Medūza klukstoši iesmējās: — Par vēlu. — Un, snaikstīdama nagus, metās man virsū.
Cirtu ar zobenu, saklausīju šķebīgu švūkstu, tad sacēlās šņākoņa, it kā vējam pūšot pazemes alā, — šausmone sabira pīšļos.
Kaut kas novēlās man pie kājām. Vajadzēja saņemties no visa spēka, lai neskatītos turp. Zeķē sūcās silts šķidrums, mirstošo čūsku galvas kampa pēc kurpju auklām.
— Nu, fui, — Grovers teica. Acis viņam joprojām bija cieši aizmiegtas, bet laikam jau viņš labi dzirdēja visu to gārgšanu un šņākoņu. — Fui, fui un vēlreiz fui.
Skatienu ieurbusi mākoņos, klāt pienāca Anabeta. Viņai rokā bija Medūzas melnais šķidrauts. — Nekusties, — viņa noteica.
Ļoti, ļoti uzmanīgi, lejup neskatīdamās, Anabeta nometās ceļos, briesmones galvu ievīstīja melnajā drānā, tad pacēla to rokās. No galvas joprojām pilēja zaļas asinis.
— Tu vesels? — viņa apvaicājās trīsošā balsi.
— Jā, — atteicu, lai gan nupat biju gatavs laist pār lūpu to dubulto sierburgeru. — Kāpēc… kāpēc galva neizgaisa?
— Nocirsta tā kļūst par kara trofeju, — viņa sacīja. — Tāpat kā tavs Mīnotaura rags. Bet to galvu gan laukā nevīsti. Tā joprojām spēj visu dzīvo pārvērst akmenī.
Grovers vaidēdams norāpās no grizli lāča statujas. Pierē viņam rēgojās pamatīga skramba. Zaļā rastu mice karājās uz viena paša āža radziņa, un āža nagi bija izmukuši no viltus pēdām. Brīnumkedas bezmērķīgi lidinājās viņam ap galvu.
— Tu, kara lidotāj, — es teicu. — Malacis, vecīt.
Grovers izmocīja biklu smaidu. — Bet vispār tiešām
nebija nekādi joki. Nu, izņemot tās reizes, kad izdevās iebliezt viņai ar koku. Taču sadursme ar betona lāci? Nebija smieklīgi.
Viņš saķēra lidkedas. Es zobenu atkal pārvērtu par pildspalvu. Visi trīs steberējām atpakaļ uz noliktavu.
Aiz bāra letes atradām dažus polietilēna iepirkumu maisus un drošības labad iesaiņojām Medūzas galvu kārtīgāk. Uzkrāvuši to uz tā paša galdiņa, pie kura vakariņojām, sasēdāmies apkārt tik pārguruši, ka nebija spēka bilst ne vārda.
Beidzot ieteicos: — Tātad par šitādu šausmoni mums jāsaka paldies Atēnai?
Anabeta nikni nozibināja acis. — Vispār jau tavam tētukam. Vai tad neatceries? Medūza bija Poseidona draudzene. Abi sadomāja tikties manas mātes templī. Tāpēc jau Atēna viņu pārvērta par briesmoni. Medūza un abas viņas māsas, kas bija palīdzējušas viņai iekļūt templī, pārvērtās par trim gorgonām. Tāpēc Medūza gribēja mani saplosīt, bet tevi paturēt jaukas skulptūras paskatā. Viņai tavs tētis joprojām siltā piemiņā. Droši vien atsauci viņu atmiņā.
Man kaisa vaigi. — Ak tad tagad es būšu vainīgs, ka saskrējāmies ar Medūzu?
Anabeta izslējās. Izķēmodama manu balsi, viņa ņēmās mēdīties: — Tā jau tikai bilde, Anabeta. Kas tur ļauns?
— Liecies mierā, — es attraucu. — Nevaru tevi izturēt.
— Nevaru tevi ciest.
— Nevaru tevi…
— Ūja! — Grovers mūs apsauca. — Man no jums abiem jau piemetusies migrēna, un satīriem migrēna vispār nemēdz piemesties. Ko iesāksim ar to galvu?
Skatījos uz to priekšmetu. No plīsuma maisā laukā karājās čūskiņa. Uz maisa rotājās uzdrukāts uzraksts: "Turam godā jūsu darbus!"
Man bija dusmas — ne vien uz Anabetu un viņas mammu, bet uz visiem dieviem, kas mani aiztriekuši tādās gaitās, nospēruši nost no ceļa un jau pirmajā dienā, kopš devāmies projām no nometnes, iegrūduši divās niknās kaujās. Tādā garā mēs nemūžam nenonāksim Losandželosā dzīvi, kur nu vēl līdz vasaras saulgriežiem!
Kā Medūza teica?
Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai.
Piecēlos. — Tūlīt būšu atpakaļ.
— Persij! — Anabeta nosauca man pakaļ. — Tu ko…?
