Выбрать главу

—  Laikam viņiem briesmīgi garšo olīvas.

—  Zini ko? Atšujies.

—  Paga — būtu viņa izgudrojusi picu, cita runa!

—  Es teicu — atšujies!

Args pie stūres pasmaidīja. Neko gan neteica, bet man piemiedza ar vienu zilo aci — to, kas uz skausta.

Kvīnsā ielas bija mašīnu pilnas, tāpēc palēninājām gaitu. Kad iebraucām Manhetenā, saule jau rietēja un sākās lietus.

Args mūs izlaida pie Greihaundas stacijas īstsaidas ziemeļos, pavisam tuvu mammas un Gabes dzīvoklim. Pie kādas pastkastes bija pielīmēta nu jau izmirkuši la­pele ar manu fotogrāfiju un uzrakstu: "Vai pazīstat šo zenu?

To es norāvu, iekams Anabeta un Grovers ko ma­nīja.

Args izkrāva mūsu somas, tad pārliecinājās, ka tie­kam pie autobusa biļetēm, un aizbrauca. Kamēr atpakaļ­gaitā stūrēja laukā no stāvvietas, paturēja mūs redzes­lokā, skatīdamies ar acīm, kas uz delnas virspuses.

Man prātā stāvēja tikai tas, cik tuvu ir vecais dzīvok­lis. Ja viss būtu kā senāk, mamma ap šo laiku atgrieztos no darba saldumu bodītē. Smerdelis Gabe droši vien patlaban tur tupēja, spēlēdams pokeru un pēc viņas it nemaz neilgodamies.

Grovers uzsvieda plecā mugursomu un pavērās uz to pusi, kurp skatījos es. — Gribi zināt, Persij, kāpēc tava mamma viņu apprecēja?

Blenzu uz viņu gluži pārsteigts. — Tu ko — lasi do­mas vai kaut kā tā?

—  Tikai izjūtas. — Viņš paraustīja plecus. — Lai­kam piemirsies tev izstāstīt, ka safīriem ir tāda spēja. Tu nupat domāji par savu mammu un patēvu, vai ne?

Piekrītoši pamāju, vienlaikus domādams, diez ko vēl Grovers piemirsis man izstāstīt.

—   Tava mamma Gabi apprecēja tevis dēļ, — Gro­vers pavēstīja. — Tu viņu saukā par smerdeli, taču ne­vari ne iedomāties, cik ļoti viņš smird. Viņam ir tāda aura… Vēē. Jau no šejienes var saost. Arī tu joprojām od pēc viņa, un nu jau vairāk nekā nedēļa apkārt, kopš jūs abi pēdējoreiz tikāties.

—   Paldies, — teicu. — Kur te var tikt pie dušas?

—  Tiešām der viens kārtīgs paldies, Persij. Tavs pa­tēvs smird tik briesmīgi, ka nomāc kura katra pusdieva auru. Man pietika vienreiz ievilkt gaisu nāsīs tai Camaro salonā, lai būtu skaidrs: Gabe gadiem slāpējis tavu smaržu. Nebūtu tu ar viņu kopā dzīvojis ik vasaru, bries­moņi tevi būtu atraduši jau kur tas laiks. Tava mamma palika kopā ar viņu tādēļ, lai pasargātu tevi. Viņa bija no gudriniecēm. Droši vien tevi briesmīgi mīlēja, ja reiz bija ar mieru sadzīvot ar tādu veci… ja tas tev ir kāds mierinājums.

Nebija jau, bet savaldījos, lai to neizrādītu. Gan es viņu atkal reiz redzēšu, es pie sevis nodomāju. Viņa nav aizgājusi uz neatgriešanos.

Ieprātojos, vai Grovers, diez, arī tagad spēj nolasīt, ko jūtu, jo jutu es visu ko. Biju priecīgs, ka viņš un Ana­beta ir kopā ar mani, bet jutos vainīgs, ka neesmu pret viņiem bijis atklāts. Nebiju izstāstījis, tieši kāpēc es īste­nībā piekritu uzņemties tik traku darbu.

Taisnību sakot, par tādu Zeva zibens šautru, pasau­les glābšanu un pat izpalīdzēšanu tēvam es biju gatavs slaidi nospļauties. Jo vairāk es par to aizdomājos, jo lie­lāks rūgtums manī krājās pret Poseidonu, kas mani ne reizi netika apciemojis, mammai nepalīdzēja, netika at­sūtījis it nevienu alimentu čeku. Dēlu viņš atcerējās tikai tad, kad tas varēja izrādīties noderīgs pakalpiņš.

Sirds man sāpēja tikai par mammu. Aīds viņu bija savācis netaisnīgi, un Aīdām vajadzēs viņu atdot atpakaļ.

Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu, galvā iečukstējās orākuls. Un tev nebūs galā iz­glābt to, kas pats svarīgākais.

Aizveries, es strikti noteicu.

