Kā viņai bija izdevies tur tikt vienā acumirklī?
Man tā gadās bieži — vai nu smadzenes atslēdzas vai kā, un pēc brīža es tikai attopos, ka sazin kas jau palaists garām: it kā no pasaules bilžu mīklas kāds gabals būtu izkritis un tur rēgotos vien melns tukšums. Skolas psiholoģe teica, ka pa daļai pie vainas esot uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms — smadzenes man nepareizi pārstrādājot uztvērumus.
Nu, nezinu gan.
Devos pie misis Dodsas.
Pa kāpnēm kāpdams, pusceļā atskatījos uz Groveru. Tas stāvēja bāls un pārmijus skatījās te uz mani, te misteru Bruneru, sak, vai tas maz mana, kas notiek, bet misters Bruners bija dziļi iegrimis grāmatā.
Paskatījos augšup. Misis Dodsa jau atkal bija izčibējusi. Nu viņa stāvēja jau iekšā, vestibila galā.
Nu labi, es nospriedu. Laikam liks man suvenīru veikalā pirkt Nensijai jaunu kreklu.
Tomēr izskatījās, ka prātā viņai kas cits.
Gāju viņai nopakaļ iekšā muzejā. Panācu tikai tad, kad jau bijām sengrieķu un romiešu sekcijā.
Bez mums abiem tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Sakrustojusi rokas uz krūtīm, misis Dodsa stāvēja pie lielas, ar sengrieķu dievībām rotātas marmora frīzes. Un taisīja dīvainu troksni — rūca, vai.
Es būtu sanervozējies arī bez visas tās rūkšanas. Kad nonāc ar skolotāju aci pret aci, sametas jocīgi ap dūšu — kur nu vēl, ja skolotāja ir misis Dodsa! Un uz frīzi viņa vērās tā dīvaini — it kā gribētu to pārvērst pīšļos…
— Tu, mīlīt, mums taisi nepatikšanas, — viņa ierunājās.
Es izvēlējos pašaizsardzību. Teicu: — Jā, skol'tāj.
Viņa atbraucīja ādas jakas piedurknes. — Tu ko — iedomājies, ka tiksi cauri sveikā?
Acis viņai bija vairāk nekā trakas. Ļaunīgas.
Skolotāja taču, es satraukts prātoju. Pāri taču nedarīs.
Teicu: — Es… es centīšos, skol'tāj.
Ēku sadrebināja pērkona grandi.
— Mēs neesam no muļķu mājām, Persij Džekson, — atrūca misis Dodsa. — Drīzāk vai vēlāk mēs tevi būtu uzmeklējuši. Atzīsties un atvieglosi savas ciešanas!
Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā.
Man prātā bija vien tas, ka skolotāji guļamistabā droši vien atraduši tās končas, ar ko paslepšus tirgojos. Vai varbūt atklājuši, ka sacerējumu p^r Tomu Sojeru esmu nokačājis no interneta, grāmatu vispār nelasījis, un tagad grib anulēt atzīmi. Vai — vēl jo ļaunāk — grib mani piespiest to grāmatu izlasīt.
— Nu? — viņa kundziski nokliedzās.
— Skol'tāj, es ne…
— Laiks cauri! — viņa nošņācās.
Un tad notika brīnumu lietas. Acis viņai iegailējās kā ogles grila pannā. Pirksti izstiepās garos nagos. Jaka pārtapa lielos, ādainos spārnos. Tas vairs nebija cilvēks. Krunkaina ragana ar sikspārņa spārniem, nagiem, mute pilna dzeltenu ilkņu, un viņa bija gatava mani saplēst sīkās strēmelēs.
Tad viss iegrozījās vēl jo dīvaināk.
Misters Bruners, vēl pirms mirkļa tupējis savos rateļos muzeja pagalmā, iestūrējās pa durvīm ar pildspalvu rokā.
— Kā iet, Persij? — viņš iekliedzās un atlidināja šurp pildspalvu.
Misis Dodsa metās man klāt.
Es iekunkstējies spruku pie malas, Dodsas nagiem nosvelpjot gar ausi. Saķēru pildspalvu, bet tā, kolīdz tika man saujā, vairs nebija nekāda pildspalva. Rokā man bija zobens — mistera Brunera bronzas zobens, ko viņš allaž vazāja līdzi uz, tā sakot, turnīriem.
Misis Dodsa klupa man virsū kā tāda slepkavniece.
Kājas ļima. Rokas trīcēja tik briesmīgi, ka zobens teju šļuka laukā.
Misis Dodsa nobrēcās: — Mirsti, mīlīt!
Un bruka man tieši virsū.
Miesu man cauršāva bezdibenīgas šausmas. Daba lika tikai to vienu — novēcināju zobenu.
Metāla asmens caururba viņas plecu un tam caurgāja tik viegli kā ūdens vilnim. — Švūūūkss!
