Izlēmu uzdot pašu pēdējo lielo jautājumu — to, kas man nelika mieru visu pēcpusdienu: — Arēja Klarisa te, par mani zobodamās izmeta, ka es esot Lielās triādes materiāls. Tad Anabeta… divreiz… teica, kas es varētu būt "viņš". Un lai es aprunājoties ar orākulu. Par ko ir runa?
Lūka salocīja nazi. — Pareģojumus es nevaru ciest.
— Kā tu to domā?
Vaigs ap rētu noraustījās. — Sāksim ar to, ka es visus iegāzu. Pēdējos divos gados, kopš nogāja greizi mans ceļojums uz Hesperīdu dārzu, Hīrons vairs nevienu nekur nav laidis. Anabeta tik briesmīgi gribēja tikt laukā, ka nemitīgi plijās virsū Hīronam, līdz tas pateica, ka viņas likteni jau zinot. Orākuls to esot pareģojis. Visu sīkumos gan neizstāstīja, bet pateica, ka pagaidām Anabetai neesot lemts nekur doties. Viņai jāgaidot, līdz… nometnē ieradīšoties kāds, kurš ir īpašs.
— Kāds, kurš ir īpašs?
— Par to, mazais, nesatraucies, — Lūka piekodināja. — Anabetai labpatīk iedomāties, ka gaidītā zīme ir katrs no tiem, kas te ierodas. Un tagad — aiziet, vakariņu laiks ir klāt.
Līdz ar šiem vārdiem kaut kur atskanēja pūtiens. Sazin kā uzreiz zināju, ka tā ir gliemežvāka taure, lai gan tādu nekad mūžā nebiju dzirdējis.
Lūka nokliedzās: — Vienpadsmitais, ierindā!
Mēs visi, skaitā ap divdesmit, sastājāmies koppagalmā — pēc vecuma, tā ka es, protams, neglābjami izrādījos pēdējais. Visi plūda laukā arī no citiem namiņiem, izņemot tos trijus tukšos pašā galā, un astoto, kas dienas gaismā izskatījās gluži kā visi citi, bet tagad, saulei rietot, iegaismojās sudrabains.
Soļojām kalnup uz ēdnīcas paviljonu. No pļavām sanākdami, mums piebiedrojās satīri. No laivu ezera iznira najādas. Vēl dažas meitenes iznāca no meža — un, kad es saku "no meža", ar to es domāju "no kokiem". Redzēju vienu deviņus vai desmit gadus vecu meitenīti iznirstam laukā no kļavas un teciņiem vien spriņģojam augšup pa nogāzi.
Pavisam sanāca savs simts nometnieku, pārdesmit satīru un kāds ducis visādu meža nimfu un najādu.
Pie paviljona ap marmora kolonnām liesmoja lāpas. Bronzas pannā, tik lielā kā vanna, plaiksnījās centrālā uguns. Katram namiņam bija savs galds, ko sedza balts galdauts ar purpura apmali. Četri galdi stāvēja tukši, bet pie tā, kurš vienpadsmitajam namiņam, bija visai pašauri. Man vajadzēja piestumties sola galā tā, ka vietas pietika tikai pusei pēcpuses.
Redzēju Groveru sēžam pie divpadsmitā galda kopā ar misteru D., dažiem satīriem un pāris tukliem, gaišmatainiem puikām, kas mats matā līdzinājās misteram 1). Hīrons stāvēja nomaļus — kentauram tāds piknika galds bija daudz par mazu.
Anabeta sēdēja pie sestā galda, kur visi bija atlētiski, no skata nopietni, visiem pelēkas acis un medus dzelteni mati.
Klarisa sēdēja man aiz muguras pie Arēja galda. Laikam jau bija rimusies pārdzīvot to mērcēšanu, jo smējās un atraugājās turpat visu acu priekšā.
Beidzot Hīrons piecirta pakavu pret paviljona marmora grīdu, un visi noklusa. Kentaurs pacēla glāzi: — Par dieviem!
Visi pacēla savējās: — Par dieviem!
Parādījās meža nimfas ar piekrautiem šķīvjiem: vīnogas, āboli, zemenes, siers, svaiga maize un jā! — cepta gaļa! Mana glāze bija tukša, bet Lūka teica: — Tikai pasaki. Ko vien vēlies — tikai ne grādīgo, protams.
Es teicu: — Ķiršu kolu.
Glāzē ielija dzirkstošs šķidrums karameles brūnumā.
Tad man kaut kas iešāvās prātā. — Zilu ķiršu kolu.
Limonāde vērtās izteikti zila — kobalta oksīda tonī.
Piesardzīgi iestrēbu malciņu. Pati pilnība.
Klusībā uzsaucu tostu par godu mātei.
Viņa nav mirusi, es pats sev teicu. Vismaz ne uz visiem laikiem. Viņa ir Pazemē. Un ja tā patiešām pastāv, kādudien…
— Cienājies, Persij! — Lūka uzsauca, sniegdams man lielo šķīvi ar kūpinātu krūtiņu.
