— Tātad projām no šejienes es netikšu, — noteicu. — Punkts. Līdz mūža galam?
— Gadās visādi, — Anabeta skaidroja. — Daži te uzturas tikai vasarās. Afrodītes vai Dēmetras atvasēm parasti nav nekāda lielā spēka. Tos briesmoņi mēdz arī ignorēt, tā ka pietiek ar vasaras apmācību, un pārējo laiku vari dzīvot kā mirstīgais. Bet dažiem no mums doties projām ir pārāk bīstami. Mēs te dzīvojam augu gadu. Mirstīgo pasaulē mēs monstrus pievelkam kā magnēts. Viņi mūs samana. Nāk un mācas virsū. Parasti, kamēr vēl esam par mazu, lai spētu ko nodarīt, viņi daudz neuztraucas, bet hibrīdi, kam jau vairāk par desmit, vienpadsmit gadiem, pa lielākai daļai vai nu atkuļas šurp, vai arī tiek nogalināti. Tie nedaudzie, kam izdodas dzīvot ārpasaulē, ir slavenības. Tici man, ja es sāktu saukt vārdus, tu zinātu visus kā vienu. Dažs pat neapzinās, ka ir hibrīds. Taču tādu ir ļoti, ļoti maz.
— Tātad monstri te iekļūt nevar?
Anabeta papurināja galvu. — Ja vien nav tīšuprāt sapulcēti vienkopus tepat mežā vai viņus īpaši izsaucis kāds no mūsu pašu vidus.
— Kam gan var ienākt prātā saukt šurp briesmoņus?
— Lai vingrinātos cīņas mākslā. Vai izāzēšanas pēc.
— Izāzēšanas pēc?
— Vārdu sakot, robežas ir ciet, lai iekšā netiek ne briesmoņi, ne mirstīgie. Mirstīgā acīm ielejā nav itin nekā neparasta — tikai saimniecība, kur audzē zemenes.
— Tātad… tu esi no tiem, kas te dzīvo cauru gadu?
Anabeta pamāja. Pasniegusies zem krekla apkakles, viņa izvilka laukā ādas siksniņu ar piecām dažādkrāsu keramikas zīlēm. Rota bija tāda pati kā Lūkam, tikai Anabetas siksniņā bija uzvērts arī prāvs zelta riņķis, tāds kā koledžas gredzens.
— Es te esmu kopš septiņu gadu vecuma, — viņa stāstīja. — Ik gadu augustā, vasaras semestra pēdējā dienā, tu dabū zīli par to, ka pārdzīvots vēl viens gads. Es te esmu ilgāk nekā viens otrs vecākais, un tie visi jau koledžā.
— Kāpēc tad tu ieradies tik agri?
Viņa savirpināja siksniņā uzvērto gredzenu. — Nav tava darīšana.
— Ak tā. — Minūti nostāvēju neomulīgā klusumā. — Tad… ja es gribētu, laukā no šejienes tiktu?
— Tā būtu pašnāvība, bet ar mistera D. vai Hīrona atļauju — jā. Vienīgi līdz vasaras semestra beigām viņi tādu atļauju nedos, ja vien…
— Ja vien?
— Netiksi sūtīts uzdevumā. Bet tā nu gan nemēdz notikt. Pēdējoreiz…
Viņa aprāvās. Man uzreiz bija skaidrs, ka pēdējoreiz nav izgājis diez ko labi.
— Kad gulēju slims, — es ierunājos, — un tu mani baroji ar to…
— Ambroziju.
— Jā. Tu man prasīji kaut ko par vasaras saulgriežiem.
Anabetas pleci saspringa. — Tātad tev tiešām kaut kas ir zināms?
— Nu… nē. Kad vēl biju vecajā skolā, noklausījos Grovera un Hīrona sarunu. Grovers pieminēja vasaras saulgriežus. Teica — tāpēc mums neesot atlicis daudz laika. Ko tas nozīmēja?
Anabeta sažņaudza dūres. — Kaut es zinātu. Hīrons un satīri zina gan, bet man neparko nesaka. Olimpā kaut kas nogājis greizi — kaut kas svarīgs. Pēdējoreiz, kad tur biju, viss bija tik ļoti normāli.
— Tu esi bijusi Olimpā?
— Mēs, caurgadnieki, — Lūka, Klarisa, es un vēl daži — ziemas saulgriežos aizbraucām turp ekskursijā. Tieši uz dievu ikgadējo pilnsapulci.
— Bet… kā jūs turp tikāt?
— Ar Longailendas vilcienu, protams. Jāizkāpj Penas stacijā. Manhetenas Impērijas ēka, īpašs lifts uz sešsimto stāvu. — Viņa skatījās uz mani pilnā pārliecībā, kas tas viss man jau zināms. — Paklau, tu taču esi ņujorkietis, vai ne?
