— Vēēē! — aiz muguras izdvesa kāda meitene.
—… un tad iesākās lielā kauja starp dieviem un titāniem, — es turpināju. — Un dievi uzvarēja.
Kāds no mūsējiem iespurcās.
Nensija Bobofita aiz muguras iečukstēja draudzenei:
— Varētu domāt, ka tas mums kaut kā noderēs īstajā dzīvē. It kā, piesakoties kur nekur darbā, mēs varētu stāstīt, kāpēc Krons aprijis savus bērnus.
— Un kāpēc, mister Džekson, — Bruners turpināja,
— ja pārfrāzējam mis Bobofitas spožo jautājumu, mums par to šodien vajadzētu likties zinis?
— Še tev! — nobubināja Grovers.
— Aizveries! — nošņācās Nensija, piesarkusi vēl košāk par pašas matu ērkuli.
Vismaz Nensija arī nolikta pie vietas. Tikai misters Bruners prata viņu pieķert palaižam mēli ganos. Ausis viņam kā radari.
Apdomājis jautājumu, paraustīju plecus. — Nezinu, skol'tāj.
— Skaidrs. — Misters Bruners izskatījās vīlies. — Nu, puspunkts, mister Džekson. Zevs tiešām iebaroja Kronām vīnu ar sinepēm, kamdēļ tas izvēma pārējos piecus bērnus, kas, protams, būdami nemirstīgi dievi, tikmēr titāna kuņģī bija dzīvojuši un auguši nesagremoti. Dievi sakāva savu tēvu, ar paša sirpi sacirta viņu gabalos, atliekas sabēra Tartarā, zempasaules pazemē. Un ar šo priecīgo ziņu iezvanām pusdienas. Misis Dodsa, vai izvadīsit mūs laukā?
Visi sakustējās uz izejas pusi, meitenes — saķērušas vēderu, puikas — grūstīdamies un uz^ezdamies kā mūlāpi.
Mēs ar Groveru jau arī bijām ceļa jūtīs, kad misters Bruners ierunājās: — Mister Džekson?
Es jau zināju, ka nebūs labi.
Teicu Groveram, lai iet. Tad pievērsos misteram Bruneram: — Skol'tāj?
Misters Bruners skatījās pretim ar to neatvairāmo, ciešo skatienu: brūnas, teju vai tūkstošgadīgas acis, kas redzējušas sazin ko.
— Tev der apgūt atbildi uz manu jautājumu, — misters Bruners man teica.
— Par tiem titāniem?
— Par to, kā tas noder šodien. Un kāds tam sakars ar to, ko tu mācies.
— Ak tā.
— Tas, ko tu iemācies no manis, — viņš teica, — ir vitāli svarīgi. Un es gribētu, lai tieši tāda arī ir tava pārliecība. No tevis, Persij Džekson, es sagaidu tikai visu to labāko.
Man jau sāka nākt dusmas — ko viņš bāžas virsū?
Nē, nu skaidrs, ka tajos turnīros, kad viņš bija saģērbies romiešu bruņās un bļāva: "Hei, hei!" bija pa smuko. Tad viņš mums bruka virsū, pastiepis pretim zobena smaili, sak, lai skrienam pie tāfeles un nosaucam visus grieķus un romiešus, kas jebkad dzīvojuši, kādai mātei katrs dzimis un kādus dievus pielūdzis. Bet misters Bruners iedomājās, ka esmu tāds pats kā visi citi, lai gan man ir disleksija, uzmanības deficīta sindroms un nekad mūžā neesmu dabūjis atzīmi, kas augstāka par piecnieku. Nē — viņš nedomāja, ka es varētu būt tikpat labs, viņš iedomājās, ka es varētu būt labāks. Bet visus tos vārdus un faktus es iegaumēt nespēju — vēl jo mazāk to, kā viss pareizi rakstāms.
Nobubināju kaut ko par to, ka centīšos, cik spēka, bet misters Bruners tikmēr cieši un ilgi noskatījās uz stēlu, it kā pats būtu bijis klāt tās meitenes bērēs.
Klase sapulcējās uz muzeja lieveņa kāpnēm, un no augšas mums pavērās skats uz Piekto, kājāmgājēju pilno avēniju.
Virs galvas brieda negaiss — tik melnus padebešus virs pilsētas redzēju pirmoreiz. Domāju — globālā sasilšana vai kas tāds, jo kopš Ziemassvētkiem Ņujorkas pavalstī laiks bija pagalam jokains. Briesmīgi puteņi, plūdi, zibens strēļu aizsvilināti meža ugunsgrēki. Es nemaz nebrīnītos, ja tagad nāktu virsū viesuļvētra.
Pārējie nelikās zinis. Viens otrs džeks bārstīja baložiem lētu krekeru drupačas. Nensija Bobofita centās apzagt kādu dāmiņu, un misis Dodsa to, protams, izlikās neredzam.
