«Jaukto pāru» metode ir principiāli atšķirīga: ja kādā apvidū uzturas vientuļš retās sugas putns, tam «piedāvā» nebrīvē izaudzētu riesta partneri. Tādu «precību» partneri Ievieto būri ar vaļēju augšu, lai tajā varētu iekļūt otrs partneris. Protams, «precību kandidātam» liegta iespēja lidot. Tāda pāra pēcteči ir pilnīgi savvaļnieki un, sasnieguši noteiktu vecumu, uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Beidzot, «savvaļošanas» metode. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr plaši pielietojama un pietiekami efektīva. Metodes pamatā ir jaunu, taču pilnīgi izveidojušos un apspalvojušos putnu pakāpeniska pieradināšana pie patstāvīgas dzīves. Sai nolūkā jaunuļus audzē, nodrošinot minimālu kontaktu ar cilvēku, dodot pēc iespējas tādu barību, kādu putni saņemtu savvaļā. Pēc tam tos ievieto speciālā vaļējā būrī. Izsalkušais putns drīz vien sāk patstāvīgi meklēt barību, zaudē kontaktu ar cilvēku un samērā ātri pierod pie savvaļas dzīves. Gadiem ilgi novērojot tādējādi reintroducētus putnus, kas iezīmēti ar krāsainiem gredzeniem, konstatēts, ka tie ir absolūti pilnvērtīgi un spējīgi vairoties.
Dažādās reintrodukcijas metodes ir dažādā mērā noderīgas atšķirīgām putnu grupām. Piemēram, «audžuvecāku» metode ir efektīva praktiski visām sugām, «sabrāļošanas» metode — galvenokārt plēsīgajiem putniem, «jaukto pāru» metodi izmanto dzērvēm, stārķiem, pūcēm, piekūnputniem, «savvaļošanas» metode vislabākos rezultātus devusi, reintroducējot fazānus, pīles, piekūnus un citus ne pārāk «intelektuālus» putnus. Zīdītājiem vienīgā lietojamā ir «savvaļošanas» metode, kas tomēr saistīta ar dzīvnieku ilgstošu turēšanu īpašos nožogojumos un nereti prasa nopietnu individuālu darbu.
Tādi ir galvenie reintrodukcijas paņēmieni, kas ir izzudušu populāciju atjaunošanas un jaunu populāciju veidošanas pamatā. Dabiski, k.a praksē šos paņēmienus bieži vien lieto dažādās savstarpējās kombinācijās, lai nodrošinātu to maksimālu efektivitāti. Reto un izzūdošo sugu savvaļas populāciju veidošana taču ari ir audzētavu galvenais mērķis un uzdevums'
Reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē ir daudzpusīga problēma ne tikai zinātniskajā un praktiskajā, bet ari tikumiskajā ziņā. Lūk, pirmais piemērs, kad zinātnieku uzskati pai šo problēmu dālijās. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Izcili skaistā putna Amerikas dzērves (Grus americana) daudzums tik stipri samazinājās, ka bija skaitāms tikai dažos desmitos. Tika Izteikta doma. ka jāpaņem pa olai no katra dējuma un tās mākslīgi jāinkubē, lai izveidotu sprostu populāciju. Varētu likties, saprātigs pasākums, bet tas radīja sašutuma vētru, galvenokārt pašu cītīgāko dzīvnieku aizstāvju vidū. «Ko? Ņemt olas, kad putns ir uz pilnīgas izzušanas robežas? Un ja nu ar inkubāciju nekas neiznāk? Mēs tikai paātrināsim sugas bojāejul» Olu ņemšanas piekii- tējiem tomēr izdevās pārliecināt savus oponentus. Olas tiek vāktas jau daudzus gadus, un rezultāti ir acīm redzami: Amerikas dzērve tagad labi vairojas nebrīvē, un no mākslīgi iegūtajām olām Izveidota jauna
savvaļas populācija Greisleika rezervātā Aidaho štatā, kādreizējā šīs
sugas dzīvesvietā.
Un otrs gadījums, traģiskāks. Japānas ibiss (Nipponia nippon) septiņdesmito gadu vidū, kaut gan jau bija sevišķi reta suga, tomēr vēl bija sastopams Korejā, Japānā un varbūt pat mūsu valsts teritorijā. Jau tad tika ierosināts jautājums par šī putna pilnīgu izķeršanu dabā un turēšanu sprostos, lai izveidotu ģenētisko banku. Tomēr Japānas un Korejas valdības nebija ar mieru veikt šo, pēc viņu domām, cietsirdīgo pasākumu. Rezultātā 1980. gada beigās ibisu kopskaits Japānā bija samazinājies līdz pieciem (!) putniem, bet Korejā tie bija izzuduši pavisam. Tagad Japānas putni noķerti un atrodas lieliski iekārtotos sprostos, bet nav skaidrs, vai audzēšanai būs panākumi. Ir taču tikai pieci vaisliniekil Ar tiem var nepietikt. Tā var beigties neapdomīgā rīcība, kuru diktējušas šķietami vislabākās jūtas!
Otrs jautājums ir līdzīgas dabas: pasugu ģenētiskās tīrības saglabāšana, audzējot tās nebrīvē un veidojot jaunas populācijas. Vai ir pieļaujams ignorēt sugas pasugu struktūru un sajaukt dažādas pasugas? Atbilde uz šo jautājumu nevar būt viennozīmīga. Vidusāzijā, piemēram, dzivo dažas endēmiskas fazāna pasugas. Patlaban, kad tiek intensificēta medījamo dzīvnieku audzēšana un medību platībās vērienīgi izlaiž fazāna hibrīdus, radušās reālas briesmas asimilējošās hibridizācijas dēl zaudēt šīs vērtīgās pasugas. Tas draud nopietni noplicināt genofondu, tāpēc jādara viss iespējamais, lai tādu hibridizāciju novērstu. Taču notiek arī citādi. Tā, piemēram, 1960. gadā lielā piekūna Amerikas pasuga praktiski bija iznīkusi visā savā areālā. Lielā piekūna fonda audzētavā pie Kornela universitātes (ASV) tika savākti visi iegūstamie no palikušajiem piekūniem, kas piederēja pie trim pasugām. Ierobežotā putnu daudzuma dēļ nācās ignorēt to piederību dažādām pasugām, formējot vairoties spējīgus pārus. So pāru pēcnācēji, bez šaubām, ir hibridi, un no sistemātiķa viedokļa tiem nav nekādas vērtības. Tomēr šos. piekūnus patlaban ievieš (un visai veiksmīgi!) plašā teritorijā no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Klinšu kalniem un Sakramento ielejai. Un amerikāņus tas nebaida. Viņi saka: «Labāk kaut kāds piekūns nekā nekāda!» Un viņiem savā ziņā taisnība. Divas situācijas, divi risinājumi, un abi ir pamatoti. Man liekas, ka tieši te jāmeklē atbilde uz izvirzīto jautājumu.