Laiks sāka ritēt gausāk.
Kājas man saspringa. Sāņus sprukt nebija iespējams, tad nu lēcu stāvus uz augšu, atspēros pret nezvēra pauri kā tramplīnu, gaisā apmetu kūleni un piezemējos viņam uz skausta.
Kā man tas izdevās? Nebija vaļas apjēgt. Pēc sekundes tūkstošdaļas nezvērs ar galvu ietriecās koka stumbrā, un no trieciena man gandrīz izbira zobi.
Buļļcilvēks slampāja šurpu turpu, lūkodams mani nokratīt. Es stingri turējos pie ragiem, lai viņš mani nenokrata. Joprojām grandēja pērkons un šķīda zibeņi. Acīs šļācās lietus. Puspuvušās gaļas smārds cirtās nāsīs.
Nezvērs svaidījās un spārdījās kā bullis cīņas arēnā. Būtu atmuguriski triecies pret priedi, saspiestu mani plācenī, bet nupat sāku atskārst, ka viņam ierīkots tikai viens mehānisms, kas liek dzīties uz priekšu vien.
Tikmēr Grovers tur, zālē, sāka kunkstēt skaļāk. Gribēju pakliegt, lai tur muti, bet, tā mētādamies, es, muti pavēris, uzreiz nokostu mēli.
— Ēst! — Grovers novaidējās.
Buļļcilvēks apcirtās uz viņa pusi, atkal ņēmās kārpīt zemi un gatavojās uzbrukumam. Iedomājos, kā viņš izspieda dzīvību no manas mātes miesām un panāca, lai viņa izgaist gaismas zibsnī, un dusmas manī uzkūsāja kā pirmšķirīgākais benzīns. Vienu ragu apķēris ar abām rokām, es rāvu to atpakaļ, cik spēka. Nezvērs saspringa, pārsteigts norūcās, un tad — knakš!
Buļļcilvēks iebaurojies aizlidināja mani pa gaisu. Nokritu zālē garšļaukus uz muguras. Pakausis atsitās pret akmeni. Kad pieslējos sēdus, acu priekšā viss miglojās, toties rokā man bija rags — robains kaula duramais dunča lielumā.
Nezvērs klupa man virsū.
Es instinktīvi pavēlos malā un uzslējos kņūpus. Kad briesmonis drāzās garām, nolauzto ragu iegrūdu viņam spalvainajos sānos, tieši zem ribām.
Buļļcilvēks sāpēs iebaurojās. Savicinājis rokas, viņš ķēra pie sirds un tad sāka sairt — nevis kā mana mamma, kas pagaisa zelta gaismas zibsni, bet sabira tādās kā smiltis, ko aizpūta projām vēja brāzmas, tieši tāpat kā pīšļos sabira misis Dodsa.
Nezvēra vairs nebija.
Lietus tikmēr bija mitējies. Pērkons vēl dimdēja, bet nu jau pamalē. Es biju pievilcies ar kūts smaku, ceļgali ļima. Galva vai pušu plīsa. Biju bez spēka, pārbijies un no bēdām nezināju, kur likties. Nupat mamma bija pagaisusi acu priekšā. Gribējās mesties pie zemes un izraudāties, bet tepat bija Grovers, kam vajadzēja manu palīdzību, tad nu uzstutēju viņu kājās, un mēs abi steberējām lejup pa nogāzi turp, kur spīdinājās māju logi. Raudāju, māti piesaukdams, tomēr turējos pie Grovera — viņu es pat nedomāju laist projām.
Pēdējais, ko atceros, — ka sabruku uz koka lieveņa, pie griestiem griezās ventilators, ap dzelteno gaismekli riņķoja naktstauriņi, un pretim bargi vērās tāds kā redzēts bārdainis un piemīlīga meitene ar gaišām princešlokām. Abi uz mani noskatījās no augšas, un meitene teica: — Tas ir viņš. Noteikti.
— Ciet klusu, Anabeta! — vīrs uzsauca. — Viņš joprojām ir pie samaņas. Nesīsim viņu iekšā.
PIECI SPĒLĒJU VISTU AR ZIRGU
Sapņos man rādījās visādi kūts lopiņi. Gandrīz visi gribēja man atņemt dzīvību. Pārējie gribēja ēst.
Laikam jau modos ne reizi vien, bet tam, ko dzirdēju un redzēju, nebija nekādas jēgas, tāpēc atkal atslēdzos. Atminos, ka gulēju mīkstā gultā un kāds mani baroja ar karotīti — deva kaut ko, kas garšoja pēc sviestā cepta popkorna, taču tāda kā pudiņa. Man pāri līkņāja tā gaišsprogainā meitene, vīpsnādama karotē savācot man uz zoda palikušās drupačas.
Ieraudzījusi, ka man acis vaļā, viņa noprasīja: — Kas notiks vasaras saulgriežos?
Ar mokām noķērkstēju: — Ko?
Viņa atskatījās kā bīdamās, ka nez kas varētu noklausīties. — Kas notiek? Kas nozagts? Mums ir tikai dažas nedēļas!