Piekrāvu pats savējo un jau grasījos piebāzt pilnu muti, kad pamanīju visus ceļamies kājās un ar šķīvjiem rokā soļojam pie lielās uguns paviljona vidū. Nospriedu, ka varbūt jāiet pēc saldēdiena vai kaut kā tamlīdzīga.
— Ejam, — Lūka pasauca.
Piegājis tuvāk, es noskatījos, ka visi ņem pa gabalam no sava mielasta un met liesmās: to gatavāko zemeni, sulīgāko vēršgaļas šķēli, siltāko, gardāko maizīti.
— Dedzamais upuris dieviem, — Lūka man iečukstēja ausī. — Viņiem patīk smarža.
— Tu mani āzē?
Viņš uz mani paskatījās tā, ka sapratu — joki mazi, bet ar visu to es neparko nespēju aptvert, kā tādam, kas nemirstīgs un visvarens, var iet pie sirds sadeguša ēdiena smaka.
Piegājis pie uguns, Lūka nolieca galvu un iegrūda liesmās lielu, sarkanu vīnogu ķekaru. — Hermejs.
Es biju nākamais.
Tik ļoti gribējās, kaut es zinātu, kuru dievu minēt
vārdā.
Pēdīgi klusībā noskaitīju lūgšanu: "Lai kas tu esi, pasaki man. Lūdzu."
Notrausu no šķīvja pamatīgu krūtiņas šķēli — tieši liesmās.
Kad augšup pacēlās dūmi, tie nepavisam nekoda rīklē.
No piesvilušas gaļas smakas nebija ne smakas. Smaržoja pēc karstas šokolādes un svaigi ceptiem braunīšiem, uz grila uzliktiem hamburgeriem un meža puķēm, un simt cita visa kā brīnišķīga, kas parasti kopā nesader, bet saderēja gan. Gandrīz jau spēju noticēt, ka dievi no šādiem dūmiem var pārtikt.
Kad bijām atkal sasēduši vietās un notiesājuši visu, kas tiesājams, Hīrons atkal piesita pakavu, un visi saausījās.
Ar smagu nopūtu kājās cēlās misters D. — Nūjā, laikam jau man der ar jums, knēveļi, apsveicināties. Tad nu — sveiciens. Mūsu nodarbību pārzinis Hīrons liek teikt, ka nākamā cīņa par karogu paredzēta piektdien. Lauri patlaban pieder piektajam namiņam.
No Arēja galda atvilnīja plātīgas gaviles.
— Man pašam, — misters D. turpināja, — par to tiešām nospļauties, bet apsveicu. Tāpat man pienākas paziņot, ka pie mums ieradies vēl viens nometnieks. Pīters Džonsons.
Hīrons kaut ko nomurmināja.
— Ē, Persijs Džeksons, — misters D. pārlaboja. — Nūjā. Urā! un tā tālāk. Tagad joziet nu pie sava muļķīgā ugunskura. Aiziet!
Visi uzgavilēja. Devāmies lejup no kalna uz amfiteātri, Apollona namiņa iemītniekiem uzņemoties priekšdziedātāju lomu. Dziedājām nometnes dziesmas par dieviem, ēdām pastilas, plēsām jokus, un dīvainākais, uz mani it kā neviens vairs neblenza. Sajutos te kā mājās.
Vēlāk vakarā, kad nometnes ugunskura mestās dzirksteles jau virpuļos šāvās pret zvaigžņu pilnām debesīm, atkal atskanēja gliemežvāka taure, un mēs rindām vien soļojām atpakaļ uz namiņiem. Tikai tad, kad sabruku uz sava aizlienētā guļammaisa, es piepeši aptvēru, cik ļoti esmu pārguris.
Mani pirksti apvijās ap Mīnotaura ragu. Iedomājos par mammu, bet domas bija labas: kā viņa smaidīja, kā lasīja vakara pasaciņas, kad biju mazs, kā vienmēr novēlēja saldu čuču.
Kolīdz aizvēru acis, iemigu uz līdzenas vietas.
Tāda bija mana pirmā diena Pusdievu nometnē.
Kaut es būtu zinājis, cik drīz vajadzēs pamest jaunās, jaukās mājas.
ASTOŅI TIEKAM PIE KAROGA
Dažās nākamajās dienās dzīve iegāja sliedēs, kas šķita gandrīz normālas, ja neskaita faktu, ka man visu ko mācīja satīri, nimfas un viens kentaurs.
Ik rītu Anabeta man pasniedza sengrieķu valodu, un par dieviem un dievietēm mēs runājām tagadnes formā, kas izklausījās visai jocīgi. Atklājās, ka tas, ko Anabeta teica par manu disleksiju, bija taisnība: lasīt sengrieķu mēlē nepavisam nebija grūti. Vismaz ne jau grūtāk kā angliski. Pēc pāris tādiem rītiem es jau spēju izlauzīties cauri vairākām Homēra rindām bez īpašām galvassāpēm.