Vēros laukā pa vagona logu. Garām slīdēja miegainas pilsētiņas ugunis. Gribēju Anabetu mierināt, taču nezināju — kā.
— Mana mamma apprecēja kaut kādu galīgo ķēmu, — es viņai teicu. — Grovers saka — tas tāpēc, ka viņa gribēja mani pasargāt, noslēpt cilvēku ģimenes smakas aizsegā. Varbūt tavs tētis arī gribēja ko tādu?
Anabeta joprojām čamdīja kaklarotu. Nupat viņa viļāja pirkstos līdzās zīlēm uzvērto koledžas zelta gredzenu. Iedomājos, ka to droši vien devis tēvs. Un — ja reiz Anabeta tēti tā nīst, kāpēc paturējusi gredzenu?
— Viņš par mani nelikās zinis, — viņa noteica. — Tēta sieva — mana pamāte — ar mani apgājās kā ar kropli. Saviem bērniem ar mani neļāva spēlēties. Tētis vilka to pašu dziesmu. Kolīdz gadījās kas nelāgs — nu, pats zini, kāds briesmonis —, abi tikai nosodoši uz mani skatījās, sak, kā tu vari ģimeni pakļaut tādām briesmām. Beidzot paklausīju. Mani tur neviens negribēja. Aizbēgu.
— Cik tad tev bija gadu?
— Tikpat, cik tad, kad ierados nometnē. Septiņi.
— Bet… līdz Pusdievu kalnam tu taču saviem spēkiem nebūtu tikusi!
— Saviem ne. Atēna par mani gādāja, sarūpēja palīgus. Nejauši satiku dažus draugus, un tie par mani parūpējās. Vismaz kādu bridi.
Gribēju zināt, kas notika, bet Anabeta šķita iegrimusi skumjās atmiņās. Tad nu klausījos, kā Grovers krāc, un skatījos laukā pa vilciena logu, kur garām šāvās tumsas pielietās Ohaio āres.
Otrā diena vilcienā, 13. jūnijs, astoņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, jau sliecās pret vakaru, kad, pāršāvušies pāri zeltainiem pakalniem, šķērsojām Misisipi upi un iebraucām Sentluisā.
Anabeta piešķieba galvu, lai aplūkotu Vārtu arku, kas manās acīs pāri pilsētai slējās kā milzīgas iepirkumu somas rokturis.
— To es gan gribētu, — viņa nopūtās.
— Ko tad? — pārvaicāju.
— Uzbūvēt kaut ko tādu. Persij, tu Partenonu esi redzējis?
— Tikai bildēs.
— Kādudien es to noteikti apskatīšu. Uzbūvēšu tādu pieminekli dieviem, par kādu dižāka vēl nav bijis. Ko tādu, kas stāvēs tūkstošiem gadu.
Sasmējos. — Tu? Tu gribi būt arhitekte?
Nezinu, kāpēc, bet tiešām likās smieklīgi. Atlika iedomāties Anabetu augu dienu sēžam vienā mierā un kaut ko švikājam.
Viņai vaigos saskrēja sārtums. — Jā, arhitekte. Atēnas bērniem piedien kaut ko radīt, nevis graut vien, kā paraduši tie, ko dzemdinājis viens otrs zemes drebinātājs.
Vēros Misisipi brūnajos mutuļos dziļi lejā.
— Piedod, — Anabeta noteica. — Man paspruka.
— Vai tad mēs nevarētu uz brīdi sastrādāties? — es palūdzu. — Nu… vai tad Atēna ar Poseidonu nekad nav bijuši uz vienu roku?
Anabeta brīdi apdomājās. — Nu… varbūt ar tiem kaujas ratiem, — viņa izstomīja. — Mamma tos izgudroja, bet Poseidons no viļņu putām pataisīja zirgus. Tad nu abiem iznāca pielikt roku, lai viss ir, kā nākas.
— Tātad arī mēs varam likt spēkus kopā. Vai ne? Iebraucām pilsētā. Anabeta noraudzījās uz Vārtu
arku, līdz to aizklāja kāda viesnīca.
— Laikam gan, — viņa beidzot noteica. Piestājām Amtrakas stacijā pilsētas centrā. Balss se-
lektorā vēstīja, ka tālāk uz Denveru brauksim pēc trim stundām.
Grovers izstaipījās. Vēl nebija īsti pamodies, kad jau izspēra: — Ēst!
— Liecies nu mierā, kazlēn, — Anabeta sacīja. — Apskatīsim pilsētu.
— Pilsētu?
— Vārtu arku, — viņa paskaidroja. — Citreiz uzbraukt augšā diez vai iznāks. Nāksiet līdzi vai kā?
Mēs ar Groveru saskatījāmies. Gribēju atteikties, taču nopratu — ja Anabeta apņēmusies doties turp, vienu viņu laist nedrīkst.
