— Es zināju no sākta gala! — iesaucās Grovers.
Hīrons tomēr šaubījās. — Vai vēl ko?
Negribēju viņam teikt.
Kurš draugs gan mani nodotu? Draugu man nebija tik daudz.
Un pēdējā rinda — man neizdošoties izglābt to, kas ir pats svarīgākais. Kas tas par orākulu — sūta mani uzdevumā un saka: nūjā, starp citu, tu izgāzīsies!
Kā lai ko tādu izpauž?
— Nē, — sacīju. — Tas arī viss.
Viņš cieši nopētīja manu seju. — Labi, Persij. Tomēr ielāgo vienu: orākula vārdiem mēdz būt divkārša nozīme. Uz tiem par daudz vis nepaļaujies. Dažkārt patiesība atklājas tikai pēc tam, kad viss noticis.
Uzmācās sajūta, ka viņš noprot — es kaut ko noklusēju, un pūlas mani uzmundrināt.
— Nūjā, — sacīju, gribēdams grozīt sarunas gaitu. — Kurp tad lai eju? Kas tas par vakaru dievu?
— Liec lietā galvu, Persij, — Hīrons atbildēja. — Ja
Zevs un Poseidons viens otru novārdzina karā, kurš izrādās uzvarētājos?
— Kāds cits, kas grib tikt pie varas? — es minēju.
— Jā, uz to pusi. Kāds, kuram kremt; kuram pasaules dalīšanā pirms daudziem eoniem kritusi, pašaprāt, liesākā tiesa; kura valstība, miljoniem ejot bojā, tikai pieņemsies spēkā un varenībā. Kāds, kurš ienīst brāļus, kas piespieduši viņu zvērēt bērnus vairs nedzemdināt,
— dot zvērestu, ko tie abi jau paši lauzuši.
Prātā uznira sapnis — ļaunīgā balss, kas nāca no pazemes. — Aīds.
Hīrons pamāja. — Miroņu valdnieks ir tā vienīgā iespēja.
Grovers izlaida no mutes alumīnija skārda gabalu.
— Ē, paga. K-kas?
— Persijam uzbruka fūrija, — Hīrons atgādināja.
— Neizlaida viņu no acīm, līdz vairs nebija šaubu, ka puika ir īstais, tad centās viņu nonāvēt. Fūrijas klausa tikai vienam kungam — Aīdām.
— Jā, bet… bet Aīds necieš hērojus kā tādus, — Grovers iebilda. — Jo sevišķi, ja bija uzodis, ka Persijs ir Poseidona dēls…
— Elles suns iekļuva mežā, — Hīrons turpināja. —■ Tos var atsaukt vienīgi no Soda laukiem, turklāt tikai tas, kurš atrodas nometnē. Aīdām te noteikti ir savs spiegs. Viņš noteikti paredzējis, ka Poseidons lūkos izmantot Persiju, lai nomazgātu nepatiesos apvainojumus. Vairāk nekā ticams, ka Aīds ļoti gribētu nogalēt to jauno pusdievu, pirms viņš dodas uzdevumā.
— Vareni, — es nomurmināju. — Pēc manas nāves alkst divi varenākie dievi.
— Bet ceļš uz… — Grovers aprāvās. — Proti, vai valdnieka šautra nevarētu būt noglabāta kādā citā vietā, piemēram, Menā? Šajā gadalaikā Menā ir ļoti jauki.
— Nozagt valdnieka šautru Aīds sūtījis kādu pakalpiņu, — Hīrons nelikās dzirdis. — To viņš paslēpis Pazemē, gluži pareizi lēsdams, ka Zevs vainos Poseidonu. Neizlikšos, ka Miroņu valdnieka prātos lasu kā atvērtā grāmatā — īsti nezinu, kāpēc viņš tā rīkojies vai kāpēc nospriedis karu sākt tieši tagad, taču viens ir skaidrs: Persijam jādodas uz Pazemi, jāuzmeklē valdnieka šautra un jāatklāj patiesība.
Vēderā man iemetās sveloša guns. Pats jocīgākais, ka tās bija nevis bailes, bet nepacietība. Atriebes alkas. Tiktāl Aīds man bija centies atņemt dzīvību jau trīs reizes, uzrīdot man fūriju, Mīnotauru un elles suni. Viņa vainas dēļ mana māte pagaisa gaismas zibsnī. Un nu viņš sadomājis man un tētim uzvelt vainu par zādzību, ko nemaz neesam pastrādājuši.
Biju gatavs saukt viņu pie atbildības.
Turklāt, ja Pazemē bija mana māte…
Pieraujies, puisīt, mani brīdināja kaut kur prāta aizkaktiņā vēl patvērusies saprāta balss. Tu esi tīrais bērns. Aīds ir dievs.
Grovers trīcēja pie visām miesām. Nupat jau kā kartupeļu čipsus citu pēc citas bāza mutē spēļu kārtis.
