— Būs jau labi, kundzīt, — mierināja dakteris. — Nomierinieties. Jūsējiem nekas nekaiš. Zālītes tūliņ iedarbosies.
— Es neesmu jukusi! Tas puika izlēca laukā pa caurumu, un briesmoņi izčibēja! — Tad viņa pamanīja mani. — Re, kur viņš ir! Re, kur ir tas puika!
Žigli apcirtos un Anabetu ar Groveru aizvilku līdzi. Iejukām pūlī.
— Kas te notiek? — Anabeta nelikās mierā. — Viņa ko — par to čivavu, kas liftā?
Izstāstīju visu par Himēru, Ehidnu, savu augstlēcienu un to, ko bija teikusi zemūdens kundze.
— Oho! — noelsās Grovers. — Tagad mums vajag tevi nogādāt uz Santamoniku. Tēta rīkojumi — svēta lieta!
Iekams Anabeta paguva bilst kaut vārdu, pagājām garām vēl vienam reportierim, un man vai asinis sastinga dzīslās, kad padzirdēju: — Persijs Džeksons. Tieši tā, Den. Divpadsmitajam kanālam ir ziņas, ka puika, kurš, iespējams, izraisījis šo eksploziju, ir tas pats, ko varas iestādes meklē sakarā ar smagu autobusa katastrofu Ņūdžersijā, kas notikusi pirms trim dienām. Turklāt zēns, pēc visa spriežot, pārvietojas rietumu virzienā. Visiem mūsu skatītājiem piedāvājam aplūkot Persija Džeksona fotogrāfiju.
Klupšus krišus lavīdamies, apmetām loku ap televīzijas vagoniņu un iesprukām sānieliņā.
— Visu pēc kārtas, — es teicu Groveram. — Vispirms mums jātiek projām no šās pilsētas.
Sazin kā līdz Amtrakas stacijai aizkūlāmies nemanīti. Paguvām iekāpt vilcienā pēdējā brīdī, pirms tas uzņēma ceļu uz Denveru. Tumsai biezējot, tas ripoja uz rietumiem, iepakaļ atstājot Sentluisas pilsētu, ko joprojām izgaismoja policijas mašīnu signālugunis.
PIECPADSMIT DLEVS MUMS UZSAUC SIERBURGERUS
Nākamajā dienā, 14. jūnijā, septiņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, mūsu vilciens iebrauca Denverā. Pēdējoreiz bijām ēduši kaut kur Kanzasā. Pēdējoreiz bijām mazgājušies Pusdievu kalnā, un man likās, ka to jau var manīt pa gabalu.
— Sazināsimies ar Hīronu, — Anabeta ieteicās. — Gribu viņam pastāstīt par tavu sarunu ar upes garu.
— Tālruņus mēs nedrīkstam izmantot, vai ne tā?
— Par tālruņiem es vispār nerunāju.
Kādu pusstundu ķildām pa centru, lai gan man nebija ne jausmas, ko tādu Anabeta meklē. Laiks bija sauss un karsts — pavisam citāds nekā sutīgajā Sentluisā. Griezies, kur gribi, visur pretim vērās Klinšu kalni — kā paisuma vilnis, kas nupat šļāksies pāri pilsētai.
Beidzot uzgājām tukšu pašapkalpošanās automazgātavu. Virzījāmies uz pašu tālāko boksu, sargādamies no patruļmašīnām. Galu galā, bijām trīs pusaudži, kas vazājas ap automazgātavu bez jebkādas automašīnas: kurš katrs kruķis, kam nav gluži putra galvā, sajēgtu, ka mums kas nelabs padomā.
— Un kas tieši mums padomā? — noprasīju, kad Grovers izvilka smidzinātāju.
— Septiņdesmit pieci centi, — viņš nosūkstījās. — Man atlikuši tikai piecdesmit. Anabeta?
— Uz mani nemaz neskaties, — viņa atcirta. — Es jau esmu sausā tā restorānvagona dēļ.
Sazvejojis kabatā pēdējo, kas atlicis, iedevu Groveram divdesmit piecus centus, tā ka pašam palika tikai divi piecu centu gabali un vēl viena Medūzas drahma.
— Lieliski, — Grovers atzina. — Protams, ka varam iztikt ar smidzinātāju, bet savienojums nebūs no labajiem un piekusīšu pumpēdams.
— Par ko tu runā?
Ieslidinājis divdesmitpiecniekus, viņš pagrieza slēdzi pozīcijā "smalks lietutiņš''. — Es pieslēdzos.
— Ātrā saziņa?
— Caur varavīksni, — Anabeta pielaboja. — Varavīksnes dieviete īrisa ir dievišķā ziņnese. Ja proti palūgt, viņa brīvā brīdī labprāt palīdz arī pusdieviem.