Grovers paraustīja plecus. — Ja tur ir uzkožamie un briesmoņu nav…
Līdz arkai no dzelzceļa stacijas bija mērojami nepilni divi kilometri. Tik vēlā pēcpusdienā rinda nebija diez cik gara. Izspraucāmies līdz muzejam, kas pagrabā, lai aplūkotu kravas vagonus un visu ko tādu, kas taisīts 19. gadsimtā. Neteikšu, ka biju īpaši sajūsmā, bet Anabeta nemitīgi klāstīja visādas interesantas lietas par arku — kā tā celta, un Grovers mani visu laiku cienāja ar želejkončām, tā ka nebija ne vainas.
Tomēr grozīju galvu, pētīdams tos, kas stāvēja rindā.
— Tu neko nesaod? — čukstus noprasīju Groveram.
Uz mirkli izvilcis degunu no želejkonču turzas, viņš ierāva nāsīs gaisu. — Pagrabs. Pazeme, — viņš saviebies atteica. — Tādās vietās mūžam ož pēc briesmoņiem. Visticamāk, viltus trauksme.
Bet kaut kas nebija lāgā. Uzmācās sajūta, ka der ņemt kājas pār pleciem.
— Paklau, — ieteicos. — Jūs zināt, kas kuram dievam varas simbols?
Iegrimusi vēstījumā, kur bija lasāmas ziņas par arkas celtniecībā izmantotajām ierīcēm, Anabeta tomēr atskatījās. — Nūjā?
— Tātad Aīdām…
Grovers tīši noklepojās. — Esam sabiedriskā vietā… Tu runā par mūsu draugu apakšstāvā?
— Khrn, jā, — atsaucos. — Par mūsu draugu apakšstāvā. Vai viņam gadījumā nav tāda pati cepure kā Anabetai?
— Tu domā tumsas bruņucepuri? — Anabeta bilda.
— Jā, tas ir viņa varas simbols. Ziemas saulgriežu sapulcē redzēju to turpat līdzās viņa sēdeklim.
— Viņš tur bija? — noprasīju.
Anabeta pamāja ar galvu. — Olimpā viņš drīkst ierasties tikai gada tumšākajā dienā. Bet viņa bruņucepure, ja ticam visam, kas izrunāts, ir daudz jaudīgāka par manu naģeni…
— Tā viņam ļauj pārvērsties tumsā, — Grovers piebalsoja. — Viņš spēj saplūst ar tumsu un iet cauri sienām. Neviens viņu nevar ne sataustīt, ne saredzēt, ne sadzirdēt. Un viņš spēj izstarot tādas bailes, ka tu sajūc prātā vai nokriti ar sirdstrieku. Vai tad nezini, kāpēc visi, kas apveltīti ar saprātu, bīstas tumsas?
— Bet tad jau… varbūt viņš šobrīd ir tepat un mūs vēro? — es vaicāju.
Anabeta un Grovers pārmija skatienus.
— To mēs nevaram zināt, — Grovers nomurmināja.
— Paldies, nu jau jūtos daudz labāk, — teicu. — Vai vēl atlikusi kāda zilā želejkonča?
Gandrīz jau biju savaldījis izļurkājušos nervus, kad ieraudzīju šauro lifta kabīnīti, kam pienācās mūs aizgādāt līdz arkas augšai, un tūliņ bija skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms. Nevarēju ciest šauras, noslēgtas telpas. Tās mani allaž darīja vai traku.
Tikām iestumti kabīnē kopā ar vienu resnu kundzi un viņas šuneli — čivavu ar mākslīgiem briljantiem rotātu kaklasiksnu. Lēsu, ka kundze varbūt ir vājredzīga un suns — viņai pavadonis, jo apsargi šajā sakarā nebilda ne vārda.
Sākām braukt augšup pa arkas loku. Tādā šķībi līkā braucienā laidos pirmoreiz, un kuņģis par to jutās nepatīkami pārsteigts.
— Jūs bez vecākiem? — resnā kundze apvaicājās.
Acis viņai bija spožas kā pogas, zobi smaili un izraibināti kafijbrūniem plankumiem, galvā sašļukusi audekla mice un mugurā kleita no tādas pašas drānas, tik izstaipīta, ka stāvu darīja līdzīgu dirižablim.
— Palika lejā, — Anabeta atteica. — Baidās no augstuma.
— Ak vai, nabadziņi!
Čivava ierūcās. Kundze viņu apsauca: — Kuš, kuš, meitiņ. Uzvedies nu smuki. — Šunelim acis bija tieši tādas pašas kā saimniecei — gudras un negantas.
Es ierunājos: — Meitiņa? Tā viņu sauc?
— Nē, — dāma atcirta un pasmaidīja, it kā lidz ar to viss būtu salikts pa plauktiem.