Pārējo daļu dienas es pavadīju, izmēģinādams visādas nodarbes zem klajas debess, lai piemeklētu to, kas man padodas. Hīrons mēģināja man iemācīt šaut ar loku, bet mēs diezgan drīz atklājām, ka ar loku un bultām es esmu uz "jūs". Sūdzēties viņš nesūdzējās ar visu to, ka vajadzēja lasīt bultas laukā no paša astes.
Skriešanās? Tāpat nekādas jēgas. Meža nimfas, kas vadīja nodarbības, mani noskrēja viens un divi. Teica gan, lai nebēdāju. Pašas esot gadsimtiem ilgi vingrinājušās, mūkot no dieviem, kas izslāpuši pēc mīlas. Tomēr bija jau mazliet pazemojoši izrādīties gausākam par koku.
Un laušanās? Lai nu paliek. Klarisa mani samala miltos ikreiz, kad es spēru soli uz paklāja.
— Un dabūsi vēl, šmurguli, — viņa ieburkšķēja man ausī.
Man padevās vienīgi airēšana, un tā nekādi nebija meistarība, kas piestāvētu hērojam, kurš pievārējis Mīnotauru.
Zināju, ka gadu un ranga ziņā vecākie nometnieki mani neizlaiž no acīm, pūloties noskaidrot, kas ir mans tētis, bet viegli viņiem neklājās. Nebiju ne tik spēcīgs kā Arēja bērni, ne tik prasmīgs loka šāvējs kā Apollona atvases. Man trūka gan Hēfaista izmaņas kalēja darbos, gan — lai slavēti dievi! — arī Dionīsa talanta vīna dārzos. Lūka ieminējās, ka es varētu būt Hermeja bērns — tāds, kas prot pa druskai no visa, bet pa īstam neko. Bet man palika iespaids, ka viņš tikai cenšas mani uzmundrināt. Arī viņam nebija ne jausmas, ko ar mani iesākt.
Ar visu to nometnē man tomēr patika. Apradu ar rīta miglu, kas klājās pār piekrasti, pēcpusdienas saules piekveldēto zemeņu lauku smaržu, pat ar svešādajiem trokšņiem, ko sacēla nakts mežā klīstošie briesmoņi. Ikreiz, kad vakariņoju kopā ar vienpadsmito namiņu, daļu maltītes iešķūrēju ugunī un pūlējos samanīt kādu saikni ar savu īsto tēti. Nekā. Tikai tas siltums, kas manī iesvēlās vienmēr, kad atminējos viņa smaidu. Par mammu centos daudz nedomāt, tomēr aizvien vēl prātoju: ja reiz īsti ir dievi un briesmoņi, ja reiz iespējamas visas šīs burvestības, noteikti jābūt arī iespējai viņu glābt, atvest atpakaļ…
Sāku saprast to rūgtumu, kas krājās Lūkā, un viņa aizvainojumu pret tēvu — Hermeju. Nu labi, varbūt dieviem bija darāmi svarīgi darbi. Bet vai tad nevarēja laiku pa laikam piezvanīt, pakliegt vai kaut kā tā? Dionīss mācēja no zila gaisa uzburt diētisko kolu. Kāpēc mans tētis, lai kas viņš būtu, nevarēja uzburt tālruni?
Ceturtdienas pēcpusdienā, kad kopš manas ierašanās Pusdievu nometnē bija pagājušas trīs dienas, pirmoreiz piedalījos zobencīņas nodarbībā. Visi no vienpadsmitā namiņa sanāca lielajā, apaļajā arēnā. Lūkam pienācās būt par treneri.
Sākām ar vienkāršākajiem dūrieniem un cirtieniem, par mērķi izmantojot grieķu bruņās ietērptas salmu lelles. Es teiktu, ka man veicās tīri labi. Vismaz apjēdzu, kas īsti darāms, un reakcijai arī nebija ne vainas.
Nelaime vien tāda, ka nekādi neizdevās piemeklēt zobenu, kas labi iegultu rokā. Cits izrādījās par smagu, cits — par vieglu vai par garu. Lūka darīja, ko varēja, lai palīdzētu ko nebūt atrast, taču arī pats atzina, ka neviens no tiem zobeniem, kas dabūjami, nav man piemērots.
Pārgājām pie tuvcīņas pāros. Lūka paziņoja, ka būs mans pārinieks, jo es kaujos pirmoreiz.
— Lai nu veicas, — viens no mūsējiem man noteica. — Labāka paukotāja par Lūku nav bijis jau trīssimt gadu.
— Varbūt viņš mani pasaudzēs, — es sacīju.
Tas tikai novīpsnāja.
