Lielākoties sāku justies untumains un viegli aizkaitināms. Atzīmes no četriniekiem noslīdēja līdz trijniekiem un divniekiem. Ar Nensiju Bobofitu un viņas draudzenēm kāvos biežāk nekā parasti. Gandrīz katrā stundā tiku izraidīts laukā, gaitenī.
Beidzot, kad mūsu angļu valodas skolotājs, misters Nikols, man vai miljono reizi sāka prasīt, kāpēc es esot par slinku, lai samācītos kaut ko un nokārtotu pareizrakstības pārbaudes darbu, es sapsihojos. Nosaucu viņu par sapelējušu puņķi. Pats nezinu, ko tas nozīmē, bet izklausījās labi.
Pēc nedēļas direktors mammai aizsūtīja oficiālu vēstuli: nākamajā mācību gadā es Jensija specskolā neesot vēlams.
Jauki, pie sevis noteicu. Jo labāk.
Ilgojos pēc mājām.
Gribēju atkal būt kopā ar mammu mūsu mazajā dzīvoklītī īstsaidas augšgalā, pat ja vajadzētu iet parastajā skolā un sadzīvot ar patēvu, kas ir preteklis, un viņa stulbajiem pokera vakariem.
Un tomēr… Jensijā bija šis tas, pēc kā es skumšu. Skats uz mežu pa manas guļamistabas logu, Hudzonas upe tālē, priežu smarža. Skumšu pēc Grovera, kas, lai gan drusku jocīgs, tomēr ir man labs draugs. Nevarēju ne iedomāties, kā viņš nākamo gadu pārcietīs bez manis.
Man pietrūks ari latīņu valodas stundu — mistera Brunera trako turnīra dienu un viņa ticības maniem spēkiem.
Tuvojās eksāmenu nedēļa, un es mācījos tikai latīņu valodu. Joprojām stāvēja prātā mistera Brunera vārdi, ka šis priekšmets man esot dzīvības un nāves jautājums. Nezinu — kāpēc, bet tam jau sāku noticēt.
Eksāmena priekšvakarā tā sanervozējos, ka "Kembridžas padomnieku sengrieķu mitoloģijā" aizlidināju pāri visai guļamistabai. Vārdi līda laukā no lappusēm, virpuļoja man galvā, burti griezās riņķī apkārt, it kā vizinādamies uz skrituļdēļa. Es nemūžam neiegaumēšu, ar ko Hirons atšķiras no Hārona vai Polidikts no Polideika. Un vēl tā latīņu darbības vārdu locīšana! Lai paliek.
Mēroju istabu soļiem un jutos tā, it kā man skudras būtu salīdušas zem krekla.
Prātā atausa mistera Brunera nopietnais ģīmis, tūkstošgadīga veča acis. No jums, Persij Džekson, es sagaidu tikai to labāko.
Uzelpoju ar pilnu krūti. Pacēlu mitoloģijas grāmatu.
Vēl nekad neesmu lūdzis skolotājus palīgā. Varbūt, ja aprunāšos ar misteru Bruneru, viņš man dos vismaz kaut kādas norādes. Ja kas, varu jau iepriekš atvainoties, ka viņa eksāmenā izgāzlšos ar skaļu blīkšķi. Negribas aiziet no Jensija specskolas un atstāt viņu te iedomājamies, ka vispār neesmu centies.
Nokāpu lejā, kur skolotājiem kabineti. Teju visi bija tumši un tukši, bet mistera Brunera durvis līdz kājai vaļā, gaismas strēle stiepās pāri gaiteņa grīdai.
Līdz durvju rokturim vēl bija mērojami soļi trīs, kad padzirdēju kabinetā kādu runājam. Misters Bruners kaut ko vaicāja. Un balss, kas neapšaubāmi bija Grovera balss, uz to atbildēja: —…raizējos par Persiju, ser.
Sastingu.
Parasti nemēdzu noklausīties, bet mēģiniet jūs nenoklausīties, ja dzirdat savu labāko draugu jūs apspriežam sarunā ar kādu, kas ir no lielajiem.
Pielavijos tuvāk.
— …ja viņš pa vasaru paliks viens, — Grovers turpināja. — Laipnīgā skolā? Tagad zinām droši, bet arī citiem tas zināms…
— Ja sasteigsim, būs tikai ļaunāk, — sacīja misters Bruners. — Zēnam vajag nobriest.
— Bet vairs nav laika. Vasaras saulgrieži…
— Būs jāpārcieš bez viņa, Grover. Lai viņš padzīvo neziņā, kamēr var.