— Jūs dievieti izsaucat ar smidzinātāju?
Grovers pavērsa sprauslu pret debesīm, un ūdens turp izšļācās baltā miglas strūklā. — Varbūt zini, kā pie varavīksnes var tikt vienkāršāk?
Un tiešām — vēlās pēcpusdienas saule, strūklā sašķeldamās, izvērtās daudzkrāsaina.
Anabeta pastiepa plaukstu. — Lūdzu, to drahmu!
Iedevu, kā likts.
Anabeta pacēla drahmu virs galvas. — Ak, dieviete, pieņem mūsu ziedu! — Un iesvieda monētu varavīksnē. Tā pagaisa zelta vizmā.
— Pusdievu kalns, — Anabeta noskaldīja.
Labu brīdi viss palika, kā bijis.
Tad es cauri tādai kā miglai pa gabalu ieraudzīju zemeņu laukus un Longailendas šaurumu. Atradāmies it kā uz Lielās mājas lieveņa. Atslējies pret terases margām, tur stāvēja puisis smilškrāsas matiem, īsbiksēs un oranžā bezpiedurkņu krekliņā ar augsto apkakli. Rokā sažņaudzis bronzas zobenu, viņš pētīgi vērās kaut kur pļavā.
— Lūka! — es iesaucos.
Acis izbrīnā iepletis, viņš paskatījās šurp. Nudien, balta patiesība — aiz miglas aizkara viņš stāvēja tepat, vai ar roku sasniedzams, vienīgi saredzams bija tik daudz, cik ļāva varavīksnes mirga.
— Persij! — Rētas izķēmotā seja savilkās smaidā. — Un Anabeta arī, ja? Lai slavēti dievi! Vai esat sveiki un veseli?
— Mēs… nu… nekas, — Anabeta izstomīja. Kā aptrakusi viņa lūkoja ar plaukstām izgludināt savazāto kreklu, no sejas atglaust matu pinkas. — Mēs domājām… Hīrons… nu…
— Viņš aizgājis uz namiņiem. — Lūkas smaids padzisa. — Mums te šādas tādas problēmas ar savējiem. Klau, tad jums viss štokos? Kā Groveram?
— Tepat vien esmu, — Grovers atsaucās. Smidzinātāja sprauslu pašķiebis sāņus, viņš iekāpa Lūkas redzeslaukā. — Kas par problēmām?
Tobrīd automazgātavā iebrauca liels Lincoln Continental, dārdinādams stereo hiphopu. Kad mašīna iebrauca kaimiņu boksā, basi tricinājās tik skaļi, ka vibrācijas drebināja asfaltu zem kājām.
— Hīronam vajadzēja… kas tas par troksni? — Lūka pacēla balsi.
— Tūlīt! — Anabeta atkliedza, it kā sapriecājusies, ka radies iegansts aizvākties no skata. — Grover, nu!
— Ko? — Grovers nesaprata. — Bet…
— Atdod smidzinātāju Persijam — nu! Laižam! — viņa norīkoja.
Grovers nomurkšķēja kaut ko par meitenēm, ko saprast esot vēl grūtāk nekā to, ko saka Delfu orākuls, bet tad, iegrūdis man rokās smidzinātāju, laidās Anabetai līdzi.
Pagrozīju šļūteni, lai varavīksne ir vietā un Lūka joprojām saredzams.
— Hīronam vajadzēja iejaukties kautiņā, — Lūka sauca, pārkliegdams mūzikas dunu. — Mums te, Persij, iet visai karsti. Klīst baumas, ka Zevs ar Poseidonu sanīdušies. Joprojām nav zināms, kā un kas tas par ķēmu, kas izsaucis elles suni. Tagad nometnieki sašķēlušies. Izskatās pēc vēl viena Trojas kara. Afrodīte, Arējs un Apollons vairāk vai mazāk nostājušies Poseidona pusē. Atēna gatava atbalstīt Zevu.
Man pār muguru noskrēja drebuļi — padomā tik, Klarisas namiņš izrādās mana tēva pusē. Blakus boksā dzirdēju Anabetu sakliedzamies ar kaut kādu džeku, tad mūzika ar joni pieklusa.
— Kā tad jums tur iet? — Lūka ieprasījās. — Hīrons skums, ka palaidis garām sakarus.
Izstāstīju visu kā pie bikts, arī tos sapņus. Bija tik
jauki viņu redzēt — uz tām dažām minūtēm jutos itin
kā atkal pārradies nometnē un nemaz neapjautu, cik ilgi
\parjau runājamies, bet tad iepīkstējās smidzinātāja taimeris, un es atskārtu, ka ūdens atlicis labi ja minūtei.
— Kaut es būtu pie jums, — Lūka nopūtās. — Diemžēl no šejienes no mums palīdzības gandrīz nekādas, bet