Viņš iegrūda mani strautā — ievēlos ūdenī, ka noplunkšķēja vien. Tie visi smējās, vēderu turēdami. Sapratu, ka, izsmējušies pēc sirds patikas, viņi mani nobeigs. Bet tad kaut kas notika. Odens it kā atmodināja manas maņas, un piepeši jutos kā izēdis turzu mammas dubultā espresso želejkonfekšu.
Klarisa ar savējiem iebrida strautā, lai tiktu man klāt, bet es pielēcu kājās, lai stātos viņiem pretim. Es zināju, kas darāms. Plakaniski bliezu zobenu tam pirmajam pa galvu tā, ka notriecu bruņucepuri. Sitiens izdevās tik stiprs, ka, viņam saļimstot ūdenī, redzēju pretim novalbāmies acis.
Uzbrukumā nāca neglītene nr. 2 un neglītene nr. 3. Vienai iekrāvu ar vairogu pa seju, otrai ar zobenu nošķēlu zirgastru pušķi. Abas naski vien atkāpās. Neglītenis nr. 4, pēc visa spriežot, uzbrukt īsti negribēja, taču Klarisa nāca man virsū kā mēris, šķēpa uzgalim sprikstīt sprikstījot. Sviesto šķēpu es iemiedzu starp vairoga metāla uzgali un zobenu un pārlauzu pušu kā nieka žagariņu.
— Aā! — viņa iegaudojās. — Stulbais tāds! Preteklis! Līķu tārps!
Būtu jau kliegusi vēl nezin ko, bet es iebliezu viņai starp acīm ar zobena spalu, un Klarisa atstreipuļoja atpakaļ uz strauta krastu.
Tad padzirdēju priekpilnus saucienus un ieraudzīju šurp, uz robežas pusi, joņojam Lūku ar augstu paceltu sarkanās komandas karogu rokā. Abos flangos joza divi no Hermeja puišiem, kas piesedza atkāpšanos, un aiz viņiem — daži no Apollona, kas atkāvās no Hēfaista bērniem. Arejieši slējās kājās, un Klarisa zem deguna nomurmināja neskaidru lāstu.
— Viltība! — viņa iekliedzās. — Tā bija viltība.
Visi klunkurēja nopakaļ Lūkam, bet bija jau par
vēlu. Kolīdz Lūka iebrāzās draudzīgajā teritorijā, krastmalā saskrēja visi. Mūsējie sacēla skaļas gaviles. Sarkanais karogs ielāsmojās tagad jau sudrabains. Kuiļa galva un šķēps pagaisa, lai to vietā parādītos milzīgs kaducejs, vienpadsmitā namiņa simbols. Zilā komanda pacēla Lūku uz pleciem un ņēmās nēsāt viņu apkārt. No meža izrikšoja Hīrons un iepūta gliemežvāka taurē.
Spēle bija galā. Mēs bijām uzvarējuši.
Jau grasījos piepulcēties svinētājiem, kad turpat man blakus strautā atskanēja Anabetas balss: — Nav slikti, hēroj.
Skatījos uz balss pusi, bet viņas tur nebija.
— Kur, vecīt, tu iemācījies tā kauties? — Anabeta turpināja. Gaiss savirmojās, un viņa parādījās, turēdama rokā Yankees beisbola cepuri, to it kā nule norāvusi no galvas.
Sanāca dusmas. Pat tas, ka viņa nupat bijusi neredzama, mani nespēja izsist no sliedēm. — Jūs mani izlikāt par ēsmu, — es noskaldīju. — Jūs mani te nolikāt, jo zinājāt, ka Klarisa bruks man virsū, un Lūka tikmēr pa malu varēs aizkļūt līdz karogam. Viss bija izskaitļots.
Anabeta paraustīja plecus. — Es taču tev teicu. Atēnai vienmēr, vienmēr ir plāns.
— Plāns, kā saberzt mani miltos.
— Steidzos šurp, cik drīz vien iespējams. Jau grasījos mesties palīgā, bet… — Viņa atkal paraustīja plecus. — Tev palīgi bija lieki.
Tad viņa pamanīja manu sacirsto roku. — Kā tev tas izdevās?
— Zobena cirtiens, — atteicu. — Kas tad cits?
— Nē. Tur bija zobena cirsta brūce. Paskaties.
Asiņu vairs nebija. Kur nupat vēl vīdēja dziļa, vaļēja
brūce, stiepās gara, balta rēta, un arī tā gaisa acu priekšā — vērtās arvien mazāka, līdz pazuda pavisam.
— Es… es nesaprotu, — teicu.
Anabeta aizdomājās tik stipri, ka gandrīz varēja dzirdēt galvā zobratus šņirkstam. Paskatījusies man zem kājām, tad — uz pārlauzto Klarisas šķēpu, viņa ierunājās: — Izkāp no ūdens, Persij.
— Ko…?
— Izkāp un viss.