— Ser, es viņu redzēju…
— To viņš izsapņojis, — misters Bruners nepiekāpīgi atsacīja. — Migla, kas uzlaista audzēkņiem un pasniedzējiem, viņā iedvesīs to kā pārliecību.
— Ser, es… es vairs nevaru atļauties nošaut greizi. — Grovers bija satraukumā aizelsies. — Jūs zināt, ko tas nozīmē.
— Tu esi labi strādājis, Grover, — misters Bruners laipni sacīja. — Man pienācās saredzēt, kas viņa tāda ir. Tagad vienkārši darīsim visu, lai Persijs paliktu dzīvajos līdz nākamajam rudenim…
Mitoloģijas grāmata izvēlās man no rokām un ar blīkšķi nokrita uz grīdas.
Misters Bruners apklusa.
Sirds man sitās kā traka. Savācis grāmatu, žagos projām pa gaiteni.
Pār mistera Brunera kabineta stiklotajām durvīm pārslīdēja ēna — stipri lielāka nekā tāda, ko varētu mest mans pie invalīdu ratiņiem piekaltais skolotājs, un rokā tai bija kaut kas, kas aizdomīgi izskatījās pēc strēlnieka loka.
Atrāvu pirmās durvis, kas gadījās ceļā, un iespruku iekšā.
Pār skaustu man noritēja sviedru lāse.
Kaut kur gaitenī ierunājās misters Bruners. — Nē, nekas, — viņš nomurmināja. — Kopš ziemas saulgriežiem man nervi galīgi čupā.
— Man arī, — piebalsoja Grovers. — Bet es būtu varējis zvērēt, ka…
— Ej nu atpakaļ uz guļamistabu, — teica misters Bruners. — Tev rit gara diena — eksāmeni.
— Lieki piebilst.
Mistera Brunera kabinets ieslīga tumsā.
Es, tumsā tupēdams, gaidīju bezgalīgi ilgi.
Galu galā izšmaucu gaitenī un jozu atpakaļ uz mūsu istabu.
Grovers zvilnēja, atlaidies gultā, un šķirstīja latīņu valodas pierakstus, it kā augu vakaru nebūtu izkustējies no vietas.
— Čau, čau, — viņš pievērsa man duļķainu skatienu, — eksāmenam esi gatavs?
Neko neatbildēju.
— Izskaties briesmīgi. — Viņš savilka pieri krunkās. — Kas ir?
— Vienkārši… esmu saguris.
Aizgriezos, lai viņš neredz manu seju, un sāku posties uz gulētiešanu.
Pats nesapratu, ko tādu lejstāvā noklausījos. Gribējās noticēt, ka visu esmu tikai iedomājies.
Viens gan bija skaidrs: Grovers ar misteru Bruneru mani aizmuguriski aprunāja. Un abi bija vienisprātis, ka man draud kaut kādas briesmas.
Nākamās dienas pēcpusdienā, kad trīs stundas latīņu valodas eksāmena bija aiz muguras un no visiem tiem kļūdaini sarakstītajiem grieķu un latīņu vārdiem man acis jau sametušās galīgi raibas, misters Bruners mani pasauca atpakaļ klasē.
Pirmajā mirklī sabijos — viņš droši vien dabūjis zināt, ka es vakarnakt noklausījos, bet, pēc visa spriežot, tā vis nebija.
— Persij, — viņš teica, — nezaudē dūšu tāpēc vien, ka jāiet projām no Jensijas. Tas… tas ir uz labu.
Balss viņam bija laipna, tomēr vārdi man lika satraukties. Viņš gan runāja klusu, bet pārējie, kas vēl rakstīja eksāmena darbu, noteikti varēja dzirdēt. Nensija Bobofita nosmīnējusi sarkastiski nošmūkstināja lūpas uz manu pusi.
Es nobubināju: — Skaidrs, ser.
— Ar to es gribu teikt… — Misters Bruners savā krēslā vizinājās te drusku uz priekšu, te atpakaļ, it kā nezinātu, ko sacīt. — Te tev nav īstā vieta. Tā būtu noticis drīzāk vai vēlāk.
Man acis sakāpa asaras.
Mans mīļākais skolotājs visas klases priekšā klāstīja, ka esmu par dumju. Cauru gadu daudzinājis, ka man tic, viņš tagad paziņoja, ka tas, ka tieku izsperts laukā, bijis kas neizbēgams.
— Jā, — es trīsēdams atsaucos.
— Nē, nē, — misters Bruners turpināja. — Nūū, pie velna! Es gribu teikt, ka tu… Persij, tu neesi no normālajiem. Par to nevajag…
— Paldies, — man izspruka. — Lielais paldies, ser, ka atgādinājāt.