Nekāda fotoaparāta viņai rokās joprojām nebija.
— Persij… — Anabeta ieteicās.
Sazin kāds instinkts man lika Anabetā ieklausīties, bet es cīnījos ar miegu un saldajām šūpām, kādās ieaijāja gan pieēstais vēders, gan vecās dāmas balss.
— Vēl tikai brītiņu, — tante Emma pavēstīja. — Zināt, caur to nolāpīto plīvuru jūs īsti nevaru saskatīt…
— Persij, kaut kas nav labi, — Anabeta nerimās.
— Nav labi? — tante Emma atsaucās, jau ķerdamās pie plīvura, kas klāja galvu. — Viss kārtībā, mīļā. Pie manis šovakar sanākusi tik smalka publika. Kā gan var nebūt labi?
— Tas ir tēvocis Ferdinands! — Grovers izdvesa.
— Neskatieties uz viņu! — Anabeta iekliedzās. Uzsviedusi galvā Yankees cepuri, viņa pagaisa no skata. Ar neredzamām rokām viņa mūs ar Groveru norāva no sola.
Gulēju garšļaukus un skatījos uz tantes Emmas sandalēs ieautajām kājām.
Dzirdēju Groveru rāpjamies kur nekur uz vienu pusi, Anabetu — uz otru. Taču pats biju tik apstulbis, ka nespēju ne pakustēties.
Tad virs galvas kaut kas svešādi iešalcās. Skatiens aizslīdēja augšup, līdz tantes Emmas rokām, kas bija vērtušās mezglainas un kārpainas, ar gariem, līkiem bronzas krāsas nagiem.
Gandrīz jau gribēju skatīties vēl augstāk, bet Anabeta kaut kur pa kreisi iekliedzās: — Nē! Nedari tā!
Šalcošā švīkstoņa pieņēmās spēkā — tāds kā kustīgs čūskiņu mudžeklis tur… tur, kur bija jābūt tantes Emmas galvai.
— Mūkam! — ieblējās Grovers. Dzirdēju viņu aizjožam pa granti un nokliedzamies: — Maia! —, lai iedarbinātu spārnotās kedas.
Nespēju ne pirkstu pakustināt. Blenzu uz tantes Emmas mezglainajām ķetnām un pūlējos nokratīt reibinošo apdullumu, kādā veča mani bija iegrūdusi.
— Žēl gan sabojāt tik glītu ģīmīti, — viņa man mierinoši bilda. — Paliec pie manis, Persij. Atliek tikai uz mani paskatīties.
Cīnījos ar vēlmi paklausīt. Pavēros sāņus un tur ieraudzīju vienu no stikla lodēm, ar ko dažs mēdz izrotāt dārzu, — spoguļbumbu. Sarkandzeltenajā stiklā redzēju tantes Emmas tumšo siluetu — plīvura vairs nebija, seja vizēja kā gaišāks aplis. Mati kustējās, locīdamies kā čūskas.
Tante Emma.
Tante M.
Kā gan es varēju būt tik stulbs!
Domā! — es pats sev liku pie sirds. Kā Medūza aizgāja bojā mītā?
Bet prātā nekas nenāca. Nez kāpēc atcerējos vien to, ka mītiskā Medūza bija iemigusi, kad viņai uzbruka mans gandrīz vai vārdabrālis Persejs. Tagad viņa gulēt ij negrasījās. Ja gribētu, kaut tūliņ iecirstu tos nagus man ģīmī.
— To man, Persij, nodarīja Pelēkace, — Medūza sacīja un itin nemaz neizklausījās pēc briesmones. Balss aicināt aicināja paskatīties augšup, iežēloties par nabaga vecmāmuļu. — Anabetas māte, nolādētā Atēna, bija tā, kas mani no skaistules pārvērta par to, kas esmu tagad.
— Neklausies viņā! — no skulptūru dārza šurp atvilnīja Anabetas balss. — Mūc, Persij!
— Klusu! — Medūza ieķērcās. Tad tūliņ atkal silti iemurrājās: — Tu taču saproti, Persij, kāpēc man meitene jānobeidz. Viņa ir manas ienaidnieces meita. Viņas statuju es satriekšu pīšļos. Bet tev, mīļo Persij, ciest ir gluži lieki.
— Jā, — es izmocīju. Pūlējos piespiest kājas kustēties.
— Vai tu tiešām gribi palīdzēt dieviem? — Medūza vaicāja. — Vai maz apzinies, kas tevi, Persij, gaida tik muļķīgā ceļā? Kas būs, ja tiksi līdz Pazemei? Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai. Mazāk sāpēs. Mazāk sāpēs.
— Persij! — Aiz muguras iezumējās tāds kā simt kilogramu smags piķējošs nektārputniņš. Grovers ieaurojās: — Sargies!
