju paliekas uz galda, kur tās
pēc mirkja bija pazudušas zem putnu bara, kas, strīdēdamies un spārnus plivinādami, ņēmās ap tām.
Padzēru tēju un, paņēmis masku un skābekļa aparātu, lēnām gāju uz piekrasti. Kad sasniedzu pludmales smiltis, spokkrabji (ja šie krabji apstājas vai sastingst, tie kļūst tik caurspīdīgi, ka nemaz nav saredzami) veikli pārku- muroja pār paisuma rievām smiltīs un patvērās savās alās. Lagūnas krastā jūra atsitās pret smiltīm viegli kā kaķa mēlīte, lokot pienu no apakštases. Iekāpu līdz potītēm siltajā ūdeni kā remdenā vannā.
Smilšu virskārta man ap kājām bija dīvaini izrakstīta — izskatijās, it kā pa seklo ūdeni kāds būtu gājis un iespiedis smiltīs simtiem neskaidras jūraszvaigžņu kontūras. Tās bija iegūlušas staru starā un atgādināja dīvainu konstelāciju smiltīs. Lielākā kontūra no viena stara smailes līdz pretējai bija apmēram pēdu gara, mazākā izmēros pielīdzināma apakštasei.
Gribēdams redzēt, kādas īsti ir šīs rēgainās jūraszvaig- znes, paurbināju zem vienas no tām kājas lielo pirkstu un pacēlu mazliet uz augšu. Tā paslējās no slēpņa, uz mirkli uzpeldēja augšup, noskalojot smilšu kārtiņu, kas to bija viegli apsegusi, un manam skatienam atklājās skaista, spēcīga palsas ķieģeļkrāsas jūraszvaigzne, izraibināta ar daudziem nespodri baltiem un sarkaniem plankumiem. Lai ari jūraszvaigznes izskatās ļoti pievilcīgas — liegi samtainas, līdzīgas zvaigznēm, ar kurām rotā Ziemsvētku eglītes galotni —, īstenībā tās ir cietas un, pieskaroties tām, liekas, ka esat pieskāries smilšpapīram. Tā, kuru es ar kājas pirkstu tik rupji biju izcēlis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēnām apgriezās un slīdēja lejup, nonākdama jūras dibenā augšpēdus. Jūraszvaigznes apakšpuse bija dzeltenīga ziloņkaula krāsā ar dziļu garenisku gropi katrā starā; gropes līdzinājās neaizvilktam ātrslēdzim, un gropē atradās milzums kājiņu — apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar apaļu, plakanu piesūcekni galā. Katra kāja kustējās neatkarīgi no pārējām, tā ka gropēs notika nemitīga kustība, tausteklīši sarāvās un izstiepās, meklējot virsmu, kur pieķerties ar piesūcekņiem.