— Zevs un Hēra? — es minēju.
— Tieši tā, — Hīrons atteica.
— Namiņi izskatās neapdzīvoti.
— Daži tādi ir. Tiesa. Pirmajā un otrajā neviens nedzīvo.
Nu labi. Tātad katram namiņam ir savs dievs — kā talismans. Divpadsmit namiņi divpadsmit Olimpa dieviem. Bet kāpēc dažiem jāstāv tukšiem?
Apstājos pie pirmā namiņa pa kreisi — pie trešā.
Tas nebija ne tuvu tik augsts un masīvs kā nr.l, bet garš, pazems un masīvs. Ārsienās — raupjš, pelēks, gliemežvākiem un koraļļiem izlikts akmens, it kā plātnes būtu izceltas no jūras dzelmes. Ieskatījos pa durvju spraugu, un Hīrons tūliņ iesaucās: — Tavā vietā es tā vis nedarītu!
Iekams viņš mani atrāva atpakaļ, samanīju sāļu smaržu — kā Montokas jūrmalas vēju. Sienas iekšā spīguļoja kā perlamutrs, un tur bija trīs divstāvu gultas, izklātas zīda palagiem. Tomēr nekas neliecināja, ka tajās kāds gulējis. Uzvēdīja tādas skumjas un vientulība, ka es nopriecājos, kad Hīrons, uzkrāvis man plaukstu uz pleca, ieteicās: — Iesim nu tālāk, Persij!
Pārējos namiņos dzīvība sita augstu vilni.
Piektais numurs bija koši sarkans — tiešām tāds kā šā tā apķēpāts, it kā krāsu kāds būtu lējis virsū, šļakstīdamies ar spaiņiem vai saujām. Jumta kori apjoza dzeloņstieples. Virs durvīm rēgojās izbāzta mežakuiļa galva, un kuilis mani it kā paturēja acis. Iekšā kustēja pulks visai nešpetnu bērnu: i meitenes, i puikas kāvās un strīdējās, fonā dārdēja rokmūzika. Visskaļākā bija trīspadsmit, četrpadsmit gadus veca meitene. Zem plankumota militāra mundiera viņa bija pavilkuši superliela izmēra kreklu ar nometnes simboliku. Mani piefiksējusi, viņa ļauni nosmīnēja. Atmiņā uzreiz uznira Nensija Bobofita, lai gan šī te bija daudz prāvāka un no skata spēcīgāka, un mati viņai bija gari un lēkšķaini, un brūni, nevis sarkani.
Gāju tālāk, lūkodams turēties pa gabalu no Hīrona pakaviem. — Vai tad citu kentauru te nav? — es ieprasījos.
— Nē, nav, — Hīrons skumji novilka. — Diemžēl jāatzīst, ka mani ciltsbrāļi ir mežonīgi un nepiejaucējami. Kentaurus var sastapt laukos un mežos vai arī lielos sporta svētkos. Taču te tu nevienu citu neieraudzīsi.
— Jūs teicāt — jums vārdā Hīrons. Vai jūs tiešām esat…
Pieliecis galvu, viņš man uzsmaidīja. — Tas pats Hīrons? Kas bijis par skolotāju Hēraklam un kas viss ne? Jā, Persij, es pats.
— Bet vai tad jums nepienāktos būt jau zem zemes?
Hīrons apklusa — itin kā aizdomājies. — Taisnību
sakot, es nezinu, kas pienākas, kas ne. Jo ir tā, ka beigts es nemaz nevaru būt. Redz, sensenos laikos dievi piepildīja manu vēlēšanos. Gribēju turpināt strādāt to darbu, kas man patika. Biju gatavs skolot hērojus, kamēr vien tādi būs. Līdz ar to esmu daudz guvis… un daudz ko zaudējis. Taču joprojām esmu tepat, tad jau iznāk, ka joprojām esmu vajadzīgs.
Iedomājos, kā tas ir — strādāt par skolotāju trīstūkstoš gadu. Es savā vēlmju sarakstā neko tādu nemūžam neierakstītu.
— Vai tad neapnīk?
— Nē, nē, — Hīrons attrauca. — Dažbrīd ir ļoti smagi, bet apnikt neapnīk, nē.
— Kāpēc smagi?
Hīrons atkal izlikās par kurlu.
— Ē, re! — viņš izsaucās. — Anabeta mūs jau gaida.
Gaišmatainā meitene, ko biju jau redzējis Lielajā mājā, lasīja grāmatu, iekārtojusies uz rindas galā pēdējā, vienpadsmitā namiņa lieveņa.
Kad piegājām klāt, viņa mani kritiski noskatīja, it kā joprojām nespētu aizmirst, kā esmu slienājies.
