Arkas virsotnē skatu laukums, manuprāt, bija tāda kā ar paklāju izklāta skārdene, ne vairāk. Pa sīkiem lodziņiem vienā pusē varēja paskatīties uz pilsētu, otrā — uz upi. Skatam jau nebija ne vainas, bet no visām noslēgtām telpām vismazāk man patika tādas, kas atrodas teju divsimt metru augstumā. Gribējās pēc iespējas ātrāk lasīties projām.
Anabeta tikai gvelza par balsta konstrukcijām un ka logus viņa būtu taisījusi lielākus un grīdu caurredzamu. Droši vien bija gatava te tupēt stundām ilgi, bet labi, ka uzraugs paziņoja — pēc pāris minūtēm to padarīšanu slēgšot ciet.
Stūmu Groveru un Anabetu uz liftu, iegrūdu abus kabīnē un jau grasījos tur iespiesties pats, kad atskārtu, ka priekšā vēl divi tūristi. Man vietas neatlika.
Uzraugs sacīja: — Vajadzēs pagaidīt.
— Mēs izkāpsim, — ieteicās Anabeta. — Pagaidīsim visi kopā.
Bet tad viss nojuktu un aizkavētos vēl vairāk, tāpēc bildu: — Nē, būs jau labi. Tiekamies lejā!
Gan Grovers, gan Anabeta izskatījās satraukušies, tomēr pieļāva, lai lifta durvis aizveras. Kabīne aizslīdēja lejup.
Tagad skatu laukumā stāvēju tikai es, vēl mazs puika ar vecākiem, uzraugs un resnā kundze ar čivavu.
Es viņai samocīti uzsmaidīju. Resnā kundze atsmaidīja pretim, no mutes izšāvās šķelta mēle.
Paga!
Šķelta mēle?
Iekams apjēdzu, ka man nerādās, čivava nolēca uz grīdas un ņēmās mani apriet.
— Kuš, kuš, meitiņ, — kundze uzsauca. — Nez vai būs īstais brīdis. Paskat, cik te daudz jauku cilvēku.
— Sunīts! — izsaucās mazais puika. — Re, sunīts!
Vecāki pavilka viņu nostāk.
Čivava atņirdza zobus, no melnajām lūpām pilēja slienas.
— Nu labi, meit, — resnā kundze nopūtās. — Ja nu gribi par katru cenu…
Pavēderē man iecirtās ledus aukstums. — Mmm… vai jūs čivavu tikko nosaucāt par meitu?
— Himēru, mīļais, — resnā kundze pārlaboja. — Nevis čivavu. Te kuram katram var misēties.
Viņa uzrāva augstāk piedurknes, un dilbi izrādījās klāti zaļām zvīņām. Smaidā atklājās ilkņi. Acu zīlītes — šauras kā rāpulim.
Čivava ierējās skaļāk un ik pēc rējiena auga augumā. Vispirms kā dobermanis, tad — kā lauva. Riešana pārauga rēkoņā.
Mazais puika iekliedzās. Vecāki viņu rāva uz izeju, uzgrūzdamies uzraugam, kas stāvēja kā sasalis un blenza uz briesmoņiem ieplestām acīm.
Himēra nupat bija tik liela, ka mugura spriedās pret griestiem. Galva tai bija kā lauvam ar asinīm pieķepušām krēpēm, rumpis un kājas kā milzu kazai, astes vietā čūska — trīsmetrīga klaburčūska, kas locījās, izaugusi no monstra pinkainās pēcpuses. Ap kaklu joprojām žņaudzās mākslīgiem briljantiem izliktā siksna, un uz žetona, tik liela kā šķīvis, tagad bija skaidri izlasāms: "Himēra — neganta, spļauj uguni, indīga — atradēju lūdzu sazināties ar Tartaru: nr. 954."
Apjēdzu, ka pat zobenu neesmu iedarbinājis. Rokas bija pielijušas kā ar svinu. Līdz Himēras asiņainajam purnam bija metri trīs, un apzinājos — kolīdz pakustēšos, tā bruks virsū.
Čūsku kundze nošņācās — laikam iesmējās. — Jūties nu pagodināts, Persij Džekson! Valdnieks Zevs man reti ļauj hērojam uzlaist kādu no manējiem. Jo es esmu Briesmoņu māte — šausmīgā Ehidna!
Paskatījos uz viņu. Prātā uznira tikai viens: — Vai tad ehidna nav tāds kā skudrulācis?
Kundze iekaucās, rāpuļa purns dusmās vērtās zaļganbrūns: — Nevaru ciest, kad tā saka! Stulbā Austrālija! To ķēmu nosaukuši manā vārdā. Par to, Persij Džekson, mana meita tevi saplosīs gabalos!
Himēra klupa man virsū, griezdama savus lauvas zobus. Pamanījos palēkt sāņus un izvairīties no kampiena.
Attapos blakus tai ģimenei un uzraugam — tie visi tagad kliedza vienā balsī un pūlējās atlauzt vaļā rezerves izejas durvis.