Joprojām lija.

Gaidīdami autobusu, trināmies vien, un beidzot no­spriedām paspēlēt kājvolejbolu ar Grovera ābolu. Ana­beta bija superīga! Vienā mierā atsita ābolu ar ceļgalu, elkoni, plecu, visu ko! Arī es pats nebiju vakarējais.

Spēle beidzās, kad aizlidināju ābolu Groveram un tas ietrāpījās par daudz tuvu mutei. Viens milzu āžarīkles kampiens, un mūsu bumbiņa pazuda līdz ar serdi un kātiņu, ka nebija ko redzēt.

Grovers pietvīka. Lūkoja izmocīt atvainošanos, bet mēs ar Anabetu tikām smējāmies tā, ka vai vēders plīsa pušu.

Beidzot buss bija klāt. Kamēr stāvējām rindā, lai kāptu iekšā, Grovers sāka grozīt galvu un ošņāties — tā­pat viņš darīja skolā, kad ēdnīcā saoda savu gardumu, enčiladas.

—   Kas ir? — noprasīju.

—   Nezinu, — viņš uztraukts atsaucās. — Varbūt nekas.

Bet man bija skaidrs, ka nav pa tukšo. Arī pats ņēmos grozīt galvu un skatīties pār plecu.

Kad beidzot tikām iekšā un visi kopā sasēdāmies busa aizmugurē, atviegloti uzelpoju. Mugursomas sabā­zām plauktos. Anabeta savu Yankees cepuri nervozi plakšķināja pret cisku.

Kad visi bija iekāpuši, Anabeta cieši sakampa manu ceļgalu. — Persij!

Nupat bija iekāpusi veca kundzīte. Mugurā viņai bija saburnīta samta kleita, rokās mežģīņu cimdi, seju slēpa bezveidīgs oranžas adītas cepures murskulis, un elkonī uzkārta drānas soma. Viņa piepacēla galvu, mel­nās acis nozibsnīja, un man aizrāvās elpa.

Tā bija misis Dodsa. Vecāka, vēl vairāk sagrabējusi, bet ļaunīgā seja pavisam noteikti bija tā pati.

Ierāvos dziļāk sēdekli.

Viņai nopakaļ stūmās vēl divas tādas pašas: viena zaļā cepurē, otra — violetā. Visādi citādi abas līdzinājās misis Dodsai — mezglainas rokas, audekla somas, sa­burzītas samta kleitas. Trīs vella vecāsmātes.

Viņas sasēdās priekšējā rindā šoferim aiz muguras. Abas, kas malējos sēdekļos, pāri ejai izstiepa kājas krustā. It kā nekas, bet uzreiz bija skaidrs — garām ne­viens netiks.

Autobuss izkustējās no vietas, un sākām braukt pa slidenajām Manhetenas ielām. — Necik ilgi viņa nav bijusi beigta, — es ierunājos, pūlēdams apvaldīt balsi, lai netrīs. — Vai tad tu neteici, ka šitādus var padarīt nekai­tīgus uz mūžu?

— Es teicu — ja laimējas, — Anabeta atsaucās. — Acīm­redzot tu neesi nekāds laimes luteklis.

—  Visas trīs, — Grovers nogaudās. — Di immortales!

—   Nekas, — Anabeta mundrināja, nepārprotami piepūlēdama smadzenes. — Fūrijas. Trīs Pazemes bries­mīgākās šausmones. Sīkums. Sīkums. Vienkārši izspruksim laukā pa logu.

—  Tie neveras, — Grovers novaidējās.

—  Rezerves izeja? — viņa ieminējās.

Tādas nebija. Pat ja būtu bijusi, tas neko nelīdzētu. Tikmēr jau bijām Devītajā avēnijā, braucām uz Linkolna tuneli.

—  Tik daudz liecinieku — viņas taču mums nebruks virsū, — teicu. — Nebruks taču, ko?

—  Mirstīgie neko daudz neredz, — Anabeta atgādi­nāja. — Viņu smadzenes spēj apstrādāt tikai to, kas iz­laužas cauri miglai.

—  Bet viņi taču redzēs, kā trīs vecas kundzītes mūs žmiedz nost, ne?

Anabeta apdomājās. — Grūti spriest. Taču varam rēķināties, ka mirstīgie metīsies palīgā. Varbūt kāda re­zerves izeja ir griestos…?

Iebraucām Linkolna tunelī, un salons iegrima tumsā — dega tikai spuldzītes visgarām vidus ejai. Lietus vairs nerībinājās, un nupat valdīja biedējošs klusums.

Misis Dodsa piecēlās. Vienmuļā, it kā nez cik reižu iemēģinātā balsī viņa nosaucās tā, lai dzird visi, kas busā:

—  Man vajag uz tualeti.

—  Man arī, — piebalsoja otrā māsa.

—   Man arī, — piebalsoja trešā.