Izbridu no strauta un acumirklī sajutos līdz nāvei pārguris. Rokas no jauna kļuva nejūtīgas. No pirmīt tik strauji pieplūdušā adrenalīna vairs nebija ne miņas. Gandrīz nogāzos no kājām, bet Anabeta mani pieturēja.
— Nu, pie Stiksas, — viņa nosodījās. — Nemaz nav labi. Es negribēju… iedomājos, ka Zevs…
Iekams paguvu noprasīt, kas īsti ir, atkal izdzirdēju suņa rūcienu, bet nu vēl daudz tuvāk nekā pirmīt. Pāri mežam aizvilnīja kauciens.
Nometnieku gaviles acumirklī apslāpa. Hīrons kaut ko nokliedza sengrieķu mēlē, un es tikai vēlāk atskārtu, ka saprotu: — Kaujas gatavībā! Pie lokiem!
Anabeta izrāva zobenu.
Uz klintsbluķa tieši mums virs galvas stāvēja melns suns degunradža augumā ar acīm, kas zvēroja kā lava, un ilkņiem tik gariem kā dunči. Tas vērās tieši uz mani.
Visi pamira, izņemot Anabetu, kas iekliedzās: — Persij, skrien!
Viņa mēģināja aizstāties man priekšā, bet suns izrādījās veiklāks. Milzīga, zobaina ēna pārzibēja viņai pār galvu, un brīdī, kad suns lēca man virsū, es atstreipuļoju atpakaļ un samanīju cauri bruņām izduramies nagus, tik asus kā bārdasnaži, noskanēja vesels lēvenis stirkšķu, it kā cits pēc cita būtu pārplēsti četrdesmit papīra gabali. Suņa skaustā bija sadūries lēvenis bultu. Briesmonis beigts sabruka man pie kājām.
Pateicoties sazin kādam brīnumam, es joprojām biju dzīvs. Lejup uz saplosītajām bruņām skatīties negribējās. Gar krūtīm tecēja kaut kas karsts, un es zināju, ka esmu smagi savainots. Vēl sekunde, un briesmonis mani būtu pataisījis par kilogramiem piecdesmit maltās gaļas.
Hīrons pierikšoja klāt ar loku rokā un nopietns no vaiga.
— Di immortalesV — Anabeta noteica. — Tas ir elles suns no Soda laukiem. Tie taču… tiem taču neklājas…
* Nemirstīgie dievi! (Latīņu vai.)
— Kāds to izsaucis, — bilda Hīrons. — Kāds, kas ir tepat nometnē.
Pienāca Lūka, par karogu rokā piemirsis, slavas brīdis jau bija nogrimis aizmirstībā.
Klarisa ieaurojās: — Tā ir Persija vaina! Persijs to suni izsaucis!
— Paliec nu klusu, bērns, — Hīrons viņu apsauca.
Noskatījāmies, kā elles suņa miesas saplūst ar tumsu,
iesūcas zemē un pazūd kā nebijušas.
— Tu esi savainots, — Anabeta attapās. — Žigli, Persij, brien ūdenī.
— Man nekas nekaiš.
— Kaiš gan, — viņa nerimās. — Hīron, paskaties uz šo te!
Man nebija spēka tielēties. Iekāpu atpakaļ strautā, un visi nometnieki sanāca man apkārt.
Uzreiz sajutos labāk. Samanīju brūces krūtīs aizveramies. Viens otrs pūlī noelsās.
— Paklau, es… es nezinu, kāpēc… — teicu, gribēdams atvainoties. — Man ļoti žēl…
Bet visi skatījās ne jau uz manām dzīstošajām brūcēm. Blenza uz kaut ko man virs galvas.
— Persij, — Anabeta ieteicās un norādīja ar pirkstu. — Mmm…
Kad pacēlu galvu, zīme jau dzisa, bet es vēl varēju saredzēt to zaļas gaismas hologrammu, kas griezās spulgodama. Trijžuburu šķēpu — trijzari.
— Tavs tēvs, — Anabeta nomurmināja. — Nu gan nepavisam nav labi.
— Tagad ir skaidrs, — Hīrons pasludināja.
Visapkārt visi ņēmās slīgt ceļos — pat arejieši, kas gan tā rīkojās visai nelabprāt.
— Mans tēvs? — es pārvaicāju, līdz pēdējam samulsis.
— Poseidons, — atsaucās Hīrons. — Zemes tricinātājs, Viļņu pavēlnieks, Zirgu tēvs. Esi sveikts, Persij Džekson, Jūras dieva dēls!
DEVIŅI PRIEKŠĀ LIKTS PĀRBAUDĪJUMS
Nākamajā rītā Hīrons man lika pārcelties uz namiņu numur trīs.
Tur es biju viens pats. Manām mantām — Mīnotaura ragam, liekai drēbju kārtai un maisiņam ar tualetes piederumiem — tur vietas bija atliku likām. Ēdienreizēs man bija jāsēž pašam pie sava galda, pašam jāizvēlas nodarbības, varēju saukt "gaismu nost!", kad vien iepatīkas, un nevienu vairs neklausīt.