Выбрать главу

—    Grover, — misters D. nepacietīgi ierunājās. — Tad spēlēsi vai kā?

—   Jā, ser! — Grovers trīsēdams iesēdās ceturtajā krēslā, lai gan es nekādi nespēju saprast, kamdēļ viņam vajadzētu bīties no tāda tusnīša, kas ieģērbies ar tīģer­ādas rakstu apdrukātā havajiešu kreklā.

—  Tu taču zini, kā spēlē vistu, ko? — misters D. man uzmeta šaubīgu skatu.

—  Diemžēl ne, — atsaucos.

—  Diemžēl ne, seri — viņš teica.

—  Ser! — es atkārtoju. Tas nometnes direktors man patika arvien mazāk un mazāk.

—  Tad nu tā, — viņš man teica. — Līdztekus gladia­toru cīņām un pekmenam tā ir viena no lieliskākajām spēlēm, ar ko cilvēce nākusi klajā. Manuprāt, visiem in­teliģentiem jauniem cilvēkiem vajadzētu būt pazīsta­miem ar noteikumiem.

—    Puika ko tādu apgūs viens un divi, — bilda Hīrons.

—  Lūdzu, — ieteicos, — kas šī ir par vietu? Ko es te daru? Mister Brun… Hīron, kāpēc devāties uz Jensija specskolu tikai tādēļ, lai būtu man par skolotāju?

Misters D. nospurcās. — Vārds vārdā mans jautā­jums!

Nometnes direktors izdalīja kārtis. Grovers sarāvās ikreiz, kolīdz kārts noplājās viņam priekšā.

Hīrons man līdzjūtīgi uzsmaidīja, tāpat kā latīņu va­lodas stundās, it kā gribēdams teikt, ka, lai kāda man tā vidējā atzīme, es tik un tā esmu viņa labākais skolnieks. Tieši no manis viņš gaidīja visas pareizās atbildes.

—   Persij, — viņš ieteicās, — vai tad māte tev neko nav stāstījusi?

—  Teica, ka… — Prātā uznira mammas skumju pil­nās acis, kad viņa vērās jūrā. — Viņa teica, ka bijis bail mani sūtīt šurp — ar visu to, ka tēvs tā lika. Teica, ka no šejienes es droši vien vairs netikšot projām. Gribēja, lai palieku pie viņas.

—  Cik tipiski! — piebilda misters D. — Tā jau viņi parasti aiziet bojā. Jaunais cilvēk, jūs solāt vai kā?

—   Ko? — pārvaicāju.

Viņš ņēmās neiecietīgi skaidrot, kā vistā tiek solīts, tad nu es arī kaut ko nosolīju.

—   Diemžēl tik daudz kas vēl neizrunāts, — sacīja Hīrons. — Ar parasto mācību filmiņu laikam nepietiks.

—  Mācību filmiņu? — pārprasīju.

—   Nūjā, — Hīrons noteica. — Tā, Persij! Tu zini, ka tavs draugs Grovers ir satīrs. Tu zini… — viņš norādīja uz kurpju kastē ieguldīto ragu, — ka esi nonāvējis Mīnotauru. Tāds darbs, puis, nav nieka lieta. Ko varbūt nezini — tavā dzīvē līdzdarbojas ietekmīgi spēki. Dievi — tie, ko tu sauc par sengrieķu dieviem, — ir dzīvi, lai neteiktu vairāk.

Noskatīju visus, kas sēdēja ap galdu.

Domāju, ka tūliņ kāds iebrēksies: "Nē!" Bet tā vietā misters D. iesaucās: — Karaļkāzas! Stiķis! Stiķis! — Un, pie sevis smiedams smieklu, sarēķināja punktus.

—   Mister D.! — Grovers bikli ieprasījās. — Ja šo te nedomājat tiesāt nost, vai varu dabūt jūsu diētiskās kolas bundžu?

—   Ko? Nu, jā.

Iekodies bundžā, Grovers ņēmās sērīgi košļāt krietnu skārda gabalu.

—    Paga, — teicu Hīronam, — Jūs sakāt, ka ir Dievs?

—   Nū, nū, — Hīrons atsaucās. — Dievs ar lielo sākumburtu — D kā Dievs. Tā jau ir pavisam cita runa. Ar metafiziku mēs te nenoņemamies.

—  Ar metafiziku? Bet jūs tikko teicāt, ka…

—  A, es runāju par dieviem — daudzskaitlī, par dižbūtnēm, kas pārrauga dabas spēkus un cilvēku gaitas: par nemirstīgajiem Olimpa dieviem. Tas tāds pakārtots jautājums.

—   Pakārtots?

—   Nūjā, uz to pusi. Runa ir par dieviem, ko aplūko­jām latīņu valodas stundās.

—  Par Zevu? — noprasīju. — Par Hēru, Apollonu? Ja?

Un jau atkal skaidrās debesīs kaut kur pamalē no­dārdēja pērkons.

—    Jaunais cilvēk, — aizrādīja misters D., — es tavā vietā tiešām nepiesauktu tos vārdus pa labi un pa kreisi.

