Tā nu mēs ar Anabetu un Groveru gar upes krastu bridām cauri Ņūdžersijas mežam, Ņujorkas gaismas mums aiz muguras nakts debesu pamali iekrāsoja dzeltenīgu, un nāsīs cirtās Hudzonas smārds.
Grovers nemitējās trīcēt un brēkāt, platajās āža acīs zīlītes bija vērtušās stateniskas, un redzokļi bija šausmu pilni. — Trīs Laipnīgās. Visas reizē.
Es pats jau arī biju šokā. Ausīs joprojām atbalsojās tas rībiens, ar kādu buss uzgāja gaisā. Bet Anabeta tikai vilka mūs uz priekšu un skubināja: — Veicīgāk! Jo tālāk aiziesim, jo labāk.
— Visa nauda palika tur, — es viņai atgādināju. — Ēdamais un drēbes. Viss.
— Nu, nebūtu tu meties kauties…
— Kas tad man, tavuprāt, atlika? Ļaut, lai viņas jūs nomaitā?
— Mani, Persij, aizstāvēt nebija nekādas vajadzības. Nekas man nebūtu noticis.
— Būtu sašķēlēta plānās šķēlītēs, — Grovers iestarpināja, — bet citādi jau nekas.
— Aizveries, kazlēn, — Anabeta noteica.
Grovers drūmi nogaudās: — Skārdenes… gluži laba
soma, pilna ar skārdenēm.
Šļurkstinājāmies pa dubļu zampu, spraucoties caur krustu šķērsu saaugušiem kokiem, kas oda pēc slapjas, ieskābušas veļas.
Pēc dažām minūtēm Anabeta piesteidzās man līdzās. — Paklau, es… — Viņa sastomījās. — Paldies jau, ka mūs neatstāji, skaidrs? Tiešām drosmīgs gājiens.
— Mēs taču esam komanda, vai ne?
Kādus soļus viņa paspēra klusēdama. — Vienkārši, ja tu ietu bojā… viens, ka līdz ar to tu būtu galīgi izgāzies, bet otrs — tas nozīmētu, ka ceļš ir galā. Un vēl kādreiz pasauli apskatīt man diez vai iznāktu.
Negaiss beidzot pierima. Pilsētas atblāzma aiz muguras nozuda, un palikām gandrīz piķa melnā tumsā. Anabetu varēju saredzēt tikai tāpēc, ka tumsā mazliet vizēja viņas gaišie mati.
— Tu Pusdievu nometnē tupi kopš septiņu gadu vecuma? — pārvaicāju.
— Jā… Izņemot vienu otru ekskursiju. Mans tētis…
— Vēstures profesors.
— Nūjā. Mājās dzīvot man nesanāk. Proti, Pusdievu nometne jau ir manas mājas. — Tagad Anabeta runāja aizgūtnēm, it kā bītos, kaut kāds neiedomātos viņu pārtraukt. — Nometnē tikai vingrinies un vingrinies. Un ir jau superīgi un tā, bet briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē. Tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.
Neticēju savām ausīm, bet biju gatavs zvērēt, ka viņas balsī ieskanas nedrošība.
— Ar nazi tu rīkojies visai labi, — ieteicos.
— Tu domā?
— Man nav iebildumu ne pret vienu, kas prot pavizināties fūrijai pičpaunā.
Redzēt nevarēju, bet iedomājos, ka Anabeta pasmaida.
— Zini ko? — viņa sacīja. — Laikam tev jāzina… Tur, busā, bija viena jocīga lieta…
Lai kas viņai bija uz mēles, līdz galam izteikt neizdevās, jo piepeši un spalgi atskanēja it kā spīdzinātas pūces ķērcieni.
— Eu, mana flauta skan! — izsaucās Grovers. — Ja vien es spētu atcerēties, kāda bija tā "pareizā ceļa" dziesma, mēs tiktu no meža laukā!
Viņš izvilināja no flautas dažas notis, tomēr meldiņš tik un tā aizdomīgi līdzinājās Hilerijas Dafas gabalam.
Tā vietā, lai uzietu pareizo ceļu, tūliņ ieskrēju kokā un pierē uzsitu pamatīgu punu.
Vēl viena brīnumspēja, kādas man trūka: naktsredze.
Vēl kādu kilometru vai divus tā klunkurēdams, sodīdamies un vispār juzdamies pagalam nožēlojami, priekšā pamanīju paspīdam gaismu — neona izkārtni. Nāsīs iesitās ēdiena smarža. Kaut kas cepts, ar tauciņiem, brīnišķīgs. Atjēdzos, ka visu to laiku Pusdievu kalnā nebija baudīts nekas neveselīgs: tur pārtikām no vīnogām, maizes, siera un īpaši liesas, nimfu ceptas gaļas. Nupat te vienam puikam bija nepieciešams dubultais sierburgers.
