Pacirtos pret Lūku un saucu, lai pārkliegtu brēku: — Tie ir tie karogi? -Jā.
— Komandas vienmēr pulcē Arējs un Atēna?
— Ne vienmēr, — viņš atkliedza. — Bet bieži.
— Tātad, ja vienu pārtver cits namiņš, ko jūs iesākat — karogu pārkrāsojat?
Lūka pasmīnēja. — Tad jau redzēsi. Vispirms mums pie karoga jātiek.
— Kurā pusē tad mēs esam?
Viņš uzmeta man viltīgu skatu, it kā zinātu ko tādu, ko es nezinu. Lāpas gaismā tā rēta vaigā seju vērta gandrīz ļaunīgu. — Esam noslēguši pagaidu savienību ar Atēnu. Šovakar mums jāatņem karogs Arējam. Un tu nāksi palīgā.
Tika izsludinātas komandas. Atēna bija sabiedrojusies ar diviem lielākajiem namiņiem — Apollonu un Hermeju. Pēc visa spriežot, par atbalstu tika piesolītas visādas privilēģijas, starp kurām figurēja vēlamāks mazgāšanās laiks, izdevīgi pārskatīts mājas soļa darbu grafiks, labākais laiks tām vai citām nodarbībām.
Arējs bija vienojies ar visiem pārējiem: Dionīsu, Dēmetru, Afrodīti un Hēfaistu. Cik bija redzēts, Dionīsa bērni bija tiešām labi noauguši, bet to bija tikai divi. Dēmetras atvasēm bija laba galva un nags uz darbošanos laukā un mežā, taču šis pulciņš neizcēlās ar kaujas sparu. Par Afrodītes dēliem un meitām es daudz neraizējos. Tie lielākoties sēdēja dīkā, vēroja savu atspulgu ūdenī, sukāja matus un mēļoja. Hēfaista bērni nebija no glītajiem un skaitā tikai četri, toties visi drukni un dūšīgi, jo augām dienām strādāja smēdē. Ar tādiem būtu ko noņemties. Tad nu, protams, atlika Arēja namiņš: savs ducis prāvāko, neglītāko un nešpetnāko bandubērnu visā Longailendā, ja ne pasaulē.
Hīrons piesita pakavu pie marmora grīdas.
— Hēroji! — viņš nodimdināja. — Noteikumi jums ir zināmi. Robeža ir strauts. Viss mežs ir jūsu rīcībā. Aizliegtas buršanās nav. Karogam jāplīvo, un tam līdzās ir ne vairāk kā divi sargi. Gūstekņus drīkst atbruņot, bet nav ļauts tos nedz sasiet, nedz viņiem aizbāzt muti. Nav pieļaujami nedz nāves gadījumi, nedz smagi miesas bojājumi. Es būšu par tiesnesi un karalauka ārstu. Bruņojieties!
Kentaurs paplēta rokas, un visi galdi piepeši izrādījās nokrauti ar bruņucepurēm, bronzas zobeniem, šķēpiem un apkaltiem vēršādas vairogiem.
— Oho! — noelsos. — Mums tiešām tas viss vajadzīgs?
Lūka uz mani paskatījās kā uz jukušu. — Ja vien negribi, lai tavi draugi no piektā namiņa tevi uzdur uz iesma. Še — Hīrons teica, ka tev derēšot. Tu būsi robežsargos.
Mans vairogs bija ne mazāks par NBA basketbola groza vairogu, vidū tam greznojās prāvs kaducejs. Tāds svēra savu pusmiljonu kilogramu un būtu lieliski derējis par sniega dēli, taču paļāvos, ka diez vai kāds nopietni cer mani redzēt skrienam vēja ātrumā. Bruņucepuri, tāpat kā visam Atēnas puses karaspēkam, rotāja zils zirgastru pušķis. Arējam un tā sabiedrotajiem pušķis bija sarkans.
Anabeta ieaurojās: — Zilā komanda, uz priekšu!
Uzgavilējuši pakratījām zobenus un viņai nopakaļ pa taku devāmies uz meža dienvidgalu. Sarkanie, uz mūsu pusi noklieguši izsmējīgas nievas, soļoja uz ziemeļiem.
Man izdevās panākt Anabetu, nenogāžoties no kājām. — Paklau!
Viņa soļoja, kā soļojusi.
— Kāds tad ir plāns? — es apvaicājos. — Vai mums krājumā ir kaut kas no burvju pasaules, ko es varētu aizņemties?
Roka Anabetai paslīdēja uz kabatas pusi, it kā viņa bītos, ka esmu kaut no nočiepis.
— Vienkārši paturi acīs Klarisas šķēpu, — skanēja atbilde. — Diez vai gribēsi ar ko tādu saskarties. Citādi tev nav par ko uztraukties. Karogu mēs Arējam atņemsim. Vai Lūka tev jau pateica, kas darāms?
— Man jābūt par robežsargu, lai ko tas nozīmētu.