Lūka dūrienus, atvairīšanos un blokus man ierādīja visai nesaudzīgi. Ar katru vēzienu es dabūju klāt vēl kādu zilumu vai skrambu. — Sargies no cirtiena, kas nāk no augšas, Persij, — viņš nosauca, lai tūliņ ieplātu man pa ribām ar asmens plakanpusi. — Nē, ne jau pavisam no augšas! — Blākš! — Izklupiens! — Blākš! — Tagad atpakaļ! — Blākš!
Kad viņš beidzot izsludināja pārtraukumu, es mirku sviedros. Visi barā metās pie ledusskapja pēc ūdens. Lūka uzlēja sev uz galvas ledusūdeni, un no malas tas izskatījās tik vilinoši, ka es rīkojos tāpat.
Acumirklī sajutos labāk. Rokās no jauna ieplūda spēks. Zobens vairs nešķita nekur liekams.
— Labi, visi sastājamies aplī! — Lūka norīkoja. — Ja Persijs neiebilst, parādīšu jums šo to paraugam.
Lieliski, es nodomāju. Lai visi noskatās, kā Persijs dabū pa mizu.
Hermeja puikas sastājās visapkārt, valdīdami smaidu. Nopratu, ka visi reiz bijuši manā vietā un nespēj vien sagaidīt, lai redzētu, kā Lūka no manis pataisa miltu maisu. Viņš visiem izskaidroja, ka demonstrēšot atbruņošanas paņēmienu — kā ar sava zobena plakanpusi sagriezt pretiniekam rokā zobenu tā, ka tam atliek ieroci izlaist no pirkstiem.
— Tas ir grūti, — viņš uzsvēra. — Man ir gadījies būt pretinieka ādā. Par Persiju lai nebūtu nekādas smiešanās. Gandrīz visiem paukotājiem gadiem jāmācās, lai apgūtu šo paņēmienu.
Vispirms Lūka to, ko grasās darīt, parādīja pavisam lēnām. Kā jau varēja paredzēt, mans zobens nokrita žvadzēdams.
— Tagad pa īstam, — viņš paziņoja, kad biju pacēlis savu ieroci. — Paukosimies, līdz viens no mums piekāpsies. Gatavs, Persij?
Pamāju, un Lūka metās uzbrukumā. Sazin kā man izdevās atvairīt viņa mēģinājumus piespiest zobenu mana zobena spalam. Atvērās visas maņas. Es paredzēju viņa izklupienus. Es atvairīju viņa cirtienus. Es spēru soli uz priekšu un mēģināju durt pats. Lūka atvairījās it viegli, taču redzēju viņu pārvēršamies sejā. Piemiedzis acis, viņš bruka man virsū ar lielāku sparu.
Zobens man rokā pielija ar svaru. Bija grūti to valdīt. Zināju, ka burtiski pēc dažām sekundēm Lūka mani pieveiks, tāpēc nospriedu: nu, pie joda!
Mēģināju to atbruņošanas gājienu.
Mans zobens ietrāpīja turpat pie Lūkas zobena spala, un es to pagriezu uz leju ar visu savu svaru.
Klankš.
Lūkas zobens nožvadzēja pret akmeņiem. Mana zobena smaile bija dažu centimetru attālumā no viņa neaizsargātās krūtežas.
Pārējie nometnieki skatījās klusēdami.
Es nolaidu zobenu. — Ui, piedod.
Vienubrīd izskatījās, ka Lūka no pārsteiguma ir zaudējis valodu.
— Piedot? — Rētas iezīmētā seja atplauka smaidā. — Pie visiem dieviem, Persij, par ko? Parādi man to pašu vēlreiz!
Negribējās. No pirmītējā nevaldāmā spara pieplūduma vairs nebija ne miņas. Bet Lūka nelikās mierā.
Šoreiz jebkāda ciņa izpalika. Kolīdz mūsu zobeni saskārās, Lūka iebelza pa mana zobena spalu un izgrieza man ieroci no rokas ar tādu spēku, ka tas aizšļūca labu gabalu pa klonu.
Pēc pagaras pauzes kāds skatītājs ieminējās: — Iesācēja veiksme?
Lūka notrausa sviedrus no pieres un vērtējoši nopētīja mani nu jau ar pavisam citu interesi. — Varbūt, — viņš noteica. — Bet man gribētos zināt, ko Persijs iespētu ar klausīgu zobenu…
Piektdienas pēcpusdienā mēs ar Groveru sēdējām ezera krastā, lai atvilktu elpu pēc gandrīz letālas kāpšanas augšup pa sienu. Grovers līdz augšai bija uzlēcis tik viegli kā kalnu āzis, bet mani gan teju aprija lava. Kreklā vidēja izdeguši caurumi. Matiņi no rokām nosviluši.
Sēdējām uz laipas un vērojām, kā najādas zem ūdens pin grozus, līdz saņēmu dūšu, lai pajautātu Groveram, kā beigusies saruna ar misteru D.
Viņam vaigā ielija šķebīga dzelte.
— Labi, — viņš atsaucās. — Vienkārši lieliski.