Izstaigāju noliktavas pažobeles, līdz atradu Medūzas biroju. Rēķinu grāmata liecināja par sešiem nesenākajiem darījumiem — statuju piegādi uz Pazemi, Aīda un Persefones dārzam. Viena pavadzīme vēstīja, ka Pazemes juridiskā adrese ir PM ierakstu studija Holivudas rietumos, Kalifornijā. Pavadzīmi salocījis, iebāzu to kabatā.
Kasē atradu divdesmit dolāru, dažas zelta drahmas un "Hermeja Nakts ekspreša" kravas sūtījumu uzlīmes — katrai klāt bija mazs ādas maisiņš monētām. Pārmeklēju visu telpu, līdz uzgāju piemērota izmēra kasti.
Atgriezies pie piknika galdiņa, Medūzas galvu iekrāvu kastē un uz uzlīmes aizpildiju piegādes adreses lodziņu:
— Viņiem nepatiks, — Grovers nobrīdināja. — Viņi domās, ka tu esi bezkauņa.
Iebāzu zutnītī dažas zelta drahmas. Kolīdz maisiņu aizsēju, nošķindēja tāds kā kases aparāts. Sūtījums pacēlās gaisā un ar klusu paukšķi pagaisa.
— Es jau esmu arī, — atteicu.
Izaicinoši paskatījos uz Anabetu — lai kritizē!
Viņa cieta klusu. Izskatījās samierinājusies ar faktu, ka esmu tik gaužām talantīgs dievu kacinātājs. — Laižam, — viņa nobubināja. — Mums nepieciešams jauns plāns.
DIVPADSMIT PŪDELIS DOD PADOMU
Nakts bija diezgan baiga.
To mēs pārlaidām mežā, labu gabalu nost no lielceļa, tīreļa placītī, kur vietējie bērneļi, pēc visa spriežot, mēdza rīkot piknikus. Viss bija piemētāts ar saplacinātām skārdenēm un samurcītiem ātro uzkodu papīriem.
No tantes Emmas bijām pievākuši šo to ēdamu un segas, bet nebija dūšas kurt uguni, lai izžāvētu piemirkušās drēbes. Ar fūrijām un Medūzu vienai dienai pietika pārpārēm. Nevienu citu viesos sagaidīt vairs negribējās.
Nospriedām gulēt uz maiņām. Es pats pieteicos dežurēt pirmais.
Anabeta ieritinājās segās un, galvu pieliekusi, acumirklī iekrācās. Grovers ar lidkedām uzplivinājās tuvīna koka apakšzarā, atslēja muguru pret stumbru un ņēmās blenzt naksnīgajās debesīs.
— Nu taču, ej pie miera, — es viņam teicu. — Ja kas, pamodināšu.
Viņš pamāja, tomēr acis ciet nemiedza. — Man metas skumji, Persij.
— Kāpēc? Tāpēc, ka pieteicies doties līdzi tik stulbā gājienā?
— Nē. Tāpēc, — viņš norādīja uz piedrazoto klajumu. — Un no debesīm. Zvaigznes pat nevar redzēt. Visas debesis piesārņotas. Nevienam satīram nenovēlēsi dzīvot tādā laikā.
— Nūjā, laikam būsi no zaļajiem.
Viņš pablenza uz mani ar spīvu skatu. — No cilvēkiem jau ko tādu nesagaidīsi. Jūsējā suga pasauli piedraņķē tādā tempā… ai, ko nu, lai paliek. Nav vērts tērēties, lasot lekciju cilvēkam. Viss rit tik strauji. Tā es Pānu mūžam neatradīšu.
— Pannu? Cepamo, vai?
— Pānu! — viņš sašutis izsaucās: — P-Ā-N-U! Lielo, dižo Pānu! Kam tad citam man vajadzētu to meklētāja licenci, ko?
Klajumu pāršalca savāds vējš, uz mirkli pārmākdams atkritumu un dubļu smārdu. Tas līdzi nesa meža ogu, savvaļas puķu un skaidra lietus ūdens smaržu — ko tādu, ko šis mežs varbūt pieredzēja pirmoreiz. Piepeši uzmācās ilgas pēc kā tāda, ko es nekad nebiju pieredzējis.
— Pastāsti par to meklēšanu, — es ieteicos.
Grovers man uzmeta piesardzīgu skatienu, it kā
bītos, ka es tikai āzējos.
— Mežu un lauku dievs pazuda pirms divtūkstoš gadiem, — viņš man stāstīja. — Kāds jūrasbraucējs Efesas selgā dzirdējis balsi nākam no salas: "Saki visiem, ka dižais dievs Pāns ir miris!" Cilvēki, to padzirdējuši, uzreiz noticēja. Metās izlaupīt Pāna valstību un vēl nav rimusies. Bet satīriem Pāns bijis un ir mūsu kungs un pavēlnieks. Viņš sargājis gan mūs, gan visu savvaļu, kas uz zemes. Mēs liedzāmies ticēt, ka viņš ir pagalam. Ikkatrā nākamajā paaudzē dūšīgākie satīri ziedojušies tam, lai Pānu uzmeklētu. Viņi pārmeklē pasauli, izpēta vismežonīgākos nostūrus cerībā noskaidrot, kur viņš noslēpies, un atmodināt viņu no miega.