Выбрать главу

Turklāt, lai saprastu to, ko es stāstīšu, jāatceras, ka viņa bija lepna sieviete. Rases lepnums, kastas lepnums, dzimuma lepnums, lepnums par savu varu — tas viss viņā mājoja. Tas bija savāds, kaprīzs un šausmīgs lep­nums.

Viņa komandēja visus, kas brauca ar kuģi, komandēja arī Denitsonu. Mēs atzinām, ka viņš ticis mazliet priekšā mūsu baram. Nebija šaubu, ka viņš šai sievietei patīk un iepatīkas aizvien vairāk. Esmu pārliecināts, ka viņa vēl nekad nebija lūkojusies uz vīrieti tik laipni. Bet mēs jo­projām dievinājām viņu un vienmēr grozījāmies ap viņu, gaidīdami, kad viņa uzsvilps, lai gan zinājām, ka Denit­sons ir krietni priekšā mums. Nav zināms, ar ko tas būtu beidzies, bet mēs iebraucām Kolombo, un viss beidzās citādi.

Jūs jau zināt, kā iezemiešu bērneļi Kolombo nirst pēc monētām līcī, kur ir pilns ar haizivīm. Protams, viņi riskē darīt to tikai starp piekrastes haizivīm, kuras medī vienīgi zivis. Liekas gandrīz vai pārdabiski, kā viņi atšķir haizi­vis un nojauš, ka tuvojas īsta plēsoņa, piemēram, tīģer- haizivs vai pelēkā haizivs, kas iepeld no Austrālijas ūde­ņiem. Tiklīdz parādās tāda haizivs, pasažieri nepagūst ne aptvert, kas noticis, kad visi puišeļi ir ārā no ūdens un drošā vietā.

Tas notika pēc brokastīm. Mis Keruterza, kā parasts, valdīja zem klāja nojumes. Viņa bija uzsvilpusi kaptei­nim Bentlijam, un vecais bija atļāvis to, ko līdz šim ne­kad nebija atļāvis, — uzlaist iezemiešu puikas uz aug­šējā klāja. Redzat, mis Keruterza pati bija peldētāja, tā­pēc viņa interesējās par puikām. Viņa savāca no mums visu sīknaudu un meta monētas ūdenī gan pa vienai, gan saujām, noteikdama sacensību ilgumu, izsmiedama ne­veiksminiekus, īpaši apbalvodama veiklākos, — vārdu sa­kot, vadīja visu izrādi.

Sevišķi viņu interesēja zēnu lēcieni. Kā jūs zināt, le­cot ar kājām pa priekšu, ir ļoti grūti noturēt ķermeni ver­tikāli. Cilvēkam smaguma centrs atrodas augstu un ķer­menis tiecas apmest kūleni. Mazajiem diedelniekiem bija savs paņēmiens. Mis Keruterza paziņoja, ka viņa to ne­pazīstot un gribot iemācīties. Kūkumu uzmetuši, viņi ar galvu pa priekšu no laivceltņiem lēca jūrā. Tikai pēdējā brīdī viņi iztaisnojās un stāvus ienira ūdenī.

Tas bija skaists skats. Nira viņi sliktāk. Viens gan nira lieliski! Viņš vispār bija veiklāks par citiem. Acīmredzot kāds baltais bija apmācījis šo zēnu: viņš ienira nevaino­jami, tik skaisti, kā es nekad nebiju redzējis. Jūs zināt — kad no liela augstuma lec ūdenī ar galvu pa priekšu, sva­rīgākais ir ieiet ūdenī zem pareizā leņķa. Kļūdīties nozīmē sabojāt mugurkaulu un kļūt par kropli uz visu mūžu. Dau­dziem nemākuļiem tas nozīmē pat nāvi. Bet šis zēns prata lēkt ūdenī, pats redzēju, kā viņš ienirst no vantīm no septiņdesmit pēdu augstuma. Salicis rokas uz krūtīm, at­metis galvu atpakaļ, viņš kā putns atrāvās no vantīm un plakaniski nāca lejā. Ja viņš būtu atsities pret ūdeni šādā stāvoklī, viņš būtu saplacināts kā siļķe. Bet pie paša ūdens galva paliecās uz priekšu, izstieptās rokas savieno­jās virs tās — un graciozi izliektais augums pareizi iegāja ūdenī.