— Vieglāk par vieglu. Stāvi pie strauta un turi sarkanos pa gabalu. Pārējo atstāj manā ziņā. Atēnai vienmēr ir plāns.
Viņa pielika soli, atstājot mani rijam putekļus.
— Nu labi, — es nomurmināju. — Man prieks, ka gribēji, lai esmu tavā komandā.
Nakts bija silta un sutīga. Mežs vīdēja melns, šur tur uzspīgoja un pagaisa jāņtārpiņi. Atstājusi mani postenī pie sīka strautiņa, kas urdza pāri nedaudziem klintsbluķiem, viņa kopā ar pārējiem izklīda mežā.
Tā, stāvēdams pavisam viens ar lielo, zilpušķoto ķiveri galvā un milzīgo vairogu rokā, jutos kā pēdējais muļķis. Bronzas zobens, tāpat kā visi, kas bija izmēģināti līdz šim, šķita galīgi ncparocīgs. Ar ādu apvilktais rokturis plaukstā gūla smags kā boulinga bumba.
Man taču neviens neparko pa īstam neuzbruktu, vai ne? Proti, Olimpā noteikti pastāvēja kas tāds kā kriminālatbildība.
Tālu projām ieskanējās gliemežvāka taure. Mežā kāds kliedza un brēca, šķindēja metāls, gāja vaļā kautiņš. Man garām kā briedis aizlēkšoja zilpušķains sabiedrotais Apollons, pārlēca pāri strautam un nozuda ienaidnieka teritorijā.
Lieliski, es nospriedu. Man, kā parasti, visi prieki ies garām.
Tad padzirdēju kaut ko, no kā šermuļi nobira pār muguru: turpat netālu dobji ierūcās suns.
Instinktīvi aizslēpos aiz vairoga — kāds man lavījās
klāt.
Tad troksnis noklusa. Nomanīju, ka rūcējs atkāpjas.
Strauta viņa krasta tumsā ar joni sakustējās krūmi, un no tiem ar klaigām un brēku izlēca pieci Arēja karotāji.
— Sadot tam kverplim! — nobļāvās Klarisa.
Neglītās cūkas ačteles spīgoja sejsega spraugās. Viņa vēcināja pusotrmetrīgu šķēpu ar sarkani zvērojošu metāla atkarpi galā. Pārējiem bija tikai parastie bronzas zobeni, lai gan tas man omu nebūt neuzlaboja.
Arejieši metās pāri strautam. Nekādus palīgus tuvumā nemanīju. Varēju mukt. Vai arī stāties pretim pusei Arēja namiņa iemītnieku.
Lūkoju pasprukt malā, lai izvairītos no pirmā cirtiena, bet šie pretinieki jau nebija tik stulbi kā Mīnotaurs. Viņi mani ielenca, un Klarisa trieca man virsū šķēpu. Vairogs mazināja triecienspēku, taču visu miesu pārskrēja sāpīga kņudoņa. Mati man saslējās gaisā. Roka, kas turēja vairogu, nupat bija nejūtīga, un gaisā jautās sviluma smaka.
Elektrība. Tas stulbais šķēps bija elektrisks. Atkritu sēdus.
Vēl cits no arejiešiem man iebikstīja krūtīs zobena spalu, un es nogāzos garšļaukus.
Būtu varējuši mani sasist putrā, bet nebija vaļas — vajadzēja izsmieties pēc sirds patikas.
— Nofrizē viņu, — ieteica Klarisa. — Pagrāb aiz matiem.
Pamanījos pielēkt kājās, pacēlu zobenu, bet Klarisa to, dzirkstelēm šķīstot, pasita sāņus. Tagad nejūtīgas bija abas rokas.
— Ūja, — Klarisa nosmējās. — Man no šitā puiša bail. Pa īstam.
— Karogs ir tur, — es viņai teicu. Gribēju, lai izklausās dusmīgi, bet laikam jau neizdevās.
— Jā, jā, — viens no viņiem atsaucās. — Tikai mums galva sāp ne jau par karogu. Mums galva sāp par vienu džeku, kas mūsu namiņu pataisījis par apsmieklu.
— Tur nu jums mani palīgos nemaz nevajag, — es atcirtu. Varbūt nebija pats gudrākais gājiens.
Veseli divi metās man virsū. Atmuguriski kāpos uz strauta pusi, lūkojot pacelt vairogu, bet Klarisa izrādījās žiglāka. Viņas šķēps ietriecās man tieši ribās. Nebūtu man mugurā krūšubruņas, pāri paliktu kebabs uz kociņa. Savukārt no elektrības trieciena gandrīz zobi izbira no mutes. Viens no viņas draugiem šķēla man pa roku ar zobenu, izcērtot pamatīgu robu.
— Bez smagiem miesas bojājumiem! — es izspiedu pār lūpām.
— Ui, — cirtējs atsaucās. — Nu jau laikam gan palikšu bez saldēdiena.