— Tas nekas, vienīgi… kaut man…
Aprāvos, jo nupat jau gandrīz būtu izklausījies pēc īsta zīdaiņa. Prātā bija vēlme, kaut tētis man būtu iedāvājis ko brīnumainu, kas ceļā būtu noderīgs, — kaut ko tikpat lielisku kā Lūkas lidkedas vai Anabetas cepure, kas valkātāju dara neredzamu.
— Nu gan — kas es par aizmāršu! — Hīrons izsaucās. — Gandrīz būtu palaidis tevi ceļā tukšām rokām!
Viņš man pasniedza no mēteļa kabatas izvilktu pildspalvu. Pavisam parasta pildspalva — melna tinte, noņemams uzgalis, no tām lētajām.
— Oho, — teicu. — Paldies.
— Persij, tā tev ir dāvana no tēva. Gadiem to glabāju, kamēr nezināju, ka gaidīju tieši tevi. Bet tagad man pareģojums ir skaidrs. Tu esi īstais.
Uzreiz atcerējos ekskursiju uz Metropoles mākslas muzeju, kad manis dēļ sabira pīšļos misis Dodsa. Hīrons man toreiz pasvieda pildspalvu, kas pārvērtās par zobenu. Vai tiešām tā pati…?
Norāvu uzgali, un pildspalva sāka stiepties garumā un pieņemties svarā. Nepagāja ne sekunde, un pildspalvas vietā jau bija vizošs bronzas zobens ar abpusgriezīgu asmeni, rokturis tam bija apvilkts ar ādu un plakanā maksts izlikta zelta kniedēm. Vēl nekad neviens ierocis man nebija tik labi iegūlis rokā.
— Šim zobenam ir sena un dramatiska vēsture, bet šobrīd nav vajadzības tajā iedziļināties, — sacīja Hīrons. — Vārdā tam ir Anaklusms.
— Pretstraume, — es atkārtoju, pats brīnīdamies, ka sengrieķu mēle man uzreiz bija saprotama.
— Lietā to liec tikai ārkārtas gadījumos, — Hīrons piekodināja, — un tikai cīņā ar briesmoņiem. Hērojs, protams, nedrīkst darīt pāri mirstīgajiem, ja vien citādi nevar, taču pret viņiem šis zobens tik un tā neko neiespēs.
Noskatīju draudīgi asās šķautnes. — Kā — pret mirstīgajiem neko neiespēs? Kā tas iespējams?
— Zobens kaldināts no debesu bronzas. To kaluši ciklopi, rūdījuši Etnas sirdī, dzesējuši Lētas upē. Briesmoņus un visas Pazemes kustoņus tas nobeidz acumirklī, ja vien tie nepamanās tevi nobeigt pirmie. Bet mirstīgajam asmens izies cauri kā šķitums. Tie zobenam vienkārši ir par daudz liela niecība, lai būtu vērts piepūlēties. Un iegaumē, ko teikšu: tevi pašu — pusdievu — spēj nogalēt gan debesīs, gan uz zemes darināts ierocis. Tu esi pakļauts divkāršam riskam.
— Cik laba ziņa!
— Tagad uzliec pildspalvai uzgali.
Pieskāros ar uzgali zobena smailei, un Pretstraume tūliņ atkal saruka par pildspalvu. Iebāzu to kabatā drusku raizīgs, jo skolā biju izslavēts pildspalvu zaudētājs.
— Nevarēsi, — Hīrons teica.
— Ko nevarēšu?
— Pildspalvu pazaudēt, — viņš sacīja. — Tā ir apburta. Ikreiz atkal uzradīsies tev kabatā. Pamēģini!
Ar zināmām bažām atvēzējos un, cik spēka, aizlidināju pildspalvu lejup pa nogāzi, kur tā iekrita garajā
zālē.
— Varbūt mazliet jānogaida, — Hīrons man teica.
— Tagad palūko kabatā.
Un tiešām — pildspalva atkal bija vietā.
— Labi, tas nu ir briesmīgi kolosāli, — es atzinu,
— bet kas būs, ja kāds mirstīgais mani ieraudzīs izvelkam zobenu?
Hīrons pasmaidīja. — Miglai ir varens spēks, Persij.
— Miglai?
— Jā. Palasi "Iliādu". Tur kas tāds minēts ik uz soļa. Kolīdz dievišķi vai monstrozi spēki parādās mirstīgo pasaulē, tie uzbur miglu, kas aizklāj to, ko cilvēks redz. Tu kā hibrīds redzēsi visu, kā ir, bet cilvēkiem būs pavisam cits iespaids. Vispār jābrīnās, ko visu cilvēki neizdomā, lai to, kas notiek, salāgotu ar viņu pašu īstenību.
Iebāzu Pretstraumi dziļāk kabatā. Man uzticētais darbs nupat jau šķita pavisam īsts. Es pa īstam braucu projām no Pusdievu kalna. Devos ceļā uz rietumiem bez neviena pieaugušā pavadoņos, nebija ne īsta plāna, pat ne mobilā tālruņa. (Hīrons norādīja, ka mobilos izsekojot briesmoņi — ja mēs kaut vienu tādu izmantotu, tikpat labi varētu laist gaisā signālraķeti.) No ieročiem man bija tikai zobens, ar ko atkauties no briesmoņiem, lai tiktu līdz Miroņu zemei.
