Riks Riordans
Zibens zaglis
VIENS NETĪŠĀM PĀRVĒRŠU PĪŠĻOS ALGEBRAS SKOLOTĀJU
Paklau, es neesmu gribējis būt nekāds pusdievs.
Ja šo te lasi tāpēc, ka iedomājies sevi esam par vienu no tādiem, silti iesaku tūliņ pat cirst grāmatu ciet. Tad jau labāk klausies visās pļāpās, ko par to, kā esi dzimis, melš mamma un tētis, un centies dzīvot, kā dzīvo visi normāli cilvēki.
Būt pusdievam ir bīstami. Bailīgi. Lielākoties iznāk vadīt dienas cīnoties, lai tevi kāds sāpīgi un riebīgi nenobeidz.
Ja esi normāls sīkais un šo te lasi kā no pirksta izzīstu stāstu — lieliski. Lasi vien uz veselību. Man atliek tikai apskaust tevi par spēju noticēt, ka nekas tāds vispār nav noticis.
Tomēr, kolīdz tev šķiet, ka atpazisti sevi šajās lappusēs — kolīdz paliek tā nemierīgi ap sirdi, uz līdzenas vietas liec grāmatu nost. Var gadīties, ka esi viens no mums. Un, kolīdz tas atklāsies, nebūs ilgi jāgaida — arī viņi nomanīs un nāks tev pakaļ.
Tikai nesaki, ka neesmu tevi brīdinājis.
Mans vārds ir Persijs Džeksons.
Man ir divpadsmit gadu. Vēl pirms pāris mēnešiem biju Jensija specskolas audzēknis — tā ir privāta mācību iestāde grūti audzināmajiem Ņujorkas ziemeļos.
Vai esmu grūti audzināmais?
Nūjā, tā varētu teikt.
Lai to pierādītu, es savu īso, bēdpilno dzīvesstāstu varētu sākt jebkurā vietā, bet nupat maijā viss tiešām galīgi sagāja grīstē: mūsu sestā klase brauca ekskursijā uz Manhetenu — divdesmit astoņi ar psihiskām problēmām apsēsti bērni un divi skolotāji. Dzeltenā skolas busā, kas stūrēja uz Metropoles mākslas muzeju, lai tur aplūkotu visādas seno grieķu un romiešu padarīšanas.
Zinu — izklausās pēc spīdzināšanas. Pa lielākai daļai tādas bija visas Jensijas ekskursijas.
Bet ekskursiju vadīja misters Bruners, mūsu latīņu valodas skolotājs, tāpēc es cerēju uz šo to jēdzīgu.
Misters Bruners bija tāds pusmūža vīrs ratiņkrēslā. Mati uz galvas viņam jau metās plāni, bārda vienās pinkās un allaž mugurā padilusi tvīda žakete, kas oda pēc kafijas. Necik smalki jau neizklausās, taču viņš mūžam mums stāstīja visādus stāstus un jokus un ļāva stundās spēlēt spēles. Vēl viņam bija tā superīgā romiešu bruņu un ieroču kolekcija, vārdsakot — viņš bija vienīgais skolotājs, kura stundās es nemigu ciet.
Cerēju, ka brauciens izdosies. Mazākais — cerēju, ka šoreiz vismaz neiekulšos ķezā.
Mīlīt, lika pagaidīt!
Redz, ekskursijās ar mani vienmēr notiek visādas nelaimes. Kā toreiz, kad pamatskolas piektajā klasē aizbraucām uz Saratogas kaujaslauku un man gadījās ķibele ar Revolūcijas kara lielgabalu. Uz skolas busiņu es vispār netēmēju, bet skaidrs, ka mani izslēdza tik un tā. Un pirms tam, ceturtajā klasē, kad bija doma sīkāk izpētīt, kā Ūdenspasaules akvārijā dzīvo haizivis, man netīšām gadījās nospiest kaut kādu nepareizo sviru, un visa klase dabūja izbaudīt neparedzētu peldi. Un vēl pirms tam… nu, vārdsakot, skaidrs.
Šajā braucienā biju apņēmies uzvesties labi.
Visu ceļu līdz pilsētai es pacietu Nensiju Bobofitu — to mūsaino, sarkanmataino mazgadīgo kleptomāni, kas visu laiku svieda ar zemesriekstu sviestu un kečupu apziestus sviestmaizes klunkučus pret pakausi manam labākajam draugam Groveram.
Grovers bija viegls mērķis. Kaulu kambaris. Kad sanervozējās, laida vaļā ņuņņas. Laikam par nez cik klasēm atpalicis, jo tagad, sestajā klasē, viņam bija pinnes un sāka dīgt bārda. Ar visu to — viņš bija tizls. Kaut kāda zīme vēstīja, ka viņš esot atbrīvots no fizkultūras līdz mūža galam, jo kāju muskuļos ir vājums. Groveram bija jocīga gaita — it kā ik solis sagādātu sāpes, bet tā tikai tāda viltība. Būtu tu redzējis viņu jožam, kad skolas ēdnīcā ir meksikāņu virtuves diena!