Misis Dodsa izputēja kā smilšu pils, kam virsū uzlaists ventilators. Uzputēja kā dzeltens pulveris, kas pagaisa acu priekšā, iepakaļ atstājot tikai sēra smaku, tālē gaistošu kliedzienu un ļaunīgu saltumu — it kā tās divas gailošās acis mani joprojām vērotu.
Stāvēju pavisam viens.
Rokā man bija pildspalva.
Mistera Brunera nebija. Vispār neviena nebija — es viens pats.
Rokas man joprojām trīcēja. Vai tik pusdienu tiesā nebija iemaisītas kādas burvju sēnes vai kas tāds.
Vai tad man tas viss tikai rādījies?
Gāju atkal laukā.
Tikmēr bija sācis līt.
Grovers sēdēja pie strūklakas ar izplātu muzeja karti virs galvas. Ari Nensija Bobofita turpat vien bija, joprojām tikpat izmirkuši un lidz ūkai izžēlojusies savām nesmukajām draudzenēm. Mani ieraudzījusi, viņa teica: — Nu, vai misis Ķerra tev kārtīgi sadeva pa pakaļu?
Es teicu: — Kas?
— Mūsu skol'tāja, āpsi!
Apstulbu. Nekādas misis Ķerras par skolotāju mums līdz šim nebija vispār bijis. Uzvaicāju Nensijai, ko viņa tādu domā.
Šī novalbījusies aizgriezās.
Paprasīju Groveram, kur misis Dodsa.
Tas atvaicāja: — Kas?
Taču ne uzreiz un acīs man neskatījās, tāpēc iedomājos, ka viņš ākstās.
— Nav nekādi joki, vecīt, — es viņam teicu. — Pa nopietno.
Virs galvas nogranda pērkons.
Misters Bruners kluknēja apakš sarkanā saulessarga — viņš joprojām lasīja grāmatu, it kā nebūtu izkustējies no vietas.
Devos pie viņa.
Iztrūcināts viņš pacēla galvu. — Ā, vai tik tā nebūs mana pildspalva! Lūdzu, Džeksona jaunskungs, turpmāk izmantojiet pats savus rakstāmrīkus!
Atdevu misteram Bruneram viņa pildspalvu. Tikai tagad atskārtu, ka tā man aizvien vēl rokā.
— Skol'tāj, — ierunājos. — Kur tad misis Dodsa?
Viņš vērās pretim pilnīgā neizpratnē. — Kas?
— Tā otrā palīgskolotāja — misis Dodsa. Kas mācīja algebras pamatus.
Saraucis pieri, viņš saslējās — it kā mazliet satraucies. — Persij, nekādas misis Dodsas mums šodien līdzi nav bijis. Ciktāl man zināms, arī Jensija skolā tādas misis Dodsas nekad nav bijis. Kā pats jūties?
DIVI TRĪS VECAS KUNDZES ADA NĀVES ZEĶES
Esmu radis ik pa laikam piedzīvot visu ko dīvainu, bet parasti viss bijis uz īsu brīdi. Šobrīd tās halucinācijas, kas gāja vaļā 24 stundas no vietas un septiņas dienas nedēļā, jau sāka kļūt neciešamas. Līdz pat mācību gada beigām tā vien likās, ka skolā kāds mani tīšuprāt apceļ. Visi izturējās tā, it kā būtu pilnīgi un galīgi pārliecināti, ka misis Ķerra — tā jautrā, gaišmatainā dāmiņa, ko pirmoreiz mūžā ieraudzīju, kad viņa pēc ekskursijas iekāpa mūsu busiņā, — jau kopš Ziemassvētkiem esot mūsu algebras pamatu skolotāja.
Mēģināju vienam otram ieminēties par misis Dodsu, lai šos pieķertu melos, bet visi uz mani skatījās tā, it kā es būtu prātu izkūkojis.
Tad gandrīz jau noticēju — tādas misis Dodsas vispār nekad nav bijis.
Gandrīz.
Bet Groveram mani neizdevās piemuļķot. Kad pieminēju misis Dodsu, viņš vispirms saminstinājās un tikai tad paziņoja, ka tādas vispār neesot. Taču zināju, ka viņš melo.
Kaut kas taču bija. Kaut kas taču muzejā notika.
Gremdēties dziļās pārdomās pa dienu nebija laika, bet naktīs misis Dodsa ar visiem tiem nagiem un ādas spārniem rādījās ļaunos murgos, tā ka uztrūkos no miega, noplūdis saltiem sviedriem.
Laiks joprojām bija galīgi jocīgs, un omu tas man nekādi neuzlaboja. Vienunakt negaisa brāzma izgāza man guļamistabas logus. Pēc pāris dienām kilometrus astoņdesmit no Jensija specskolas postažu uzrīkoja viesuļvētra — spēcīgākā, kāda jebkad pieredzēta Hudzonas ielejā. Starp aktualitātēm, ko apspriedām sociālo zinību stundā, bija neparasti lielais skaits mazgabarīta lidaparātu, kas togad pēkšņa vēja dēļ iegāzušies Atlantijas okeānā.