Zēns vēl un vēlreiz atkārtoja lēcienu, sajūsminādams mūs visus, bet sevišķi mis Keruterzu. Viņam nebija vai­rāk par trīspadsmit gadiem, bet viņš bija gudrākais no visa bara. Viņš bija savu biedru mīlulis un vadonis. Pat vecākie bērni atzina viņa tiesības būt vadonim. Zēns bija skaists, ar lokanu, kā no bronzas veidotu augumu, gud­rām un drošām acīm — kā nemierīga, skaista dzīvības uguns. Jūs būsiet redzējuši tādus apbrīnojamus radīju­mus arī starp dzīvniekiem — leopardu, zirgu —, nerim­tīgus, trauksmes pilnus, pārāk dzīvus, lai tie kaut mirkli nostāvētu mierā. Muskuļi tiem rotājas kā ar zīdu apvilkti, katra vismazākā kustība ir valdzinoši gracioza un mežo­nīgi neapvaldīta, viss ķermenis izverd dzīvotprieku kā spožu gaismu. Tāds bija šis zēns. Dzīvība plūda no viņa kā mirdzoša straume. To izstaroja viņa āda, tā dega viņa acīs. Man nudien izklausījās, ka es dzirdu to sprēgājam zēna augumā. Skatoties uz viņu, likās, ka jūs ieelpojat ozonu — tik spirdzīgs, jauns, veselības pilns un mežo­nīgs viņš bija.

Un šis zēns bija pirmais, kurš pašā rotaļu karstumā sacēla trauksmi. Sakuldami ūdeni putās, puikas izbiedē­tām sejām pa galvu pa kaklu kā trenkti peldēja uz kuģi, lai ātrāk tiktu drošībā, un beidzot, sastājušies uz trapa, nenolaida acu no ūdens.

—   Kas noticis? — apvaicājās mis Keruterza.

—   Droši vien haizivs, — atbildēja kapteinis Bentlijs, — Mazajiem diedelniekiem laime, ka tā nenogrāba ne­vienu no viņiem.

—   Vai tad viņiem ir bail no haizivīm? — viņa jautāja.

—   Un jums nav? — atjautāja kapteinis.

Viņa nodrebēja, paskatījās uz ūdeni un saviebās.

—   Es ne par kādu naudu neietu ūdenī, kur varētu būt haizivs, — viņa sacīja un atkal nodrebēja. — Tās ir pre­tīgas! Pretīgas!

Puikas sakāpa uz augšējā klāja, sadrūzmējās pie reli- ņiem un ar pielūgsmi skatījās uz mis Keruterzu, kas bija sviedusi viņiem tik daudz bakšisu. Izrāde bija beigusies, un kapteinis Bentlijs deva viņiem zīmi pazust. Bet mis Keruterza atturēja viņu.

—       Acumirkli, kapteini. Es vienmēr domāju, ka iedzim­tie nebaidās no haizivīm. — Viņa piesauca klāt zēnu, kurš prata ienirt vislabāk, un ar žestu lika viņam lēkt vēlreiz. Zēns papurināja galvu, un viss bars iesmējās, it kā tas būtu bijis labs joks.

—   Haizivs, — viņš paskaidroja, rādīdams uz ūdeni.

—   Nē, — viņa atteica, — tur nav nevienas haizivs.

Bet zēns apņēmīgi papurināja galvu, un viņa biedri tik­pat apņēmīgi papurināja galvu.