Lai kā, Nensija Bobofita tikai svieda un svieda sviestmaizes kumšķus, kas ieķepa Grovera tumšajās sprogās, labi zinādama, ka es viņai neko nevaru padarīt, jo man jau nolikts pārbaudes laiks. Direktors jau man bija piedraudējis ar nāves spriedumu, proti, izslēgšanu, ja ekskursijas laikā lēksies vēl kas slikts, apkaunojošs vai pat viegli uzjautrinošs.
— Es viņu nožmiegšu, — nomurmināju.
Grovers pūlējās mani nomierināt: — Tas taču nekas.
Man garšo zemesriekstu sviests.
Viņš ar joni pieliecās, un vēl viens Nensijas pusdienu kumoss aizlidoja garām.
— Nu viss. — Jau cēlos kājās, bet Grovers mani iegrūda atpakaļ sēdeklī.
— Tev jau nolikts pārbaudes laiks, — viņš atgādināja. — Pats zini, kuru vainos, ja kaut kas nebūs, kā vajag.
Ja tā padomā, būtu labāk, ja es Nensiju Bobofitu toreiz būtu nogāzis no kātiem uz līdzenas vietas. Izslēgšana no skolas nebūtu nekas salīdzinājumā ar to ķēpu, kurā pēcāk iekūlos.
Ekskursiju pa muzeju vadīja misters Bruners.
Viņš brauca pa priekšu ratiņkrēslā, vedinādams mūs caur plašām, atbalšu pilnām galerijām, gar marmora statujām un ar briesmīgi veciem, melni oranžiem traukiem piekrautām stikla vitrīnām.
Man iešāvās prātā, ka tas viss ir jau divus vai pat trīs tūkstošus gadu vecs.
Misters Bruners mūs sapulcēja ap teju četrus metrus augstu akmens stabu, kam galā tupēja sfinksa, un ņēmās stāstīt, ka tas esot kapakmens, stēla, likts par piemiņu meitenei, kas mirusi apmēram mūsu vecumā. Klāstīja par tiem visiem gravējumiem. Centos ieklausīties visā, kas viņam sakāms, jo vispār jau bija interesanti, bet visi čaloja un ikreiz, kad teicu, lai tak aizveras, mūsu palīgskolotāja, misis Dodsa, pablenza tā, ka mani vai zemē gribētu iedzīt.
Misis Dodsa bija algebras pamatu skolotāja no Džordžijas, vienmēr melnā ādas jakā — lai gan gadu viņai ne mazāk kā piecdesmit. Izskatījās gana draudīga, lai ar Hārlija moci varētu iebraukt tieši skolas mantu skapītī. Jensijā viņa ieradās mācību gada vidū, kad iepriekšējā matenes skolotāja nogūla ar nervu sabrukumu.
Kopš pirmās dienas misis Dodsa iemīļoja Nensiju Bobofitu un iesvēlās pārliecībā, ka es esmu velna izdzimums. Viņa pasāka pret mani pasliet liku pirkstu un medainā balsī teikt: "Nu, mīlīt," un man bija skaidrs, ka priekšā pēcstundas uz visu mēnesi.
Vienreiz, kad viņa līdz pusnaktij man lika dzēst laukā atbildes no vecas matemātikas uzdevumu grāmatas, es Groveram teicu, ka, manuprāt, misis Dodsa ir necilvēks. Viņš uz mani paskatījās dziļi nopietni un atsaucās: "Taisnība, ne ko pielikt, ne atņemt."
Misters Bruners tikai vāvuļoja par grieķu kapu mākslu.
Beidzot Nensija Bobofita izspļāva kaut ko izsmējīgu par pliko puisi uz stēlas, es pagriezos un teicu: — Kad tu vienreiz aizvērsies?
Iznāca skaļāk, nekā biju iedomājies.
Visi kā viens sasmējās. Misters Bruners pārtrauca savu stāstāmo.
— Mister Džekson, — viņš teica, — vai jums kas piebilstams?
Biju piesarcis kā biete. Atteicu: — Nē.
Misters Bruners norādīja uz attēlu uz stēlas. — Varbūt zināsit teikt, kas tur tēlots?
Paskatījos uz grebumu un — fūū, to atvieglojumu! — tiešām zināju. — Krons aprij savus bērnus, vai ne?
— Jā, — misters Bruners atteica, acīmredzami neapmierināts. — Un tā viņš rīkojās, jo…?
— Nūū… — centos prātā uzrakt visu, kas man par to zināms. — Krons bija dievu ķēniņš, un…
— Dievs? — misters Bruners pārvaicāja.
— Titāns, — pārlaboju. — Un… un viņš neuzticējās saviem bērniem, kas bija dievi. Tad nu, mm, Krons viņus aprija, vai ne? Taču viņa sieva nobēdzināja mazo Zevu un tā vietā iemānīja Kronām akmeni. Un pēcāk, kad Zevs bija izaudzis liels, viņš piemānīja Kronu, piespieda viņu atvemt aprītos brāļus un māsas…