Mēģināju saskatīt, kas tā par grāmatu, bet virsrakstu neizdevās saburtot. Laikam atkal bija saasinājusies tā mana disleksija. Tad apjēdzu, ka tur rakstīts galīgi ne angliski. Izskatījās pēc ķīniešu ābeces. Pareizāk sakot, grieķu burtiem. Bildēs rēgojās tempļi, statujas un visādas kolonnas gluži kā grāmatās par arhitektūru.
— Anabeta, — Hīrons ieteicās, — man pusdienlaikā loka šaušanas nodarbība. Vai savāksi Persiju no turienes?
— Jā, ser.
— Vienpadsmitais namiņš, — Hīrons uzrunāja mani, norādot uz durvīm. — Jūties kā mājās.
Salīdzinot ar visiem pārējiem namiņiem, vienpadsmitais izskatījās pēc vecās, labās kempinga mājeles — visādā ziņā pēc tiešām vecas. Slieksnis nomīts, brūnā krāsa lēkšķēm vien atlupusi. Virs durvīm — viens no tiem dakteru simboliem, kur spārnota kārts, ap ko apvijušās divas čūskas. Kā tas saucās…? Kaducejs.
Iekšā nebija vietas, kur ābolam nokrist, tur drūzmējās gan puikas, gan meitenes. Uz grīdas vienā klājienā guļammaisi. Izskatījās pēc vingrošanas zāles, kur Sarkanais krusts ierīkojis evakuācijas nometni.
Hīrons iekšā negāja. Durvis viņam bija par šauru, liet visi, kas iekšā, viņu pamanījuši, cēlās kājās un bijīgi paklanījās.
— Labi jau, labi, — Hīrons teica. — Lai nu veicas, Persij. Tiksimies vakariņās.
Un viņš aizrikšoja uz šautuves pusi.
Stāvēdams uz sliekšņa, noskatīju tos, kas namiņā. Tagad neviens vairs neklanījās. Visi pētīgi vērās uz mani. Tas man nebija nekas jauns. Sazin cik skolās jau pieredzēts.
— Nu? — Anabeta skubināja. — Aiziet!
Tad nu es, gluži dabiski, paklupu pār slieksni un uzreiz iztaisījos par pilnīgu muļķi. Viens otrs nospurcās, bet neviens nebilda ne vārda.
Anabeta nosaucās: — Persijs Džeksons — lai sveikts vienpadsmitajā namiņā!
— Pastāvīgais vai pagaidām? — kāds ieprasījās.
Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, bet Anabeta
atsaucās: — Pagaidām.
Visi nostenējās.
Priekšā panācās puika, no skata drusku vecāks par pārējiem. — Tikai mieru! Tāpēc jau mēs te esam. Laipni lūdzam, Persij! Vari iekārtoties uz gridas — re, te!
Viņš šķita gadus deviņpadsmit vecs un visai šefigs. Augumā liels, muskuļots, īsi apcirptiem gaišiem matiem un ar draudzīgu smaidu. Mugurā viņam bija oranžs krekls un īsbikses, kājās sandales un ap kaklu — ādas siksniņā savērtas piecas dažādkrāsu keramikas zīles. Vienīgi — no labās acs līdz zodam stiepās plata, balta, it kā dunča šķēluma rēta.
— Tas ir Lūka, — Anabeta teica it kā pavisam citā balsī. Kad paskatījos, viņa — esmu gatavs zvērēt — piesarka. Manu skatienu pamanījusi, viņa tūdaļ atsala.
— Tagad viņš būs tavs vecākais.
— Tagad? — pārvaicāju.
— Tu te esi pagaidām, — Lūka pacietīgi skaidroja.
— Kad nav zināms, kurā namiņā tevi grūst, ieliek te. Vienpadsmitajā sanāk visi jaunpienācēji, visi viesi. Dabiski — kā gan citādi? Hermejs, mūsu aizgādnis, gādā par visiem ceļiniekiem.
Paskatījos uz to nieka pleķīti uz grīdas, kas man skaitījās atvēlēts. Man nebija nekā, ko tur nolikt, ar ko iezīmēt to, ka tas mans, — ne somas, ne drēbju, ne guļammaisa. Tikai Mīnotaura rags. Iedomājos, ka varētu to tur nolikt, bet tad atcerējos, ka Hermejs ir arī zagļu dievs.
Aplaidu skatu visapkārt — cits namiņa iemītnieks pretim vērās nīgrs un aizdomu pilns, citam sejā muļķīgs smīns, cits skatījās tā, it kā kuru katru brīdi būtu gatavs izčamdīt man kabatas.
— Cik ilgi man te jāpaliek? — noprasīju.
— Labs jautājums, — atsaucās Lūka. — Kamēr beigsies tas "pagaidām".