Mākoņos uzšķīlās vesels zibeņu tīmeklis. Pērkondārdi sadrebināja mājas logu rūtis.
— Ākstības, — Dionīss izgrūda.
Hīrons izlikās iegrimis spēļu kārtīs. Grovers kavējās pie margām, dipinādams āža kājas.
— Ja notiktu pēc mana prāta, — Dionīss turpināja, — es piešķiltu uguni visām tavām molekulām. Pelnus mēs uzslaucītu un izvairītos no krietnas tiesas nepatikšanu. Bet Hīrons ir iedomājies, ka tas neiet kopā ar pienākumu, kas man uzticēts šajā sasodītajā nometnē: ka jūs, knēveļus, pienākas pasargāt no visa ļauna.
— Pašaizdegšanās pieder pie visa ļauna, mister D„ — iestarpināja Hīrons.
— Blēņas, — atsaucās Dionīss. — Puika neko i nemanītu. Lai nu kā, esmu ar mieru valdīties. Vēl man bija padomā pārvērst tevi par delfīnu un aizsūtīt atpakaļ pie tēva.
— Mister D.! — Hīrons brīdinoši iesaucās.
— Ak, nu labi, — Dionīss piekāpās. — Ir vēl viena iespēja. Bet tā ir briesmīga muļķība. — Dionīss piecēlās, un neredzamo spēlmaņu kārtis nokrita uz galda.'— Es dodos uz Olimpu, uz ārkārtas sapulci. Ja puika vēl būs tepat, kad pārradīšos, es viņu pārvērtīšu par Atlantijas afalīnu. Vai skaidrs? Un, ja tev, Persij Džekson, ir kaut druska smadzeņu, gan tu apjēgsi, ka mans piedāvājums ir daudz saprātīgāks par to, kāds padomā Hīronam.
Paķēris spēļu kārti, Dionīss to pavirpināja, un kārts pārvērtās plastmasas taisnstūrī. Kredītkarte? Nē. Caurlaide.
Misters D. uzsita knipi.
Gaiss ap viņu savirmojās un sakļāvās visapkārt kā siena. Misters D. pārvērtās hologrammā, tad vēja pūsmā un beidzot pagaisa, nopakaļ atstājis vien svaigi spiestas vīnogu sulas smaržu.
Hīrons man uzsmaidīja, tomēr no skata bija izvārdzis un bažīgs. — Sēdies, lūdzu, Persij! Grover, tu arī.
Apsēdāmies.
Hīrons nolika uz galda savas kārtis — kombinācija būtu nodrošinājusi viņam uzvaru.
— Saki man, Persij, — kentaurs ierunājās. — Kā tev patika tas elles suns?
Nodrebēju, padzirdis to vārdu.
Hīrons droši vien cerēja, ka attraukšu: "Ē, sīka vienība! Es tādus elles suņus ķeru un ēdu." Bet melot negribējās.
— Tas mani pārbiedēja, — es teicu. — Nebūtu jūs viņu notriekuši, es būtu pagalam.
— Būs vēl ļaunāk, Persij. Daudz ļaunāk, iekams tiksi galā.
— Galā… ar ko?
— Ar savu uzdevumu, protams. Vai uzņemsies?
Pašķielēju uz Groveru — tas iežņaudza saujā īkšķi.
— Mmm, ser, — sacīju, — jūs jau vēl neesat teicis, par ko ir runa.
Hīrons saviebās. — Nūjā, detaļas — tas ir jau smagāks jautājums.
Pāri ielejai nogranda pērkons. Negaisa mākoņi bija atvēlušies līdz pašai jūrmalai. Cik tālu vien sniedzās skats, jūra ar debesīm mutuļodamas gāja kopā.
— Poseidons un Zevs, — es teicu. — Viņi kaujas par kaut ko, kas vērtīgs… kas nozagts, vai ne?
Hīrons un Grovers saskatījās.
Kentaurs ratiņkrēslā paliecās man tuvāk. — Kā tev tas nācis zināms?
Vaigi man kaisa. Kaut es būtu pievaldījis to pļāpas mēli! — Kopš Ziemassvētkiem laiks iegrozījies ērmīgs — it kā jūra čīkstētos ar debesīm. Tad runājos ar Anabetu, un viņai nācis ausīs kaut kas par zādzību. Un… man arī rādījušies tie sapņi.
— Es jau nopratu, — bilda Grovers.
— Kuš, satīr! — Hīrons viņu apsauca.
— Bet tas ir viņa uzdevums! — No uztraukuma Groveram acis bija spožas. — Kā gan citādi!
— To var noteikt tikai orākuls. — Hīrons noglauda bārdas astrus. — Lai nu kā, Persij, tu nekļūdies. Tavs tēvs un Zevs tik briesmīgi nav ķīvējušies jau simtiem gadu. Kaujas par kaut ko vērtīgu, kas nozagts. Ja gribam būt precīzi — par zibens šautru.