Tam nabagam pienācās ar mani kopā iet līdz galam, citādi meklētāja licenci, lai kas tā tāda, viņš neredzēs kā savas ausis, bet es taču nevarēju lūgt, lai Grovers nāk līdzi, jo sevišķi pēc tam, kad orākuls man piedraudējis ar neveiksmi. Tā būtu pašnāvība.
— Paklau, ja reiz zinām, ka vainīgs Aīds, — uzrunāju Hīronu, — kāpēc nevaram to vienkārši izstāstīt pārējiem dieviem? Lai Zevs ar Poseidonu nolaižas Pazemē un vienam otram sadod pa mici.
— Aizdomas un pārliecība nav viens un tas pats, — Hīrons aizrādīja. — Turklāt, pat ja uz Aīdu krīt aizdomas — un, manuprāt, Poseidonam kas tāds būs nācis prātā —, saviem spēkiem viņi šautru nevar atgūt. Dievi cits cita teritorijā var iet tikai kā lūgti viesi. Vēl viens senlaiku likums. Toties hērojiem te ir zināmas priekšrocības. Tie var iet visur, cīnīties vienalga ar ko, ja vien pietiek dūšas un spēka. Par to, ko sastrādājis hērojs, neviens dievs nav saucams pie atbildības. Tāpēc jau dievi mūžam darbojas ar cilvēku starpniecību.
— Jūs sakāt, ka es tieku izmantots.
— Es saku — nav nejaušība, ka Poseidons par tavu tēvu pieteicies tieši tagad. Spēle ir gaužām riskanta, bet viņam nav citas izejas. Tu viņam esi vajadzīgs.
Es tētim esmu vajadzīgs.
Izjūtas manī sagriezās kā stikliņi kaleidoskopā. Pats nesapratu, kas tas ir — aizvainojums, pateicība, prieks vai dusmas. Divpadsmit gadus Poseidons par mani nebija licies ne zinis. Un nu es viņam piepeši esot vajadzīgs.
Uzlūkoju Hīronu. — Jūs taču no sākta gala zinājāt, ka esmu Poseidona dēls, vai ne?
— Man bija tādas aizdomas. Jau teicu… arī es runāju ar orākulu.
Nopratu, ka par to pareģojumu ļoti daudz kas paliek noklusēts, tomēr nospriedu acumirklī par to galvu nelauzīt. Galu galā, arī es netiku izpaudis gluži visu.
— Tad runāsim skaidri un gaiši, — es atsāku.
— Man jādodas uz Pazemi, kur jāstājas pretim Miroņu valdniekam.
— Tieši tā, — Hīrons atsaucās.
— Jāuzmeklē varenākais ierocis visā Visumā.
— Precīzi.
— Un jāaizgādā tas līdz Olimpam līdz vasaras saulgriežiem — desmit dienu laikā.
— Uz to pusi.
Paskatījos uz Groveru, kas gabaliem vien rija lejā ercena dūzi.
— Vai es jau minēju, ka Menā ap šo laiku ir brīnum jauki? — viņš vārgi ieprasījās.
— Vari nenākt līdzi, — es viņam teicu. — To es no tevis nevaru prasīt.
— Ak tā… — Viņš pakulstīja āžakājas. — Nē… vienkārši — satīri un pazemes kambari… nu…
Ierāvis gaisu plaušās, viņš pietrūkās kājās, no krekla priekšas notrausdams spēļu kāršu un skārda drumslas.
— Persij, tu man izglābi dzīvību. Ja… ja tu nopietni gribi, lai dodos līdzi, es tevi nepievilšu.
Uzbrāzās tik spējš atvieglojums, ka acīs kāpa asaras, tomēr atcerējos, ka raudāšana hērojiem laikam nepiedien. Grovers bija vienīgais, ar ko draugos biju ilgāk par diviem mēnešiem. Man nebija saprašanas, kā satīrs var palīdzēt cīņā ar miroņu spēkiem, bet doma, ka viņš būs blakus, bija silta un mierinoša.
— Līdz uzvarošam galam, vecīt. — Pievērsos Hīronam. — Kurp tad lai dodamies? Orākuls teica tikai to, ka uz vakariem.
— Ieeja Pazemē allaž ir rietumos. Tā pārvietojas laikiem līdzi tāpat kā Olimps. Pašlaik, protams, tā meklējama Amerikā.
— Kur?
Hīrons savilka izbrīnītu seju. — Man gan tas šķiet visai pašsaprotami. Vārti uz Pazemi atrodas Losandželosā.
— Ā, — es attapos. — Dabiski. Tātad vienkārši sēžamies lidmašīnā…
— Nē! — iebrēcās Grovers. — Persij, kur tev prāts! Vai tu kaut reizi mūžā esi braucis ar lidmašīnu?