Es teicu: — Tu nebiji vainīgs.
— Biju gan. Man pienācās tevi pasargāt.
— Vai mana mamma lūdza, lai tu mani sargā?
— Nē. Bet tāds man darbs. Esmu apsargs. Vismaz…
biju.
— Bet kāpēc… — Piepeši man sareiba galva, acu priekšā viss sāka peldēt.
— Nepārpūlies, — Grovers norādīja. — Še!
Pieturēdams glāzi, viņš palīdzēja man iedabūt mutē
salmiņu.
Tūliņ atrāvos, jo dzēriens galīgi negaršoja pēc ābolu sulas. Nepavisam. Garšoja pēc šokolādes cepumiem. Šķidriem cepumiem. Un ne jau pēc šādiem tādiem — pēc tiem, ko mēdza cept mamma: pēc tiem zilajiem šokolādes cepumiem — sviestainiem un tik karstiem, ka šokolādes gabaliņi kūst. Dzēru, un dzīslās ielija siltums, labsajūta un spēks. Skumjas gan palika, kur bijušas, bet likās, ka mamma tikko noglāstījusi man vaigu, iedevusi cepumu kā senāk, kad biju mazs, un pateikusi, ka viss būs labi.
Attapos, ka glāze jau tukša. Ieskatījos tajā pilnā pārliecībā, ka dzira bija silta, taču ledus gabaliņi pat nebija pakusuši.
— Garšīgs? — Grovers apvaicājās.
Apstiprinoši pamāju.
— Pēc kā garšoja? — Balss viņam bija tik ilgpilna, ka es sajutos vainīgs.
— Piedod, — teicu. — Vajadzēja atstāt tev malciņu, ko pagaršot.
Groveram iepletās acis. — Nē taču! Es ne jau tāpēc. Vienkārši… intereses pēc.
— Pēc šokolādes cepumiem, — es sacīju. — Kādus cepa mana mamma. Mājās.
Viņš nopūtās. — Un kā jūties?
— Tā, ka Nensiju Bobofitu varētu aizlidināt vai simt metrus tālu.
— Tas labi, — viņš teica. — Tas labi. Diez vai der riskēt un dzert vēl.
— Ko tu ar to gribi teikt?
Steigšus izķēris man no pirkstiem glāzi, it kā tajā būtu dinamīts, viņš nolika to atpakaļ uz galda. — Iesim nu! Hīrons un misters D. jau gaida.
Lieveņa terase apjoza visu māju.
Lūkoju nomērot visu to ceļu trīcošām kājām. Grovers piedāvājās panest MInotaura ragu, bet to es gribēju nest pats. Par šo suvenīru biju maksājis dārgi. To negribējās laist laukā no rokām.
Laikam bijām Longailendas ziemeļpusē, jo šajā mājas pusē ieleja nolaidās līdz pat jūrmalai — kādu kilometru tālāk vizēja ūdensklājs. Kas tur bija redzams pa vidu, nemaz nespēju aptvert. Tur slējās sengrieķu arhitektūras stilā celtas būves — brīvdabas paviljons, amfiteātris, apaļa arēna, tikai visas izskatījās gluži jaunas, baltās marmora kolonnas saulē laistīties laistījās. Netālu smilšainē kāds pusducis skolas vecuma bērnu ar safīriem spēlēja volejbolu. Neliela ezeriņa spoguli vagoja kanoe laivas. Ap mežā satupušu namiņu puduri cits citu trenkāja bērni koši oranžos kreklos — tādos pašos, kāds bija mugurā Groveram. Daži šāva mērķī ar loku. Citi jāšus trieca zirgus pa meža stigu, un, ja vien acis mani nevīla, viens otrs zirgs bija spārnots.
Lieveņa terases otrā galā pie kāršu galda sēdēja divi vīri — katrs savā pusē. Turpat, atspiedusies pret lieveņa margām, kluknēja tā gaišmate, kas mani baroja ar popkorna pudiņu.
Tas man iepretim bija sīks, toties dūšīgs. Deguns viņam bija sarkans, acis platas un miklas, un sprogainie mati tik melni, ka šķita vizmojam gandrīz violeti. Kā izkāpis no gleznām, kur tie mazie eņģelīši — kā tos sauc: ķeburi, vai? Nē, ķerubi. Nūja. Viņš izskatījās pēc ķeruba, kas nu jau pusmūžā un strādā kempingā. Mugurā viņam bija havajiešu krekls ar tīģerādas rakstu, un tāds džeks pavisam noteikti iederētos Gabes pokera pasākumā, lai gan nojauta teica priekšā, ka šis puisis iebāztu maisā pat manu patēvu.
— Tas ir misters D., — Grovers man iemurkšķēja ausī. — Nometnes direktors. Esi nu pieklājīgs! Tā meitene ir Anabeta Čeiza. Vienkārši te dzīvojas, taču ilgāk nekā jebkurš cits. Un Hīronu tu jau pazīsti…
Viņš ar pirkstu pabakstīja uz džeku, kas sēdēja pret mums ar muguru.