—   Bet tās taču leģendas, — es iebildu. — Mīti… kas izskaidro zibeni, gadalaiku maiņu un visu ko tādu. Tas, kam cilvēki ticēja, pirms nebija zinātnes!

—    Zinātnes?! — misters D. izsmējīgi atkārtoja. — Un saki man, Persij Džekson, — es sarāvos, padzirdis savu īsto vārdu, ko nevienam nebiju izpaudis, — ko cil­vēki teiks par tavu "zinātni" pēc tūkstoš gadiem? — Mis­ters D. turpināja: — Nu? Sauks to par aizvēsturiskiem murgiem? Ū, kā man patīk mirstīgie — pilnīgi un galīgi neko nejēdz par to, kā viss var izvērsties. Iedomājas, ka tikuši tiiik tālu. Un ir jau ari, vai ne, Hīron? Paskat — re, šis te puika. Nu?

Misters D. man diez ko nepatika, bet, kad viņš mani nosaukāja par mirstīgo, izklausījās tā, it kā viņš pats… tāds nebūtu. Kad iedomājos, kāpēc Grovers tik apzinīgi iegaumē iedalītās kārtis, košļādams skārda bundžu un muti turēdams ciet, man kamols sakāpa kaklā.

—   Persij, — Hīrons teica, — tici vai ne, bet "ne­mirstīgais" patiešām ir tas, kurš ir nemirstīgs. Vai vari uz mirkli ko tādu iedomāties? Ka esi nemirstīgs? Ka esi nezūdīgs? Ka tāds, kāds esi, būsi vienmēr?

Atbilde man jau bija uz mēles — no zila gaisa —, ka darījums izklausās visai labs, bet HIrona balsi bija kas tāds, kas lika drusku aizdomāties.

—  Jūs domājat, ka neatkarīgi no tā, vai kāds jums tic vai ne…? — es pajautāju.

—  Tieši tā, — Hīrons atteica. — Būtu tu dievs, ko tu teiktu, ja kādam labpatiktu tevi nosaukāt par mītu, par senlaiku pasaku, kas izskaidro, kā ceļas zibens? Ja nu es tev, Persij Džekson, teiktu, ka vienā jaukā dienā tu pats tiktu nodēvēts par mītu — tikai tāpēc, lai tas kalpotu par skaidrojumu tam, kā mazi puikas tiek galā ar to, ka zau­dējuši māti?

Sirds man iepukstējās straujāk. Sazin kāpēc viņš gri­bēja, lai es sadusmojos, bet ko tādu es negrasījos pieļaut. Teicu: — Tas man nepatiktu vis. Bet nekādiem dieviem es neticu.

—   Nūū, derētu gan, — misters D. nomurmināja. — Pirms kāds no viņiem tevi pārvērtis pelnos.

Te ierunājās Grovers: — L-lūdzu, ser. Viņš nupat zaudējis māti. Zēns ir šokā.

—  To laimi, to laimi, — misters D. noburkšķēja, iz­spēlēdams kārti. — Pietiek jau ar to, ka man strādājams lik nožēlojams darbs — ar puikām, kas caurcaurēm ne­ticīgie!

Viņš novēcināja roku, un uz galda parādījās biķeris, it kā saules gaisma acumirklī būtu savērpusies par stiklu. Biķeris pats no sevis pielija sarkana vīna pilns.

Man mute palika vaļā, bet Hīrons īpaši nelikās zinis.

—   Mister D.! — viņš tikai brīdinoši noteica. — Ko nedrīkst, to nedrīkst!

Pavēries uz vīnu, misters D. izlikās pārsteigts.

—   Ak vai! — Pacēlis acis pret debesīm, viņš iesau­cās: — Vecie niķi! Piedošanu!

Atkal nogranda pērkons.

Misters D. vēlreiz novēcināja roku, un vīna biķeris pārvērtās neskartā diētiskās kolas bundžā. Skumīgi no­pūties, viņš atpaukšķināja skārdeni un no jauna pievēr­sās kāršu partijai.

Hīrons man piemiedza ar aci. — Pirms laba laika misters D. iesvēla dusmās savu tēvu: iedraudzējās ar kādu driādu, kas bija izsludināta ārpus likuma.

—   Driādu? Meža nimfu? — es pārvaicāju, joprojām nespēdams novērsties no diētiskās kolas skārdenes, kas šurp bija atkļuvusi itin kā no kosmosa.

—   Jā, jā, — atsaucās misters D. — Tēvam labpatīk mani sodīt. Pirmajā reizē — aizliegums. Fūū! Neizsa­kāmi riebīgi desmit gadi! Otrajā reizē — nu, viņa tiešām bija smuka, un es nespēju novaldīties — otrajā reizē viņš izsūtīja mani šurp. Uz Pusdievu kalnu. Kur vasaras no­metne tādiem knēveļiem kā tu. "Labāk lai esi tur par pa­raugu," viņš man teica. "Strādā ar jaunuļiem, nevis tādus samaitā!" Hā! Tik netaisnīgi!