Mēs ar Groveru sēdējām uz strūklakas apmales, nostāk no visiem. Domājām — ja reiz tā, neviens neiedomāsies, ka esam no tās skolas, kas paredzēta tādiem muļķa neveiksminiekiem un caurkritējiem.
— Pēcstundas? — prasīja Grovers.
— Nēē, — teicu. — Ne jau pie Brunera. Tikai — kaut viņš reizēm mani liktu mierā. Redzi, es taču neesmu nekāds ģēnijs.
Grovers labu bridi cieta klusu. Tad, kad es jau iedomājos, ka nupat nāks kāds dziļi filosofisks komentārs, sak, lai mani uzmundrinātu, viņš apvaicājās: — Vai varu dabūt ābolu?
Man ēstgriba nebija nekāda lielā, tāpēc ābolu atdevu.
Noskatījos taksometru straumē, kas plūda pa Piekto avēniju, un iedomājos par mammas dzīvokli, līdz kuram no šejienes vien pāris soļu. Kopš Ziemassvētkiem nebijām redzējušies. Tik briesmīgi sagribējās ielēkt taksī un braukt mājās. Viņa mani apskautu, tik priecīga redzēt, bet reizē pārdzīvotu. Uz līdzenas vietas sūtītu mani atpakaļ uz Jensiju, piekodinātu, ka man vajag mācīties kārtīgāk, lai gan sešos skolas gados šī man ir jau sestā skola* TīЈ)"kuras~7mioi, visdrīzāk, izmetis atkal. To bēd/rfiln&ktetfibMfks vairčsnespētu paciest.
Misters Bruners savā riteņkrēslā sēdēja invalīdu uzbrauktuves pakājē. Lasīdams mīkstvākotu grāmatu, grauza selerijas kātu. Krēslā iesprausts sarkans lietussargs, tā ka izskatījās pēc motorizēta kafejnīcas galdiņa.
Jau grasījos attīt savu sviestmaizi, kad acu priekšā ar visām savām nesmukajām draudzenēm nostājās Nensija Bobofita. Laikam apnicis apzagt tūristus. Visu pusapēsto pusdienu tiesu viņa iegāza Groveram klēpī.
— Ui. — Nensija nosmīnēja, atklādama šķībos zobus. Vasarraibumi viņai bija oranži — it kā ģīmī kāds būtu iepūtis sažļembātas siera kukurūznūjiņas.
Centos nezaudēt savaldīšanos. Skolas psiholoģe man daudzinājusi vai miljons reižu: "Noskaiti līdz desmit, valdies un savaldies." Bet biju tik nikns, ka tumšs metās gar acīm. Ausīs iesitās dārdošs vilnis.
Neatceros, ka būtu viņai kaut pirkstu piedūris, tikai pēc brīža attapos, ka Nensija uz pakaļas sēž strūklakā un bļauj: — Persijs mani pagrūda!
Turpat līdzās acumirklī materializējās misis Dodsa. Daži mūsējie sačukstējās: — Tu redzēji…?
— … ūdens…
— … tā kā saķēra ciet…
Man nebija ne jausmas, par ko viņi runā. Skaidrs bija tikai viens — atkal esmu iekūlies nepatikšanās.
Pārliecinājusies, ka nabaga mazajai Nensijai nekas sevišķs nekaiš, apsolījusi viņai muzeja suvenīru bodē nopirkt jaunu krekliņu utt., u.tjpr., misis Dodsa nekavējoties pievērsās man. Acīs viņai dega uzvaroša guns — it kā es beidzot būtu nostrādājis kaut ko tādu, ko viņa gaidījusi visu pusgadu. — Tā, mīlīt…
— Zinu, — noburkšķēju. — Mēnesi dzēsīšu mācību grāmatas.
Laikam nošāvu garām.
— Nāc man līdzi, — teica misis Dodsa.
— Pagaidiet! — iesmilkstējās Grovers. — To es — es viņu pagrūdu.
Es vēros uz viņu dziļā pārsteigumā. Nespēju noticēt, ka viņš pūlas mani izpestīt. Grovers no misis Dodsas baidījās kā no rūgtas nāves.
Tā pablenza tik bargi, ka Groveram ietrīsējās pūkām apaugušais zods.
— Nedomāju vis, mister Andervud, — viņa atsvieda.
— Bet…
— Tu paliksi tepat.
Grovers man uzmeta izmisušu skatu.
— Ir jau labi, vecīt, — es viņam teicu. — Paldies par pūlēm.
— Saldumiņ, — misis Dodsa man uzbrēca. — Uz karstām pēdām.
Nensija Bobofita smīkņāja vien.
Es viņai veltīju savu izmeklēto skatienu, kurš vēstīja: gan es tevi reiz nožmiegšu. Tad griezos uz misis Dodsas pusi, taču viņas tur vairs nemaz nebija. Misis Dodsa jau stāvēja pie muzeja durvīm lielo kāpņu augšgalā un nepacietīgi vēcināja roku, lai kustos.