Es taču nevarēju pieļaut, lai viņi dabū ciest. Norāvu pildspalvas uzgali, ar zobenu rokā aizlēcu pie otras sienas un iesaucos: — Ei, tu, čivava!
Himēra apcirtās tik strauji, ka nespēju noticēt savām acīm.
Iekams paguvu novēcināt zobenu, tā atpleta rīkli, izvirzdama smārdu, kāds varētu nākt no pasaulē lielākā grila, un tieši man virsū pūta uguns straumi.
Klupu pie zemes. Paklājs uzliesmoja — svelme bija tāda, ka man gandrīz nosvila uzacis.
Tur, kur tikko biju stāvējis, Vārtu arkas sienā rēgojās izdedzināts caurums, kam no malām lejup stīdza izkusušā metāla šķieznas.
Lieliski, es nodomāju. Nupat esam sapostījuši valsts nozīmes pieminekli.
Pretstraumes bronzas asmens man rokā nupat vizēja vien, un, kolīdz Himēra pagriezās, cirtu viņai pa skaustu.
Tā bija liktenīga kļūda. Asmens atsitās pret kaklasiksnu tā, ka dzirksteles pašķīda uz visām pusēm. Centos atgūt līdzsvaru, bet tik ļoti sargājos no uguns pilnās lauvas rīkles, ka pavisam piemirsu astes čūsku, kas izlocījusies iecirta zobus man lielā.
Kāju cauršāva ugunīga sāpe. Mēģināju iegrūst Pretstraumi Himērai rīklē, bet čūskas aste apvijās man ap potītēm un gāza nost no kājām: zobens izkrita man no rokas un pa Vārtu arkā izrauto caurumu izvēlās laukā, krizdams lejup — Misisipi upē.
Man izdevās noturēties kājās, bet bija skaidrs, ka esmu zaudējis. Biju neapbruņots. Jutu nāvīgu indi plūstam pa dzīslām augšup uz sirdi. Atmiņā atausa Hlrona teiktais, ka Anaklusms allaž atgriezīšoties, bet pildspalvas kabatā nebija. Varbūt zobens aizkritis pārāk tālu. Varbūt tas atgriezās tikai tad, ja gadījās pazaudēt pildspalvu. To es nezināju un acumirkli nedomāju, ka nodzīvošu tik ilgi, lai ko tādu noskaidrotu.
Atmuguriski kāpos uz cauruma pusi. Himēra nāca virsū rēkdama, rīklei kūpot kā skurstenim. Čūsku kundze Ehidna ieirdzās: — Šaislaikos hērojus vairs necep no tādas miklas kā senāk, ko, meit?
Briesmone ieņurdējās. Tagad, kad biju gluži bezpalīdzīgs, tā mani vairs nesteidzās piebeigt.
Paskatījos uz uzraugu un to ģimenīti. Mazais puišelis bija aizslēpies tētim aiz kājām. Vajadzēja viņus pasargāt. Bet nevarēju taču vienkārši… mirt. Pūlējos ko nebūt izgudrot, bet visa miesa man svila vienās ugunīs. Galvā griezās reibonis. Zobena man nebija. Tepat acu priekšā
— masīvs ugunsspļāvējs briesmonis ar savu mammīti. Un biju pārbijies kā diegs.
Citas izejas nebija — nostājos uz pašas cauruma malas. Dziļi, dziļi lejā vizuļoja upe.
Ja es mirtu, vai briesmoņi aizvāktos? Vai liktu cilvēkus mierā?
— Ja tu esi Poseidona dēls, — Ehidna iešņācās,
— no ūdens tev nebūtu ko bīties. Lec, Persij Džekson.
Pierādi, ka ūdens tev nekaitē. Lec pakaļ savam zobenam! Pierādi, ka esi sava tēva dēls!
Jā, kā tad, es nodomāju. Kaut kur bija lasīts, ka lēciens ūdenī no pārdesmit metru augstuma esot tas pats, kas lēkt tur, kur lejā asfaltēta iela. No tāda augstuma es pret ūdens virsmu saplacināšos kā pankūka.
Himēras rīkle iegailējās sarkana, uzkarsdama nākamajam pūtienam.
— Tev trūkst ticības, — Ehidna bilda. — Tu nepaļaujies uz dieviem. Neiešu tev pārmest, zaķpastala tāds. Labāk mirsti uzreiz. Uz dieviem nav ko paļauties. Inde tev jau sirdī.
Viņai bija taisnība: nāve man jau bija zobu galā. Jutu, ka elpu velku arvien retāk. Neviens mani vairs nespēja glābt — pat dievi ne.
Vēl pakāpies atpakaļ, pār plecu pavēros lejup uz upi. Atsaucu prātā tēva silto smaidu, ko atminējos no bērnu dienām. Viņš mani noteikti bija redzējis. Noteikti bija ieradies mani apraudzīt, kad gulēju šūpulī.
Atcerējos virpuļojošo zaļo trijzari, kas parādījās man virs galvas tonakt, kad atkarojām karogu — kad Poseidons pasludināja, ka esmu viņa dēls.