Atskatījos, un tur jau viņš stāvus šāvās lejup no naksnīgajām debesīm, kedu spārniem plivinoties. Rokā viņam bija krietns koka zars beisbola nūjas lielumā. Acis cieši aizmiedzis, viņš aši grozīja galvu — vadījās tikai pēc dzirdes un ožas.
— Gulsties! — viņš iebļāvās vēlreiz. — Es viņu novākšu!
Piepeši atgriezās spēki. Groveru es pazinu gana labi, lai apjaustu, ka Medūzai viņš netrāpīs un tā vietā nositīs mani. Spruku malā.
Blākš!
Pirmajā mirklī iedomājos, ka Grovers ieskrējis kokā. Tad Medūza dusmās ierēcās.
— Tu, nožēlojamais satīr! — viņa ķērca. — Es tevi piepulcēšu savai kolekcijai!
— Tas par tēvoci Ferdinandu! — Grovers atkliedza.
Rāpos projām, lai ieslēptos skulptūru biežņā, kamēr
Grovers metās jaunā uzbrukumā.
Bladāc!
— Āāāā! — Medūza iekaucās, matu čūskām šņācot un spļaujot indi.
Turpat blakus ierunājās Anabeta: — Persij!
Salēcos ar tādu joni, ka gandrīz pārlēcu pāri vienam dārza rūķim. — Mīļo stundiņ! Nedari tā!
Norāvusi Yankees cepuri, viņa parādījās acu priekšā. — Tev jānocērt viņai galva.
— Ko? Vai tu esi traka? Pošamies projām no šejienes.
— Medūza visus apdraud. Viņa ir ļauna. Es pati viņu nogalētu, bet… — Anabeta norīstījās, it kā grasīdamās nākt klajā ar smagu atzīšanos. — Bet tev ir labāks ierocis. Turklāt es viņai nekādi netikšu klāt. Manas mātes dēļ viņa mani saplosīs gabalos. Tu… tev ir iespēja.
— Ko? Es nevaru…
— Paklausies, vai tu gribi, lai viņa vēl nez cik daudz nevainīgu cilvēku pārvērš statujās?
Anabeta norādīja uz diviem briesmones pārakmeņotiem mīlniekiem — vīrietis un sieviete bija cieši apskāvušies.
Turpat blakus uz pjedestāla stāvēja spoguļbumba. To paķērusi, Anabeta noteica: — Nospodrināts vairogs derētu labāk, — un nopētīja bumbu ar kritisku aci. — Izliekums var atspulgu pataisīt mānīgu. Atspulgam vajadzētu novirzīties, ņemot vērā faktoru…
— Runā taču angliski!
— Es jau runāju! — Viņa pasvieda man bumbu. — Vienkārši skaties tikai spogulī. Nekādā ziņā neskaties viņai tieši virsū.
— Ei, jūs tur! — kaut kur virs galvas iesaucās Grovers. — Man liekas, viņa guļ bez samaņas.
— Rrrrrrrrrrr!
— Bet varbūt arī ne, — Grovers pārlaboja un devās kārtējā pikējumā ar zaru rokā.
— Pasteidzies, — Anabeta man teica. — Groveram dūšas netrūkst, bet, necik ilgi, pietrūks spēka.
Izvilku savu pildspalvu, norāvu uzgali. Rokā man izauga Pretstraumes bronzas asmens.
Virzījos uz to pusi, kur šņāca un spļaudījās Medūzas mati.
Skatienu biju piekalis spoguļbumbai, lai vērtos tikai uz Medūzas atspulgu, ne viņu pašu. Tad viņu pamanīju pavīdam tumšzaļajā stiklā.
Grovers jau atkal šāvās lejup ar bozi, bet šoreiz ietrāpīja drusku par zemu. Saķērusi koku, Medūza rāva, cik spēka, un izsita Groveru no kursa. Kūļu vāļu aizgājis pa gaisu, viņš ar sāpju pilnu kunkstu ietriecās akmens grizli lāča skavās.
Medūza jau grasījās klupt viņam virsū, kad es iekliedzos: — Ei!
Gāju uzbrukumā, un viegli nenācās — ar visu to zobenu un spoguļbumbu. Ja viņa mestos pretim, es diez vai jaudātu atkauties kā nākas.
Bet viņa ļāva man tuvoties — metrus sešus, vēl trīs.
Tagad varēju saskatīt atspulgojamies viņas seju. Īstenībā nebija nemaz tik atbaidoša. Spoguļbumbas nelīdzenā virsma vaibstus noteikti vēl izkropļoja.
— Tu taču nedarīsi pāri sirmgalvei, Persij, — viņa iedūdojās. — Zinu, ka nedarīsi.
Saminstinājos — seja, kas atspoguļojās bumbā, bija fascinējoša: acis zaļajā stiklā vai svilināja caurumus, rokās man ielija gurdums.
Grovers, joprojām apkampies ar grizli lāci, iesaucās: — Persij, neklausies viņā!