— Piedod, — izmocīju. — Es ne…
Kāds pieklauvēja pie durvīm, un meitene ar joni piegrūda man muti pilnu ar pudiņu.
Nākamreiz, kad pamodos, meitenes nebija. Toties pie gultas kājgaļa sardzē stāvēja dūšīgs, sērfotājam
līdzīgs gaišmatis. Acis viņam bija zilas — vismaz sešas: uz vaigiem, pierē un uz delnu virspuses.
Kad beidzot atjēdzos pavisam, apkārt nekā dīvaina nebija, vienīgi viss bija jaukāk, nekā līdz šim ierasts. Sēdēju uz plašā lieveņa soliņa un pāri pļavām vēros uz zaļajiem, tālīnajiem pakalniem. Vējš nesa līdzi zemeņu smaržu. Uz kājām man bija sega, aiz pakauša — spilvens. Viss jau būtu lieliski, ja ne tā sajūta, ka mutē man skorpions ligzdu ietaisījis. Mēle sausa un jēla, zobi smeldza visi kā viens.
Uz galda turpat blakus stāvēja liela pilna glāze. Izskatījās pēc ābolu sulas, bija ari zaļš salmiņš un kokteiļķirsim caurdurts papīra lietussardziņš.
Roka bija tik slābana, ka glāze, kolīdz satverta, gandrīz izšļuka no pirkstiem.
— Uzmanies! — nobrīdināja pazīstama balss.
Grovers stāvēja, atbalstījies pret lieveņa margām, un
no skata tāds, it kā nebūtu gulējis veselu nedēļu. Padusē viņš bija pasitis kurpju kasti. Kājās zili džinsi, botes ar augsto kapi, mugurā — koši oranžs krekls ar uzrakstu PUSDIEVU NOMETNE. Tas pats vecais Grovers. No āža ne smakas.
Varbūt man rādījušies murgi. Varbūt mamma ir sveika un vesela. Mēs joprojām esam izbraukumā, un sazin kāda iemesla dēļ esam apmetušies šajā lielajā mājā. Un…
— Tu izglābi man dzīvību, — Grovers ierunājās. — Es… nu, mazākais, ko iespēju… Aizgāju atpakaļ uz pakalnu. Iedomājos, ka varbūt gribēsi šo te.
Viņš bijīgi noguldīja kurpju kasti man klēpī.
Iekšā bija melnbalts buļļa rags ar robainu, jo lauztu pamatni, smailais gals apkaltis asinīm. Nebija vis nekāds murgs.
— Mīnotaurs, — es noteicu.
— Mmm, Persij, diez vai vajadzētu…
— Tā taču viņu dēvē sengrieķu mītos, ne? — es nelikos zinis. — Mīnotaurs. Puscilvēks, pusbullis.
Grovers neomulīgi sadīdījās. — Tu divas dienas nogulēji bez samaņas. Ko vispār atceries?
— Par mammu. Vai viņa tiešām…
Grovers nokāra galvu.
Skatījos pāri pļavai. Birztala, strautiņa līčloči, zem zila debesjuma plājās zemeņu lauki. Ieleju ieskāva lēzeni pakalni, un visaugstākais, tieši iepretim, bija tas ar lielo priedi virsotnē. Pat tā, saules apspīdēta, izskatījās skaista.
Mammas vairs nebija. Visai pasaulei vajadzētu būt tumšai un saltai. Nekam nevajadzētu izskatīties skaisti.
— Man žēl, — Grovers nošņaukājās. — Esmu galīgs jēlnadzis. Es… es esmu nejēdzīgākais satīrs visā pasaulē.
Novaidējies viņš piecirta kāju ar tādu sparu, ka tā nokrita nost. Tas ir, nokrita bote ar augsto kapi. Iekšā bija sapūstas polistirola putas, atstāta tikai iedobe, kur iebāzt nagus.
— Nu, pie Stiksas! — viņš noburkšķēja.
Pāri skaidrajam debesjumam aizvēlās pērkona dārdi.
Kamēr Grovers nopūlējās ieauties atpakaļ viltus tupelē, es nospriedu: nu, tagad viss skaidrs.
Grovers bija satīrs. Biju gatavs derēt, ka sprogainais brūno matu ērkulis slēpj divus radziņus. Taču biju par daudz sabēdājies, lai brīnītos, ka pastāv gan satīri, gan mīnotauri. No svara bija tikai tas, ka mamma tiešām izgaisināta par dzeltenu gaismu.
Es biju viens. Bārenis. Tagad man būs jādzīvo pie… smerdeļa Gabes? Nē. Tā nemūžam nenotiks. Vispirms dzīvošu uz ielas. Izlikšos, ka man ir jau septiņpadsmit, un iešu armijā. Gan kaut ko izdomāšu.
Grovers nemitējās šņaukāties. Tas nabags — nabaga āzis, satīrs vai kas nu tur — izskatījās pēc tāda, kas gaida pērienu.