Выбрать главу

—       Nē, nē! — viņa iekliedzās, tad uzrunāja mūs: — Kurš aizdos man puskronu un sovrinu?

Tūlīt pusducis roku piedāvāja viņai kronas un sovri- nus, un viņa paņēma divas monētas no Ārdmora. Viņa parādīja puikām puskronu, bet neviens neskrēja pie reli- ņiem, lai lēktu ūdenī. Viņi stāvēja, mulsi smaidīdami. Viņa piedāvāja monētu katram atsevišķi, bet katrs, līdzko pie­nāca viņa kārta, paberzēja pēdu gar otras kājas lielu, papurināja galvu un pasmaidīja. Tad viņa aizmeta pus­kronu pār bortu. Puikas ar nožēlu noskatījās, kā naudas gabals nozib gaisā, bet neviens nekustējās.

—   Tikai nepiedāvājiet sovrinu, — klusi teica Denitsons.

Viņa izlikās nedzirdam» un grozīja zelta monētu gar

acīm zēnam, kurš vislabāk mācēja ienirt.

—       Nevajag! — mēģināja atrunāt kapteinis Bentlijs. — Es pat slimu kaķi nemestu pār bortu, ja tuvumā būtu haizivs.

Bet mis Keruterza iesmējās, palika pie sava un turpi­nāja vilināt zēnu.

—       Nekārdiniet viņu, — neatlaidās Denitsons. — Tā bērnam ir vesela bagātība, un viņš var ielēkt tai pakaļ.

—       Bet jūs ne? — viņa asi noprasīja un lēnīgāk pie­bilda: — Un ja nu es iesviežu?

Denitsons pašūpoja galvu.

—       Jūs sevi augstu vērtējat, — viņa teica. — Cik daudz sovrinu vajag, lai jūs lēktu?

—   Tik daudz vēl nav sakalts, — viņš atbildēja.

Mis Keruterza mazliet padomāja, strīdiņā ar Denitsonu piemirsusi zēnu.

—   Bet manis dēj? — viņa klusi jautāja.

—   Lai glābtu jūsu dzīvību — jā, bet ne citādi.

Viņa atkal pagriezās pret zēnu un parādīja viņam mo­nētu, kārdinādama zēnu ar milzīgo bagātību. Tad viņa izlikās metam naudu, un mazais iezemietis nevilšus pa­spēra soli uz reliņu pusi, bet biedru skarbie uzsaucieni apstādināja viņu. Puiku balsīs skanēja dusmas.

—   Es zinu, jūs tikai blēņojaties, — sacīja Denitsons. — Blēņojieties, cik gribat, tikai, dieva dēļ, nemetiet!

Grūti pateikt, vai tas bija viņas dīvainais untums vai arī viņa šaubījās, vai zēns lēks ūdenī. Mums visiem tas bija pilnīgi negaidīti. Zelta monēta izlidoja no pajūma apakšas, pamirdzēja žilbinošajā saulē un, apmetuši spožu loku, iekrita jūrā. Neviens nepaguva attapties, kad zēns jau bija pāri reliņiem un slaidā lēcienā metās pakaļ mo­nētai. Abi atradās gaisā vienlaikus. Tas bija skaists skats. Sovrins iekrita ūdenī plakaniski, un tajā pašā vietā gan­drīz tajā pašā mirklī ar tikko sadzirdamu plunkšķi ūdenī ienira zēns.

Acīgie puišeļi iekliedzās. Mēs visi pieskrējām pie reli­ņiem. Tās ir muļķības, ka haizivij pirms uzbrukuma ir jāapgriežas uz muguras. Sī neapgriezās. Dzidrajā ūdeni mēs no augšas redzējām visu. Haizivs bija liela un vienā paņēmienā pārkoda zēnu uz pusēm.

Kāds no mums čukstus kaut ko teica, nezinu, kurš, var­būt tas biju es. Tad iestājās klusums. Pirmā ierunājās mis Keruterza. Viņas seja bija līķa bālumā.

—   Es … man ne prātā nenāca … — viņa sacīja un ap­rauti histēriski iesmējās.

Viņai bija vajadzīgs viss viņas lepnums, lai savaldītos. Viņa nedroši pagriezās pret Denitsonu, tad pret mums vi­siem pēc kārtas. Viņas acīs bija šausmas, lūpas drebēja. Tagad es domāju, ka mēs bijām cietsirdīgi. Mēs pat ne­pakustējāmies.

—  Mister Denitson, — viņa teica. — Tom, pavadiet mani lejā.

Denitsons nepaskatījās uz mis Keruterzu, pat nesarauca uzacis, bet drūmāku seju es savu mūžu nebiju redzējis. Viņš izņēma no etvijas cigareti un aizdedzināja to. Kap­teinis Bentlijs nikni noklepojās un nospļāvās pār bortu. Tas bija viss. Un klusums visapkārt.

Viņa pagriezās un stingrā gaitā devās prom pa klāju. Nogājusi divdesmit soļu, viņa sagrīļojās un atspiedās ar roku pret sienu, lai nenokristu. Tā viņa arī gāja tālāk — ļoti lēni, balstīdamās pret sienu.

Trelors apklusa. Viņš pagrieza galvu un ar saltu jau­tājumu paskatījās uz mazo cilvēciņu.

—       Nu, — viņš beidzot vaicāja, — pasakiet — kas viņa bija?

Mazais cilvēciņš norija siekalas.

—       Man nav ko teikt, — viņš sacīja. — Man nav nekā, ko teikt.