— HIron… — es ieminējos. — Kad jūs sakāt, ka dievi ir nemirstīgi… nu… kaut kas taču bijis ari pirms viņiem, vai ne?
— Vispār veselus četrus laikmetus, jā. Titānu laikmets bija ceturtais — dažkārt to dēvē par Zelta laikmetu, kas noteikti nav pareizi. Šis, Rietumu civilizācijas un Zeva laikmets, ir piektais.
— Un kā bija… pirms dieviem?
Hīrons savilka lūpas. — Pat es, bērns, neesmu tik vecs, lai ko tādu atcerētos, bet zinu, ka mirstīgo pasaulē toreiz valdīja tumsa un mežonība. Titānu pavēlnieks Krons savu valdīšanu par Zelta laikmetu nodēvēja tāpēc, ka cilvēki tolaik dzīvoja vientiesīgā neziņā par visu, arī to, kas labs un ļauns. Bet tā bija ne vairāk kā propaganda. Titānu valdniekam jūsējie derēja tikai uzkodām vai lētām izpriecām. Tikai tad, kad valdnieks Zevs bija nule kāpis tronī, krietnais titāns Prometejs cilvēkiem atnesa uguni un sākās jūsu sugas uzplaukums, un arī tolaik Prometejs tika kaunināts par radikālismu. Zevs viņu bargi sodīja — varbūt atminies. Pēc kāda laika dievi pret cilvēkiem, protams, atsila, un līdz ar to dzima Rietumu civilizācija.
— Bet nomirt dievi nevar, vai ne? Proti, dzīvos, kamēr vien pastāvēs Rietumu civilizācija. Tad jau… pat ja man neveicas, nevar taču notikt nekas tāds, kamdēļ itin viss aiziet postā. Ja?
Hīrons man veltīja skumju smaidu. — Persij, neviens nevar pateikt, kad Rietumu laikmetam pienāks gals. Jā, dievi ir nemirstīgi. Taču tādi bija arī titāni. Viņi joprojām ir, ieslodzīti kurš kādā cietumā, izciezdami nebeidzamas sāpes un sodu, pakļauti citai varai, tomēr joprojām tikpat dzīvi. Lai Likteņdieves nedod dieviem tādu pašu likteni un lai mums nebūtu jāatgriežas pagājības tumsā un haosā! Mums, bērns, atliek vienīgi pildīt to, kas nolemts mums pašiem.
— Nolemts… kaut mēs zinātu, kas īsti nolemts.
— Paliec nu mierā, — Hīrons teica. — Saglabā skaidru galvu. Un neaizmirsti, ka varbūt būsi tas, kas novērsīs asiņaināko karu cilvēces vēsturē.
— Mierā… — es novilku. — Esmu tik mierīgs kā vēl nekad.
Kad tiku kalna pakājē, atskatījos. Zem priedes, kas reiz bijusi Zeva meita Talija, stāvēja Hīrons — nu jau visā kentaura godībā, atvadu sveicienā augstu paslējis loku. Gluži parasta lieta — kentaurs aizvada bērnus promceļā no gluži parastas vasaras nometnes.
Izstūrējis pa lauku ceļiem, Args iebrauca Longailendas rietumos. Bija tik jocīgi atkal braukt pa šoseju — Anabeta un Grovers sēdēja blakus, un mēs visi it kā vienkārši piedalījāmies ģimenes izbraukumā. Pēc divām Pusdievu kalnā pavadītām nedēļām īstā pasaule izskatījās pēc ilūzijas. Pieķēru sevi kāri noskatāmies uz ik "Makdonalda" ēstuvi, ik bērnu, ietupinātu vecāku mašīnas pakaļsēdeklī, ik reklāmas plakātu un lielveikalu.
— Tiktāl jau būtu labi, — teicu Anabetai. — Gandrīz divdesmit kilometru, un neviena briesmoņa.
Viņa nozibināja acis. — Tā nerunā — piesauksi nelaimi, burbuļgalva!
— Pastāsti liekreiz — kāpēc tu mani tik ļoti neieredzi?
— Tā nav.
— Gandrīz jau noticēju.
Viņa salocīja savu brīnumcepuri. — Klausies… mums vienkārši nav lemts satikt, skaidrs? Mūsu vecāki nesatiek.
— Kāpēc?
Anabeta nopūtās. — Tagad sākšu uzskaitīt, kāpēc? Vienreiz mana mamma pieķēra Poseidonu ar draudzeni meņģējamies Atēnas templī, un lielāku necieņu grūti iedomāties. Citreiz Atēna un Poseidons sacentās par Atēnu pilsētas aizgādņa godu. Tavs tētis pilsētai veltīja kaut kādu stulbu sālsūdens avotu. Mana mamma — olīvkoku. Ļaudis saprata, kura velte noderīgāka, un nosauca pilsētu viņas vārdā.