Vispirms atjēdzos, ka viņš sēž ratiņkrēslā. Tad atpazinu tvīda žaketi, pašķidro rūsgano matu rotu, bārdas pinkučus.
— Mister Bruner! — es iesaucos.
Latīņu valodas skolotājs atskatījies man veltīja smaidu. Acīs iešķīlās nešpetnais mirdzums kā dažkārt, kad viņš visai klasei piespēlēja testu, kur visas pareizās atbildes bija tās, kas B.
— Ā, jauki, Persij! — viņš teica. — Nu mēs esam četri — varam spēlēt vistu.
Viņš norādīja uz krēslu pie mistera D. labās rokas — tas, uzmetis man apsarkušu skatienu, smagi nopūtās: — Nū, laikam jau tas mans darbs. Laipni lūdzu pusdievu nometnē! Nu re. Paklau, tikai neiedomājies, ka man prieks tevi redzēt.
— Mmm, paldies. — Steigšus pabīdījos nostāk, jo, dzīvodams kopā ar Gabi, šo to biju iemācījies, proti, varēju noteikt, kad cilvēks laizījies ap prieka dziru. Ja misters D. no šmigas turējās pa gabalu, es biju satīrs.
— Anabeta! — misters Bruners uzsauca gaišmatei.
Viņa panācās tuvāk, un misters Bruners mūs sapa-
zīstināja. — Šī jaunā dāma tevi kopa un auklēja, Persij. Anabet, mīlulīt, varbūt aiziesi nokopt Persija gultu? Tagad viņš mums te pārceļams uz vienpadsmito namiņu.
Anabeta attrauca: — Kāda runa, Hīron!
Viņa bija apmēram manā vecumā, varbūt drusciņ lielāka augumā un no skata daudz atlētiskāka. Tumši iedegusi, ar tiem gaišajiem, sprogainajiem matiem, viņa izskatījās pēc tipiskas kaliforniešu meitenes — tikai acis pavisam citādas. Tās bija koši pelēkas — kā negaisa pilns padebesis, un tikpat draudīgas, it kā viņa nokautos ar domām, kā mani labāk pieveikt cīņā.
Uzmetusi mirkli Mīnotaura ragam, ko es turēju rokā, viņa mani uzlūkoja. Man prātā iešāvās, ka tūliņ viņa teiks: "Tu nokāvi Mīnotauru!" Vai: "Oho! Superīgi!" Vai kaut kā tā.
Bet viņa tikai noteica: — Tu miegā slienājies.
Un metās projām pa zālienu, gaišajiem matiem plandot nopakaļ.
— Tātad, — ar steigu mainīju tematu, — jūs, mmm, te strādājat, mister Bruner?
— Neesmu nekāds misters Bruners, — atsaucās izbijušais misters Bruners. — Tas diemžēl ir pseidonīms. Vari mani saukt par Hīronu.
— Labi. — Galīgi apjucis, pavēros uz direktoru.
— Un misters D.? … Ko tas nozīmē?
Misters D. mitējās jaukt kāršu kavu un uz mani paskatījās tā, it kā es nupat būtu skaļi atraugājies. — Vārdiem, jaunais cilvēk, ir spēks. Nevar tā bez jēgas bļaustīties pa labi un kreisi.
— Ā! Nūja. Piedodiet!
— Es tev teikšu, Persij, — iejaucās Hīrons-Bruners,
— ka man prieks redzēt tevi dzīvajos. Nemaz nevaru atcerēties, kad pēdējoreiz esmu kādam ieteicis doties uz nometni. Negribētos pieredzēt, ka laiks šķiests veltīgi.
— Ieteicis?
— Uz gadu noalgojos Jensija specskolā, lai tevi apmācītu. Skaidrs, ka satīru mums skolās, cik uziet, — par pieskatītājiem. Bet Grovers, kolīdz iepazinās ar tevi, tūliņ cēla trauksmi. Samanīja, ka esi kas sevišķs, tad nu nospriedu pārcelties tuvāk centram. To otro latīņu valodas skolotāju pierunāju… nu, paņemt atvaļinājumu.
Lūkoju atcerēties, kas tad bija mācību gada sākumā. Likās tik sen, bet es tā kā caur miglu atminējos, ka pirmajā nedēļā Jensijā latīņu valodu mācīja kāds cits. Tad sazin kāpēc (jo neviens neko nepaskaidroja) viņš pazuda, un turpmāk stundas vadīja misters Bruners.
— Jūs ieradāties Jensijā tikai tāpēc, lai mācītu mani? — es jautāju.
Hīrons apstiprinoši pamāja. — Taisnību sakot, iesākumā par tevi šaubījos. Sazinājāmies ar tavu māti, devām ziņu, ka paturam tevi acīs, ja nu gadījumā izrādies gatavs doties uz pusdievu nometni. Bet tu vēl tik daudz ko nezināji! Tomēr izkūlies, esi dzīvajos, tātad pirmo pārbaudi esi izturējis.