Es tramīgi iesmējos. — Par ko7 .
— Tā nav nekāda smiekla lieta, — Hīrons brīdināja. — Runa ir nevis par folijā ievīstītu zigzagu, kādus var redzēt otršķirīgās izrādēs, bet par vairāk nekā pusmetru garu, no augstākā labuma debesu bronzas kaldinātu cilindru, kam abi gali aizbāzti ar dievu raudzes sprāgstvielām.
— Ak tā.
— Par Zeva valdnieka šautru, — Hīrons teica, nu jau iekaisdams. — Par viņa varas simbolu, pēc kura parauga darinātas visas pārējās zibens šautras. Par pirmo ieroci, ko ciklopi darināja karā pret titāniem; par šautru, kas nošķēla cepuri Etnas kalnam un notrieca no troņa
Kronu; par valdnieka šautru, kurā spēka tik daudz, ka mirstīgo ūdeņraža bumbas tai līdzās ir nieka petardes.
— Un tā pazudusi?
— Nozagta, — Hīrons sacīja.
— Un kas vainīgs?
— Kurš vainīgs, — kentaurs pārlaboja. Skolotājs — ko tu tādam padarīsi? — Tu.
Man mute palika vaļā.
— Vismaz, — Hīrons paslēja roku, — tā iedomājies Zevs. Ziemas saulgriežos, pēdējā dievu sapulcē, Zevs un Poseidons sastrīdējās. Parastās blēņas: "Mātei Rejai tu jau vienmēr esi bijis mīlulītis", "Gaisā dabas kataklizmas ir iespaidīgākas par tām, kas jūrā," un tā tālāk. Pēc tam Zevs attapās, ka no troņa istabas, kas viņam turpat degungalā, pazudusi valdnieka šautra. Ne mirkli nevilcinoties, viņš apsūdzēja Poseidonu. Redzi, dievs nevar savām rokām piesavināties cita dieva simbolu vai varu — to liedz paši vissenākie likumi —, taču Zevs ir ieņēmis galvā, ka tavs tēvs sarīkojis tā, lai šautru nočiepj kāds cilvēku hērojs.
— Bet es taču…
— Pacieties un noklausies, bērns, — Hīrons mani pārtrauca. — Zevam ir dibināts pamats tādām aizdomām. Ciklopu smēdes atrodas okeāna dzelmē, līdz ar to Poseidonam ir zināma vara pār brāļa zibens kaldinātājiem. Zevs domā, ka Poseidons ticis pie valdnieka šautras un pēc viņa pavēles ciklopi tagad paslepšus un grēdām vien ražo tās nelegālas kopijas, kas itin labi būtu liekamas lietā, lai gāztu Zevu no troņa. Vienīgais, bija grūti saprast, kas tas par hēroju, ar kura rokām Poseidons šautru nolaupījis. Nupat Poseidons tevi nepārprotami atzinis par savu dēlu. Tu ziemas brīvdienās biji Ņujorkā. Olimpā tu būtu varējis ielavīties vienā mierā. Zevs uzskata, ka zagli ir izskaitļojis.
— Bet es Olimpā neesmu ne kāju spēris! Zevs ir nojūdzies!
Hīrons un Grovers nervozi pašķielēja uz debesīm. Mākoņi virs galvas nebūt negrasījās pašķirties, kā Grovers tika solījis. Tie vēlās tieši uz ieleju, stumdamies tai pāri kā zārka vāks.
— Ē… Persij? — bilda Grovers. — Tā mēs par Debesu valdnieku nemēdzam izteikties.
— Varbūt labāk — apsēsts ar vajāšanas māniju, — ieteica Hīrons. — No otras puses, Poseidons mēģinājis Zevu gāzt ne reizi vien. Ja nemaldos, tavā gala eksāmenā šis jautājums bija iekļauts kā trīsdesmit astotais… — Kentaurs uz mani paskatījās tā, it kā tiešām dzīvotu pārliecībā, ka es atceros, kas rakstīts trīsdesmit astotajā biļetē.
Kā mani iespējams apsūdzēt dievu ieroča zādzībā? Es pat picas šķēli no Gabes pokera ballītes nespēju nočiept tā, lai netiktu pieķerts. Hīrons gaidīja atbildi.
— Kaut kas saistībā ar zelta tīklu? — minēju uz labu laimi. — Poseidons, Hēra un vēl citi dievi… tā kā sagūstīja viņu un nelaida vaļā, kamēr viņš neapsolījās būt labāks valdnieks, ja?
— Pareizi, — Hīrons atsaucās. — Un kopš tā laika Zevs Poseidonam neuzticas. Poseidons, protams, liedzas, ka zadzis valdnieka bultu. Par tādiem vārdiem sajutās aizskarts līdz sirds dziļumiem. Tā nu viņi plēšas jau mēnešiem, piedraudot ar karu. Un nu piesakies tu — nākdams, tā sakot, kā pēdējais piliens.
— Bet es taču esmu tikai bērns!