— Ā, nūjā. — Ciktāl man bija zināms, Impērijas debesskrāpim bija tikai simt divi stāvi, taču nolēmu to nepieminēt.
— Kolīdz atgriezāmies, — Anabeta turpināja, — laiks palika pavisam jocīgs, it kā dievi būtu saplēsušies. Tikmēr pāris reižu gadījies noklausīties, ko melš satīri. Vienīgais, kas daudzmaz noprotams, — kaut kas svarīgs nozagts. Un, ja nolaupīto neatdabūs līdz vasaras saulgriežiem, nebūs labi. Kad ieradies tu, es cerēju… Redzi, Atēna satiek gandrīz ar visiem, izņemot Arēju. Un skaidrs, ka ir Poseidonam sāncenšos. Bet citādi… es saku, mēs taču varētu sastrādāties. Iedomājos, ka tu kaut ko zini.
Papurināju galvu. No sirds gribējās viņai palīdzēt, bet tik ļoti mācās virsū izsalkums, nogurums un tas viss, kas pārdomājams, ka nebija spēka prašņāt tālāk.
— Man jātiek pie uzdevuma, — Anabeta nomurmināja zem deguna. — Es neesmu par mazu. ja vien kāds man izstāstītu, kas tur par nelaimi…
Nāsīs man iesitās ceptas gaļas smarža. Anabeta droši vien sadzirdēja, ka man ierūcās vēders, un teica, lai laižos, viņa pienākšot vēlāk. Atstāju viņu stāvam uz laipas un velkam pirkstu pa margām, it kā tur nupat iezīmētos kaujas plāns.
Vienpadsmitajā namiņā visi pļāpāja un dīdījās vakariņu gaidās. Pirmoreiz pamanīju, ka daudzi te no vaiga līdzīgi: smails deguns, uz augšu sarautas uzacis, nerātns smaids. Tieši tādus skolotāji parasti acumirklī noraksta kā dauzoņas. Labi, ka neviens par mani daudz nelikās zinis — aizgāju līdz savam grīdas pleķītim un nosēdos ar visu Mīnotaura ragu.
Klāt pienāca namiņa vecākais — Lūka. Arī viņš izskatījās pēc Hermeja atvases. Vaibstus gan pārvērta rēta labajā vaigā, taču smaids tas pats.
— Sameklēju tev guļammaisu, — viņš pavēstīja. — Un še — nometnes veikaliņā nočiepu tev šo to no tualetes piederumiem.
Grūti teikt, vai stāsts par čiepšanu bija vai nebija joks.
Teicu: — Paldies.
— Nav par ko. — Lūka nosēdās man blakus un atspieda muguru pret sienu. — Pirmā diena no smagajām?
— Es te neiederos, — teicu. — Es pat neticu nekādiem dieviem.
— Nūjā, — viņš atsaucās. — Tā jau gājis mums visiem. Kad sāc ticēt, nav ne par matu vieglāk.
Tas izskanēja tik rūgti, ka satrūkos, jo Lūka nudien izskatījās pēc tāda, kas neko neņem galvā. Pēc visa spriežot — puisis, kas spēj vai kalnus gāzt.
— Tātad tavs tētis ir Hermejs? — es apjautājos.
Lūka no pakaļkabatas izrāva atspernazi, un uz mirkli jau iedomājos, ka ar to dabūšu ribās, bet viņš tikai noskrāpēja sandales zolei piekaltušu dubļu piku. — Jā. Hermejs.
— Tas ziņnesis ar spārnotajām sandalēm.
— Tas pats. Ziņu piegāde. Ārstniecība. Ceļotāji, tirgotāji, zagļi. Visi, kas mēro ceļus. Tāpēc arī tu esi te, lai izbaudītu vienpadsmitā namiņa viesmīlību. Hermejam ir dāsna sirds, viņš palīdz visiem.
Lēsu, ka Lūka nebūs domājis mani apsaukāt par pēdējo ubagu. Vienkārši aizdomājies.
— Tu savu tēti esi saticis? — ievaicājos.
— Vienreiz.
Nogaidīju — ja gribēs, pastāstīs. Pēc visa spriežot, negribēja. Man iešāvās prātā, ka stāstam varbūt ir kāds sakars ar to, kā Lūka ticis pie rētas.
Paslējis galvu, Lūka izmocīja smaidu. — Par to, Persij, neraizējies. Mēs te pa lielākai daļai esam labi ļaudis. Galu galā, visi esam tuvākos vai tālākos rados, vai ne? Mēs gādājam cits par citu.
Šķita — viņš saprot, cik apjucis jūtos, un par to es jutos pateicīgs, jo tādam lielam puisim kā viņš — pat, ja pildi vecākā pienākumus — pienāktos turēties pa gabalu no tik puņķaina pamatskolnieka kā es. Bet Lūka mani namiņā laipni sagaidīja. Bija pat manis dēļ šo to nočiepis, un neko tik jauku manā labā šodien neviens vēl nebija darījis.