Gājām tuvāk, līdz aiz kokiem ieraudzīju nomaļu divjoslu ceļu. Viņā pusē vīdēja pamesta degvielas uzpildes stacija, noskrandis plakāts, kas reklamēja kādu deviņdesmito gadu kinofilmu, un viena iestāde, kura laikam taču darbojās — tur bija tā neona izkārtne un no turienes plūda gardā smarža.
Nebija gan gluži ātrās ēdināšanas restorāns, kā cerēts. Tā bija viena no ērmotajām ceļmalas bodēm, kur var iegādāties zālienā izliekamus flamingus, koka indiāņus, cementa grizli lāčus un visu ko tādu. Pati māja bija gara, pazema noliktava, ko sazin cik hektāru platībā apstājušas visādas skulptūras. Neona uzrakstu virs vārtiem es nespēju salasīt: ar manu disleksiju jau angļu valoda bija smags pārbaudījums, kur nu vēl sarkani neona burti kursīvā!
Man izskatījās, ka tur rakstīts: TSENTA SAMEM ZADRĀ UĶRŪ VELIKSA.
— Kas tur, ellē, teikts? — noprasīju.
— Nezinu, — Anabeta atsaucās.
Viņa bija tik liela lasītāja, ka man jau bija piemirsies — arī viņa sirgst ar disleksiju.
Grovers pārtulkoja: "Tantes Emmas dārza rūķu veikals."
Abpus ieejai, kā teikts, stāvēja divi cementā lieti dārza rūķi — divi bārdaini, neglīti knēveļi, abi smaidīja un māja ar roku, it kā saposušies fotografēties.
Gāju pāri ceļam uz hamburgeru smaržas pusi.
— Klau… — Grovers brīdinoši ieteicās.
— Gaisma iekšā deg, — sacīja Anabeta. — Varbūt ir vaļā.
— Uzkodu bāriņš, — es sapņaini minēju.
— Uzkodu bāriņš, — viņa piebalsoja.
— Vai jums abiem jumts aizbraucis? — Grovers izsaucās. — Vieta ir aizdomīga.
Nelikāmies zinis.
Durvju priekšā slējās vesels skulptūru mežs: cementa zvēri, cementa bērni, pat viens cementa satīrs, kas pūta flautu un Groveram uzdzina šermuļus.
— Bē-bē-bēē! — viņš ieblējās. — Izskatās pēc mana tēvoča Ferdinanda!
Apstājāmies pie noliktavas durvīm.
— Neklauvē! — Grovers lūdzās. — Es saožu briesmoņus.
— Tev degunā vēl stāv fūriju smaka, — Anabeta attrauca. — Es saožu tikai burgerus. Tev ēst negribas?
— Gaļu? — viņš nicīgi izspēra. — Es esmu veģetārietis.
— Tu ēd siera enčiladas un alumīnija bundžas, — es Groveram atgādināju.
— Tie ir dārzeņi. Beidziet. Ejam projām. Tās statujas… skatās man virsū.
Tad pavērās durvis, un mūsu priekšā nostājās liela auguma austrumniece — vismaz es nospriedu, ka laikam no Tuvajiem Austrumiem, jo mugurā viņai bija garš, melns paltraks, kas apsedza visu, izņemot plaukstas, un galvu klāja biezs plīvurs. Aiz melnā šķidrauta zibēja acis, bet neko citu nebija iespējams saskatīt. Kafijbrūnās plaukstas šķita vecišķas, taču koptas un elegantas, tāpēc iedomājos viņu par vecmāmiņu, kas savulaik bijusi īsta skaistule.
Arī balsī viņai skanēja tāds kā Tuvo Austrumu akcents. Sieviete ierunājās: — Bērni, ko jūs tik vēlā stundā vieni paši? Kur jūsu vecāki?
— Viņi… mmm… — Anabeta sastomījās.
— Mēs esam bāreņi, — paziņoju.
— Bāreņi? — sieviete izsaucās. Vārds viņas lūpās izklausījās svešāds. — Bet, mīļie! Nevar būt!
— Noklīdām no mūsējiem, — sacīju. — No ceļojošā cirka. Inspektors teica, lai gaidām degvielas stacijā, ja nomaldāmies, bet laikam būs aizmirsis vai arī iedomājies kādu citu benzīntanku. Lai kā, esam noklīduši. Kas tur tik garšīgi smaržo?
— Vai, mani mīļie, — sieviete atsaucās. — Nabaga bērniņi, jums noteikti jānāk iekšā. Es esmu tante Emma. Ejiet taisni cauri noliktavai līdz pašam galam. Tur ir virtuve.
Patencinājuši gājām iekšā.
Anabeta nomurmināja uz manu pusi: — Ceļojošais cirks?
— Kaut kādai stratēģijai taču jābūt, vai ne?